Lielais raksts

<

<

Kārtējās medību sezonas noslēgums ir brīdis, kad var un vajag filozofiskā mierā padomāt par aizvadīto sezonu, daudzajām aizvadītajām sezonām,  medībām un medniecības nākotni vispār.

Aizgājusī medību sezona droši vien katram ir bijusi savādāka –  iespējams, kādam joprojām ir prieks par kādā brīdī nenospiestu sprūdu, novēlot dzīvniekam visu to labāko, kāds piktojas, ka sasteigts šāviens vai pārāk ilga tūļāšanās novedusi pie vērtīgas trofejas neiegūšanas, bet vēl kāds – ar patiku atceras kolēģu apbrīnu par skaisto šāvienu dzinējmedību sezonas atklāšanā. Lai kā arī nebūtu, secinājums ir viens – katra indivīda unikālā pieredze summējoties ar citu indivīdu unikālo pieredze, rada neatkārtojamu izjūtu, faktu un uzskatu buķeti, kurā šāvienam un dzīvnieka nogalināšanai ir tikai pakārtota nozīme un kuru tā pa īstam spēj izprast vienīgi mednieks. Tādēļ attiecības mednieku starpā parasti ir humora pilnas un īsts mednieks par kolēģu piezīmēm tikai pasmejas, jo laba humora izjūta ir viena no īstu Mednieku raksturojošām pazīmēm.

Tomēr mednieks, kā sabiedrības mazākumam piederīgs indivīds, bieži saskaras ar citu sabiedrības locekļu neizpratni un pat pazemojumiem un šādos brīžos pat laba humora izjūta nepalīdz.

Kā izskaidrot nemedniekam, ko medniekam nozīmē medības? Kā izskaidrot, ka tas nav asinskārs vaļasprieks, bet gan dzīvesveids? Lielākā komunikācijas problēma ir runāšana dažādās valodās. Jo medniekam ir grūti saprast to, „kā var nesaprast”, ka medībās šāviens un tam sekojošā dzīvnieka nogalināšana ir tikai ļoti daudzu pasākumu un pienākumu likumsakarīgs rezultāts, nevis pašmērķis. Savukārt pret medībām negatīvi noskaņotam indivīdam nav saprotams, kā var izšaut uz „tik skaistu dzīvnieku”.

Zīmīgi, ka lielākoties pret medībām negatīvi noskaņotie ir pilsētnieki, kuri dabu ikdienā vēro pa auto, biroja, mājokļa vai TV lodziņu. Viņiem senču asins balss ir mirusi un viņi faktiski dabai ir neatgriezeniski zuduši. Šāds indivīds var ar aktīvu vai pasīvu rīcību protestēt pret dabiskās kažokādas izstrādājumu tirdzniecību, nepadomājot, kādu ļaunumu ekosistēmai kopumā nodara mākslīgās kažokādas ražošana. Arī izcirtums šādu indivīdu uztverē ir traģisks barbarisms, nevis normāla mežsaimnieciskā procesa sastāvdaļa. Diemžēl masu mediji un izklaides industrija iegulda lielu artavu šādu indivīdu tiražēšanā, nemitīgi pilinot dažādas puspatiesības, no konteksta izrautus faktus, un pat apzinātus melus. Nav gan izprotams – vai tas ir stihiski, vai tomēr tam ir kāds režisors, ar dīvainu mērķi, kas cilvēcei kopumā ar šādu no reālās dzīves un dabas atrautu indivīdu skaita palielināšanos, nozīmē finansiālu, sociālu un ekoloģisku katastrofu nākotnē.

Mednieks turpretī senču asins balsi dzird un saikni ar dabu nav sarāvis – mednieks ir dabā un pat bez specializētas biologa izglītības redz norises un procesus dabā un pat tikai instinktu līmenī spēj izdarīt pareizos secinājumus par lietu kopsakarībām. Mednieks nekad nebūs ieinteresēts iznīcināt tik daudz kādas sugas indivīdus vai šai sugai vitāli nepieciešamu vidi, lai suga kļūtu apdraudēta, jo mednieks grib medīt ne tikai šodien. Tādēļ tieši mednieks ir dabas ilgtspējīgas saglabāšanas un daudzveidības garants apstākļos, kādi pašreiz ir radīti, sakarā ar civilizācijas tehnoloģisko attīstību un saimniekošanu.

No otras puses, mednieki sabiedrībai ir arī tieši vajadzīgi – vai kāds ir izmodelējis sekas, kādas uz pārtikas ražošanu un vides kvalitāti vispār atstātu visu mednieku atteikšanās medīt, piemēram, uz vienu gadu? Protams, ilgtermiņā dabiskā izlase visu saliktu savās vietās, tomēr – vai mūsdienu cilvēce un katrs cilvēks atsevišķi šādā dabiskās izlases plānā vispār ir pastāvējis? Saprāts un darba dalīšana cilvēku šodien ir padarījusi par ārpus dabiskās atlases esošu subjektu, taču cilvēka rīcība dabisko atlasi ir izmainījusi tiktāl, ka pilnvērtīgi šis labi atstrādātais mehānisms nespēj darboties. Tādējādi, vienai sugai rodas īpaši apstākļi, kuri tai ļauj pārlieku savairoties un izspiest citas sugas, kā arī radīt konkrētus un izmērāmus zaudējumus cilvēkiem. Ilgtermiņā tas ved uz nekurieni, tādēļ – mednieks ir kā buferis, kas sabalansē cilvēces attīstības un dabas ilgtspējas pretrunīgās intereses. Pie kam – dara to labprātīgi, klausot senču aicinājumam, taču no sabiedrības saņem nevis pateicību, bet nopēlumu.

Ne velti ir hipotēze, ka cilvēka senči par saprātīgiem kļuva tad, kad no veģetāriešiem, kas paši ir medījumi, kļuva par gaļēdājiem jeb – medniekiem. Par to, cik šī hipotēze ir pareiza, protams, zinātnieki strīdas, taču viens secinājums ir neapgāžams: mūsdienu cilvēka senči bija mednieki un tieši medības ļāva cilvēcei izdzīvot, jo īpaši ārpus tropu un subtropu joslas. Lielākā daļa mūsdienu cilvēku ir gaļēdāji, taču vienlaicīgi viņi nesaskata nekādas pretrunas selektīvā attieksmē pret dzīvniekiem. Kaut gan savvaļas dzīvnieks cilvēku uztver kā ienaidnieku un viņam ir iespējas aizmukt, kamēr mājdzīvnieks cilvēku uzskata par draugu un barotāju, līdz brīdim, kad šis „draugs un barotājs” paņem rokās dunci. Un mājdzīvniekam nav pat teorētiskas iespējas aizmukt. Bez tam, atšķirībā no parastā gaļēdāja, kurš gaļu nopērk veikalā, mednieks to spēj sagādāt pats. Pie kam, vienlaicīgi rūpējoties, lai sagādes avots – medību saimniecība – attīstītos un pastāvētu. Līdz ar to, sabiedrības negatīvais viedoklis par medniekiem ir divkosīgs.

Īstu Mednieku raksturo ne tikai prasme apsaimniekot un nomedīt, bet arī maksimāli patērēt, tā, lai pēc iespējas nekas neaiziet zudumā. Ņemot vērā, ka patērētāju sabiedrībā viss dabiskais kļūst aizvien vērtīgāks, jājautā – kas var būt dabiskāk, ka medības, kurās mednieks sagādā pārtiku, pie kam pieliekot zināmas pūles un bez garantēta rezultāta? Līdz ar to, iespējams, ka nākotnē sabiedrības viedoklis sāks mainīties.

Tomēr, lai medības savu pozitīvo efektu maksimāli saglabātu, tām jābūt par nodarbi, kurai var nodoties pēc iespējas plašāki sabiedrības slāņi – jo tikai tā var garantēt, ka medības patiešām nekļūs par apmaksātu izšaudīšanos pa dzīviem mērķiem. Situācija Latvijā šodien ir ideāli piemērota tam, lai medības un medību saimniecība evolucionētu labākajā iespējamā virzienā, un tā faktiski ir katra mednieka individuālā un visu mednieku kopējā atbildība. Domāt, runāt un rīkoties tā, lai mednieka tēls kļūtu labāks, dziļāk izprasts un – pozitīvs.


Arnis Puksts, mednieks