 | Pievienoja Jānis Mazitāns 2010-03-29 20:28 |
| Saulains 24.oktobra vakars. Es, toreiz medījis pirmo gadu, devos uz lūri ar mantoto gaiļu bisīti un graudu maišeli. Tornīts bumbierē- aizaugušas pļavas vidu, visapkārt mežs. Kā jau jaunam un zelta idejām bagātam medniekam, pa taciņu līdz tornītim bija jākaisa graudi, ja cūkas iet garām, lai trāpa graudu takai un atnāk līdz manai bumbierei :D! Laiks iet lēni, bet satumst un vienīgi mēnes neļauj iemigt. Kājas aukstas, bet zvērests sev- nosēdēt vēl 15 minūtes. 200 metrus aiz muguras soļi, kas iztrenkā miegu un sasilda kājas. Atskatījos un pa mēness ceļu pie manis soļoja satraukums. Pēkšņi es saprotu, ka aiz muguras bumbiere ir tik bieza, ka nav šķirbas pa kuru sagaidīt kuili. Jācer, ka iznāks priekšā. 10 minūtes un kuilis pie mana tornīša lasa graudus no taciņas! Bet bumbiere labi padevusies- zari izrādās, ka traucē visur. Kuilis vārtās un kasās, bet es par to tik priecājos. "Būšu klus, rīt izzāģēšu zarus un kuilis tač rīt arī atnāks!" Lielais nopurinās un prom ir. Atjaunoju elpu un iespaidiem pārbagāts dodos mājās. Ārā -5grādi un zeme jau cieta. Pēkšņi 200 metri priekšā pāri ceļam pāriet melns plankums. Vēl pēc 10 soļiem dzirdams, kā viens strādā uz laika. Kājās vilnas zeņķes un trīs izmērus lielāki voļiņki, tie drīz vien ir novilkti! Nākamie 100 neziņas un stīvuma metri tika noieti 20 minūtēs. Viņš tik rok, bet tuvāk un tuvāk. Un šobrīd mūs laikam šķir tikai krūms. Paeju garām krūmam un redzu, ka 15 metrus priekšā- omas pļavā, viens sliekas un ķimeņu saknes rij. Es notēmēju, kuilis sastingst, es ieraugu viņa aci un mēness stara pavadībā raidu logi. Nenormāls šņācien un par laimi kuilis lec uz meža pusi- prom no manis. Es pa pakaļu viņam iedodu ar renkuļiem. 30 sekundes vēl viņu dzirdu, bet milzis laikam neskarts! Nogaidu mirkli un eju pēc zābakiem, nesaprotu kā netrāpiju! Vecie mednieki mācija "Nakti pakaļ ievainotam 170 kg kuilim neej!" Nakamajā rītā pieceļos 7:00. Paņemu cirvi un eju meklēt kuili. Pļava slavena ar lielajiem akmeņiem, tāpēc pa gabalu neko neredzu, bet viņš tur ir! Nekur ne pilītes labas zīmes. Līdz beidzot iraugu akmeni ar ausīm. Uzmanīgi pieskrienu un no priekiem skrienu un lecu, kā traks. Es viņu atradu, bet viņš mani gaidīja vakar!!! |
|
||||
|
||||
|
|
|
|
 |
 |
