 | Pievienoja Arnis Steins 2010-03-10 22:55 |
| 80 gadu otrā puse. Kā Jelgavā studējošs jauns un traks mednieks nemitīgi saskāros ar problēmu – studēšana traucēja medībām un otrādi... Nezinātājiem atgadināšu, ka tie bija gadi, kad gandrīz visiem medniekiem ( izņemot vienīgās partijas funkcionārus, vai krievu ofiņus ) bija jāiztiek ar bisītēm, un par karabīni students varēja veltīgi sapņot. Līdzīgi kā par drauga apciemošanu Polijā vai Čehoslovākijā, mūsu Dzimtenes drošība bija svarīgāka par visu. Tātad, lai tiktu līdz drošam šāvienam, medījums bija jādabū uz metriem 35-40. Un bieži gaides medībās nelabvēlīgs vējš pārvilka treknu svītru vairāku vakaru pūliņiem. Kad tas reiz piegriezās, uzklausīju pieredzējošu mednieku un to laiku medību spečuku (Elmāru Čigānu, kurš jau labu laiku medī labākos medību laukos) Viņš ieteica aizbraukt uz padomju saimniecību “Jelgava” un fermā palūgt zirga sūdus (zirgābolus). Tas arī tika izdarīts. Medības varēja sākties. Jūlija vakars, saule vēl gabalā, vējš gandrīz nekāds. Mana izraudzītā pļava priekš bises – milzīga, pieguļ meža ielokam no kura ik vakaru parādījās kāds buks, pirms paša saulrieta arī pa ruksim. Visu vēl cerīgāku darīja fakts, ka pļavu meža virzienā šķērsoja krūmiem apaudzis meliorācijas grāvis, kura gals bija metrus 100 no meža malas – ideāla vieta apsēsties un gaidīt, Domāts – darīts! Man līdzi Iženīte, benķītis un zirgu sūdu maisiņš. Piesardzīgi gar grāvi, krūmu aizsegā tieku līdz grāvja galam, nolieku nesamos, kabatās sagrābstu divas patronas, salādēju plinti un to atstutējis pret resnāka krūma stumbru, nopētu manis iedomātos šaušanas virzienus. Vēl tik traucē daži zari, kuri bez lieka trokšņa tiek nolauzti. Maskēšanās ir veikta. Ak jā! Gandrīz aizmirsu – pats galvenais nesamais šai vakarā – maisiņš ar zirgāboliem. To atsienu, izgriežu otrādi, un tā saturu izberu beņķa priekšā zemē, protams sīkumi tiek arī uz pirkstiem. Kārtībnieks, vēl tik pirkstus derētu nomazgāt, bet, kur tu karstā jūlijā ņemsi ūdeni, atliek vienīgi tos noberzt ar zāli pie kājām. To darot dzirdu, pa zāli metrus 25 no manis kaut kas skrien, švīkst vien! Buks! Smuks! Ķeru pēc bises! Šāviens! Buks kā nopļauts, pat neticās, cik ātri beidzās medības, mazliet pat žēl, ka netika izbaudīts vakars līdz galam, bet nekas, citreiz. Ņemu savu benķīti ārā no krūma, jāiet skatīt medījums, bet tavu brīnumu – buks skrien tālāk, itkā nekas nebūtu bijis, labi, ka otrs stobrs vēl neizlādēts un plinte rokā. Atkal šāviens! Ir! Vēl ķeru pēc patronām kabatā, bet visapkārt kluss, skraidīšana un šaudīšanās ir beigusies. Brīdi pastāvu savos izbērtajos zirgābolos, kuriem šoreiz nekāda nozīme nebija, un eju zālē meklēt savu āzi. Jā, te nu viņš guļ! Ņemu pie ragiem, un domāju iespējamo vilkšanas virzienu, lai pa ceļam paņemtu beņķi. Velku. Nevar būu! Uzduros vēl vienam nomedītam bukam, metrus 10 no pirmā. Tā! Nu jau jātiek galā ar diviem! Plinte uz muguras, katrā rokā pa āzim un nu vairs beņķim nav vieta, jo līdz mašīnai, vai precīzāk lauku mājas sētai metri 600. Lieki piebilst, ka mobilie nebija, tātad nebija arī palīgu.... Skaidrs, ka abi āži riesta laikā skaidroja, kurš īsti ir šīs pļavas saimnieks. Tā arī ir pirmā un pēdējā reize, kad izmantoju zirgābolus, bet debija izdevās par 200% P.S. Sveiciens visiem ar ko kopā medīts, sevišķi mana pirmā mednieku kolekt\iva “Kalnciems” medniekiem. |
|
||||
|
||||
|
||||
|
||||
|
||||
|
|
|
|
 |
 |
