Ir oktobra vidus. Zīļu laiks beidzies, tāpēc cūkas sāk atgriezties uz neapartajiem labības laukiem. Praktiski visi jau lauki jau aparti vai apsēti un tik vien ir palicis kā daļēji nokults rudzu lauks. Laukam katrā galā ir tornis. Pirmais no tiem tuvāk nenokultajiem rudziem, bet otram blakus esošajā pļavā ir barotava. Taču tā nu ir sagadījies, ka uz šo privāto zemes īpašumu ir beidzies līgums, turklāt uz pašas iecirkņa robežas, un atjaunots nav. Kaimiņu kolektīvu attiecības, protams ne tās labākās. Tomēr ar kolēģi norunājam, ka jāiet vaktēt un nolemjam, ka iešu viens un sēdēšu pie barotavas.
Bet nu pats stāsts, kuru nosacīti varētu iedalīt divās daļās.
[Stāsta pirmā daļa] Vakars ir klāt un dodos uz medībām. Kad ierodos medību vietā, ir jau tumšs. Dodos uz izvēlēto vietu. Pa ceļam eju garām nenokultajiem rudziem, bet neko nemanu. Esmu jau garām pirmajam tornim un dodos uz otro, kas ir pie barotavas. Aiz muguras paliek nenokultais rudzu lauks. Beidzot esmu pie otrā torņa un pēc brīža jau augšā. Sēdu. Laiciņs jau pāri pusnaktij, bet cūkas nerādās. Pēkšņi dzirdu, ka man aiz muguras – lauka otrā galā rej stirnu āzis!? Skaidrs, tātad cūkas dzīvojas pa nenokultajiem rudziem! Kādu brīdi vēl nosēdu un tad nolemju, ka ejot uz mašīnu mēģināšu pielavīties tai vietai, kur rēja āzis. Vējš arī labvēlīgs, tāpēc kāpju lejā un lēnām zogos gar grāvi. Grāvim otrā pusē ir rudzu lauks. Grāvis ir aizaudzis, tāpēc lauku neredzu, bet tūlīt būšu pie caurtekas un varēšu redzēt. Pa šo laiku pie debesīm uzlecis mēness, kurš jau krietni pāri pusei, tāpēc redzamība ne tā labākā, bet nu cūku uz daļēji nokultajiem un veldrē sakritušajiem rudziem redzēšu noteikti. Pie caurtekas apstājos un klausos, taču neko nedzirdu. Pārlaižu skatienu pāri laukam, bet arī neko nemanu. Pāreju pāri caurtekai un lēnām eju, nu jau gar lauka galā esošo grāvi. Pēkšņi aiz rudziem uz lauka malas pamanu kuili, kurš jau zogas uz mežmalu! Tātad sadzirdējis!? Apstājos, piemetu ieroci un skatos optikā – patālu un kustībā, droša atbalsta arī nav. Jau pēc brīža kuilis nozūd mežā! Stāvu un gaidu – varbūt atnāk atpakaļ? Vējš taču uz manu pusi, tāpēc aizost nevarēja!? Bet tomēr nenāk – tas taču kuilis! Pazib doma, ka jāiet atpakaļ uz barotavu, jo varbūt, ka šeit iztraucēts tas aiziet turp? Taču nolemju, ka iesēdīšos blakus esošajā tornī. Kas zin, varbūt pēc laika iznāk vēlreiz? Klusiņām aizeju līdz tornim un pēc brīža jau esmu augšā. Sēdu, bet no kuiļa ne vēsts. [Bet nu stāsta otrā daļa] Pēkšņi nejauši paveros uz ceļa pusi un redzu, ka no lielceļa uz lauka pusi iegriežas mašīna! Pirmājā brīdī nodomāju vai tikai kolēģis nav nolēmis braukt palīgā? Vēroju notiekošo un pēc brīža, man par lielu izbrīnu, nomirgo mašīnas signalizācijas ugunis! Taču zinu, ka kolēģa mašīnai tādas nav!? Tātad kāds svešs! Nodomāju – nu ir ziepes – kaimiņu kolektīvs noslēdzis līgumu ātrāk par mums un nu nāk vaktēt rudzu lauku! Sēdu tālāk, bet ar vienu aci vaktēju to vietu, kur apstājās mašīna. Jā, pēc kāda laika tumsā redzu cilvēka stāvu, kurš tuvojas tornim! Sēdu un domāju – līguma nav – ko darīt – sēdēt vai kāpt lejā? Pēdējā brīdī tomēr nolemju nolīst grāvī! Pēc brīža jau esmu grāvī un skatos kā cilvēka stāvs paslīd man garām. Attālums starp mums kādi 4 metri! Cītīgi vēroju, jo varbūt, ka tas ir mans kolēģis? Bet nē – tomēr nav! Vēl pēc brīža noskatos kā svešinieks kāpj augšā manā tornī! Klusībā nolamājos – vot maitas tagad sēdēs mūsu tornī! Guļu grāvmalā, taču kaut kā neveiksmīgi sagadījies, ka steigā esmu nogūlies uz kreisās kājas. Pēc brīža tā sāk tirpt, bet kustēties un pārvietoties nedrīkst, jo sadzirdēs! Turklāt, ārā totāls "kapa" klusums! Nodomāju – cietīšos cik varu. Attālums no torņa augšas līdz manīm kādi 6 metri. Guļu, bet kāja sāk tirpt arvien vairāk. Ciešos, manuprāt, ka vairāk par stundu! Nu ir pienācis brīdis, kad izturēt vairs nevaru un ceļos augšā. Neskatoties uz to, ka grāvis pilns ar ūdeni, ar visiem ādas zābakiem brienu tam pāri. Esmu grāvja otrā pusē un torni vairs neredzu, jo priekšā koks. Klausos, bet nekādu kustību tornī nedzirdu. Nospļaujos un kliboju uz mašīnu! Pēc brīža jau esmu pie savas mašīnas un redzu, ka mašīna, kas atbrauca, apstājusies tuvāk ceļam. Braucu ārā un ar lielu interesi vēroju svešo mašīnu? Taču man par lielu izbrīnu konstatēju, ka tā ir kolēģa jaunā mašīna, kuru tas pirms pāris nedēļām atdzinis no Leišiem! Tagad viss skaidrs – neviena sveša nav! Zvanu kolēģim, kurš sēd tornī. Šis klusiņām čukstēdams apjautājas vai esmu ko redzējis un nosaka, ka arī esot atbraucis un iesēdies pirmajā tornī, un viņam pirms brīža aiz muguras pāri grāvim pārgājis kuilis...
Tālākās darbības nekomentēšu.
Kā vēlāk izrādījās, kolēģis dažas dienas iepriekš bija piefiksējis manis redzēto kuili un uz nenokultā rudzu lauka malas bija to iebarojis ar kukurūzu, protams man par to neko neminot.
Lai arī jums tā neatgadītos sekojiet līgumu būšanām un kaimiņu attiecībām. |
