Kāpēc?

Kāpēc cilvēki medī? Tāpēc, ka medības pēc savas dziļākās būtības nav tikai sports vai izklaides veids, bet gan kaut kas stipri vairāk. Jautāt medniekam, kāpēc viņš medī, laikam gan būtu tas pats, kas jautāt alpīnistam, kāpēc viņš kāpj kalnos, vai bezceļu rallijreidu dalībniekam, kāpēc viņš no laba prāta sēžas džipā un triecas pa purviem un dubļiem. Tāpat arī par medībām. Loģiski spriežot, blandīšanās pa mežiem salā, vējā un lietū vai pacietīga dzīvnieka gaidīšana pļavas malā, barojot odus vairāku stundu garumā, taču nevar sagādāt nekādu prieku. Taču atrodas daudzi cilvēki, tai skaitā raksta autors, kuri ziedo savu brīvo laiku un itin prāvus līdzekļus, lai tik varētu izbaudīt šādu, no malas skatoties, visai apšaubāmu prieku – medības.

Atļaušos izteikt savas pārdomas par to, kāpēc tas tā ir. Medības – tā ir saikne ar dabu. Iespēja izjust sevi kā dabas sastāvdaļu, tieši saskatīt un izjust dabas procesu norises, kā arī pašam ņemt tajās dalību. Kaut uz laiku atslēgties no ikdienas rūpēm un vērot dabas skaistumu – meža un lauku ainavu, saulrietu, klausīties vēju, putnu dziesmas un citas dabas skaņas. Šīs sajūtas noteikti pazīstamas ikvienam aktīvam dabā gājējam, vai nu tas būtu sēņotājs, makšķernieks vai tūrists. Īstenībā pietiek ar to vien. Ne velti saka, ka medībās svarīgāks ir process, nevis rezultāts. Arī pēc paša pieredzes varu teikt, ka pat neveiksmīgas medības netiek uztvertas kā zemē nosviests laiks. Gluži otrādi – tas ir skaisti pavadīts laiks.

Nu un, protams, tam visam pievienojas arī sportisks azarts. Iespēja sacensties ar dabas spēkiem un pašam ar sevi, kā arī iespēja mēroties ātrumā un viltībā ar dzīvnieku. Un tas nav viegli. Protams, mednieku pusē ir tehnikas progress. Tiesa, ir mednieki, kam tas liekas negodīgi attiecībā pret dzīvnieku un kuri tāpēc medī ar primitīvām dūmu pulvera bisēm vai lokiem, arbaletiem un bultām. Latvijā gan šādas medības vēl neatļauj likums. Taču jebkurā gadījumā pat pie mūsdienu tehnoloģiskā bruņojuma dzīvnieks ir un paliek cienīgs pretinieks, kas ļoti bieži šai ātruma un viltības divcīņā gūst virsroku. Lielā mērā arī tāpēc, ka paša cilvēka maņas pa šiem gadu tūkstošiem ir manāmi notrulinājušās. Tieši tāpēc nozīmīgu vietu medību tradīcijās ieņem nomedītā dzīvnieka godināšana, kas cēlusies jau tajos aizvēsturiskajos laikos, kad tika lūgta piedošana nomedītā dzīvnieka garam.

Noteikti zemapziņā nostrādā arī tas, ka daudzus gadu tūkstošus no medībām bija atkarīga cilvēka izdzīvošana un cilvēks tika vērtēts tieši pēc tā, cik veiksmīgs mednieks viņš bijis. Tāpēc ļoti iespējams, ka daudzu cilvēku uztverē medības un iespēja būt dabas sastāvdaļai neapzināti ieņem ļoti svarīgu vietu. Ar to izskaidrojamas arī rūpes par medījamiem dzīvniekiem – piemēram, piebarošana ziemā vai mākslīgo ligzdvietu ierīkošana pīlēm.

Visbeidzot, medības ir laba laika pavadīšana domubiedru lokā. Mēdz teikt, ka medībās, tāpat kā pirtī, visi ir vienādi, un tā tas zināmā mērā arī ir. Sabiedrībā pieņemtie statusi un rangi medībās ja arī nepazūd, tad vismaz jūtami nonivelējas.

Protams, par īstu mednieku kurš katrs tā vienkārši vis nekļūst. Ar to domāts – par cilvēku, kam medības ir sirdslieta, nevis tikai „protokola pasākums” vai kārtējais izklaides veids. Taču tikpat labi to var teikt par jebkuru citu nodarbošanās veidu.

Nedaudz par loģiku, racionalitāti un cilvēka vietu dabā

Mūsdienās itin bieži masu informācijas līdzekļos un sabiedrībā izskan viedoklis, ka medības ir tikai prasta slepkavošana, bet paši mednieki tiek iztaisīti gandrīz vai par sadistiem. Diemžēl tikpat bieži izrādās, ka lielajam vairumam cilvēku, kuri izsaka šādu viedokli, kontakts ar savvaļas dabu ir visai rets un nosacīts, ar medībām vai mežu viņiem nav nekādas saistības, bet izpratne par savvaļas dabu pārsvarā iegūta no multfilmām vai zooloģiskajā dārzā. Nežēlīga izturēšanās pret dzīvniekiem – tā jau ir cita tēma. Pietiek pateikt vien to, ka nemednieku vidū tā ir izplatīta daudz vairāk. Nevienam medniekam ne prātā neienāktu, teiksim, pakārt krūmā ar mašīnu notriektu stirnu un iebāzt tai mutē pudeli, kā tas nesen notika Balvu rajonā.

Dabiski, medības ir saistītas ar nogalināšanu. Ne slepkavošanu. Slepkavot nozīmē nogalināt sev līdzīgos. Turpretī nogalināšana, ja skatās pašā saknē, ir pilnīgi dabisks process. Tā nu dabā ir iekārtots, ka tajā pastāv barības ķēdes, kurās dzīvie radījumi cits citu nogalina un apēd, bet cilvēkam vienīgi paveicies, ka viņš atrodas mūsu planētas barības ķēžu pašā virsotnē. Un, tā kā cilvēks nav nekas vairāk kā dabas sastāvdaļa, kas savulaik cēlusies no dzīvnieku pasaules, tad arī cilvēkam tieksme nogalināt ir asinīs un izpaužas tādā vai citādā veidā. Vai nu tas kādam patīk vai ne. Var jau, protams, uzskatīt, ka cilvēks un civilizācija ir pacēlusies pāri dabas likumiem, taču tad der arī atcerēties Ņūorleānu pēc viesuļvētras Katrīna”.

Kas attiecas uz veģetārismu un gaļas neēšanu dažādu apsvērumu dēļ, tad kategoriskus spriedumus šai ziņā izteikt nevar un arī nevajag. No mednieka un gaļas ēdāja pozīcijas var pieminēt vienīgi to, ka cilvēks pēc savas organisma uzbūves ir visēdājs, kura uzturā gaļa ieņem nozīmīgu vietu. Vai nu kādam tas patīk vai ne... Pie tam pastāv uzskats, ka tieši nepieciešamība ēst enerģētiski visietilpīgāko pārtikas produktu, tas ir, gaļu, bijusi viens no faktoriem, kas likusi attīstīties cilvēka saprātam. Otrkārt, veģetārisms, godīgi sakot, ir visai nepiemērots Latvijas klimatiskajiem apstākļiem, jo pilnvērtīgu gaļas aizvietotāju pie mums praktiski nav. Nemaz jau nerunājot par Arktiku – starp citu, eskimosu vidū, neskatoties uz garajām polārajām naktīm, ir ļoti maz izplatīta depresija. Vai tas būtu tāpēc, ka eskimosi pārtiek praktiski tikai no gaļas un zivīm? Jebkurā gadījumā veģetārisma jautājumā ikvienam ir vērts ļaut palikt pie paša pārliecības.

Tā nu iznāk, ka pārliecināti veģetārieši ir vienīgie, kam, iespējams, būtu morālas tiesības medniekiem kaut ko pārmest. Diemžēl daudz vairāk ir to, kas paši gaļu ēd labprāt, taču vienlaikus nekavējas pārmest medniekiem „neētisku” dzīvnieku nogalināšanu. Taču, ja padomā loģiski, nogalināt savvaļas dzīvnieku, kas cilvēku no sākta gala uzskatījis par ienaidnieku, tomēr ir godīgāk un ētiskāk nekā nogalināt mājlopu, kas savā dzīvē no cilvēka nekā slikta nav pieredzējis. Pie tam kaujama mājdzīvnieka izredzes izdzīvot praktiski līdzinās nullei, kamēr savvaļas dzīvnieka izredzes izdzīvot medībās tuvojas 50 procentiem. Tāpēc ka pastāv gan likumdošanā noteikti šaušanas nosacījumi, gan krūmi un biezumi, kas savstarpēji atrodas pietiekami tuvu, lai medībās visu izšķirtu sekundes. Un rīkoties pat ar modernu ieroci nav nemaz tik vienkārši… Var jau, protams, argumentēt, ka tāda nu ir tā mājdzīvnieka sūtība – tikt audzētam cilvēka uzturam. Jautājums vienīgi, vai pats mājdzīvnieks to apzinās. Un gaļa veikala plauktā diemžēl pati neizaug…
Visbeidzot, tā nu ir iznācis, ka mūsdienās Latvijā ir maz lielo plēsīgo dzīvnieku, kas uztur dabisko zālēdāju skaita līdzsvaru un veic vājāko dzīvnieku likvidēšanu, tāpēc plēsoņu funkcijas lielā mērā jāuzņemas tieši medniekiem. Un nevajag domāt, ka plēsoņu trūkums ir apsveicams, jo „zvēriņiem tāpat būs labi”. Nebūs labi. Tāpēc jau dabā eksistē plēsoņas. Ja tā nebūtu, vāji dzīvnieki radītu vēl vājākus, to skaits stipri pieaugtu un beigu beigās ļoti daudzi ietu bojā no pārtikas trūkuma un slimībām. Savulaik norvēģi izšāva vanagus, domādami, ka nu būs vairāk irbju. Beigu beigās irbju palika vēl mazāk un norvēģiem nācās vanagus importēt… Otra izeja būtu, teiksim, ļaut savairoties vilkiem, taču, pirmkārt, tas var prasīt gadu desmitus, bet otrkārt, sajūsmā par to nebūtu ne lauku iedzīvotāji, ne arī pilsētnieki, kuri tad trīsreiz pārliktu, pirms uzdrošinātos ieiet mežā. Pie viena vēl vairāk saasinātos pašlaik jau tā nopietnā trakumsērgas problēma, ar ko pašlaik lielā mērā cīnās tieši mednieki. Raksta autors personīgi nekad mūžā nevēlētos pieredzēt kaut teorētisku iespēju saskarties ar šo slimību…

Kopsummā

Cerams, man būs izdevies kaut cik izskaidrot, kāpēc cilvēki medī. Tāpat kā to, ka īsts mednieks nav vis dabas ienaidnieks, bet gan dabas sastāvdaļa, tās draugs un viens no pirmajiem aizstāvjiem. Kā izteicies viens no mums: „Es medīju, jo man ir nepieciešama saikne ar dabu. Es medīju, jo no bērna dienām esmu bijis saistīts ar mežu. Es medīju, jo šādu pārtikas iegūšanas veidu uzskatu par godīgāku un veselīgāku, nekā nezināmas izcelsmes gaļas iegādi lielveikalā. Es medīju, jo mans darbs un profesija ir saistīti ar mežu. Es medīju, jo mans tēvs bija mednieks. Es medīju, jo mani dēli būs mednieki. Es medīju, jo mani draugi ir mednieki. Es medīju, jo rūpējos par līdzsvaru dabā!”
Apmēram tāds būtu vidusmēra mednieka viedoklis kā atbilde „zaļajiem ekstrēmistiem”, kuri vieglu roku gatavi stāvus zemē iebradāt tos, kuru uzskati nesakrīt ar viņējiem. Uzreiz jāsaka, ka tas netiek uzspiests nevienam, tāpat kā neesmu arī pret īsteniem dabas draugiem un „zaļajiem”, kas spēj loģiski un reāli argumentēt savus uzskatus. Ikvienam no mums ir sava taisnība. Galvenais ir iedziļināties lietas patiesajā būtībā.