Šodien vārdadienu svin Leontīne, Ligija, Lonija, Leokādija, rītdien - Marlēna, Ilvija, Ziedone
toptitle
ligumuparaugi.lv
Līgumu un dokumentu paraugi tavam biznesam. Tikai EUR 1.39

Lielais raksts

Kā latvju vikingi par Vāczemes medību ķoniņiem kļuva


2017-01-25 20:20

Teksts un foto: Andris Zariņš 

Pagājušā gada novembrī mums ar Māri atkal bija tas gods saņemt ielūgumu piedalīties dzinējmedību sezonas atklāšanā Vācijā, Kārsenē, nepilnus 200 km no Hamburgas - vietā, kuru jau apciemojām 2014. gadā. Kārsenes mednieku kolektīvā pastāv tradīcija iecelt medību ķēniņu - sezonas atklāšanas veiksmīgāko mednieku. Taču šogad iznākums bija neredzēts - medību ķēniņi (jebšu ķoniņi) izrādījās veseli divi, pie kam saskaņā ar labākajām vikingu tradīcijām šo titulu pelnīti saņēmām mēs, atnācēji no aizjūras. Un viss izvērtās krietni interesantāk nekā iepriekšējā reizē.

Ienākšana

Viss sākas ar pienācīgajiem suvenīriem – Tomasam un Hermanim ir nokomplektētas divas kastes ar labākajiem Latvijas alus paraugiem, tad vēl vīns no Abavas krastiem un kārtīga, kvalitatīva pašdzītā kandža, ko vācieši pēc pārbaudes praksē augstu teic un novērtē. Visbeidzot, aļņa ragi, ko esmu apsolījis vienam savam vācu kolēģim piemontēšanai pie mājas sienas. Lidmašīnas bagāžā to visu nav iespējams sakraut pie labākās vēlēšanās, tādēļ šoreiz mēs, letiņi, izvēlamies ceļot ar autotransportu. Vēlēšanās parādīt sevi no labākās puses ir spēcīgāka par neērtībām.

Pēc 19 ceļā pavadītām stundām esam uzņemti, ievākušies, pārģērbušies un nedaudz pagulējuši. Nu ir jāpalīdz gatavoties saviesīgajam vakaram un montēt lielo telti, ko mēs kopīgiem spēkiem arī paveicam. Vakarā notiek lielais atklāšanas (Wilkommen) pasākums, kurā piedalās arī mednieki no blakus kolektīviem. Visi sapazīstas, kopīgi ierauj pa glāzei un līksmi pavada laiku.

Nākošajā rītā mēs palīdzam novākt lielo telti, kam seko neliels mastiņš Alfrēda jaunajā Revier (medību platībās). Tur es nofilmēju četras stirnas, kuras izmūk ārā, kā vācieši saka, Hochflüchtig (augstā skrējienā), un pa tām neviens nešauj. Tas tādēļ, ka namatēvu Revier ir spēkā noteikums – dzinējmedībās nešaut pa skrejošiem dzīvniekiem, izņemot mežacūkas. Un šaušanas attālums nedrīkst pārsniegt 50 metrus.

Sākums

Tāpat kā iepriekšējā reizē, plkst. 07.15 Kārsenes ugunsdzēsēju depo norisinās brokastis, kurām seko instruktāža un brauciens uz mežniecību. Pie mežniecības notiek vēl viena instruktāža, pēc kuras visi mednieki tiek izvietoti pa numuriem. Vispirms Alfrēds izkrauj ārā Māri, tad uz numuru tieku nogādāts arī es.

Andris Zariņš

Savu numuru skrajajā priežu mežā es atrodu ātri. Tikmēr no Māra drīz vien sāk pienākt izmisīgas īsziņas, ka viņš nesaprotot, kur īsti atrodas. Arī es lāgā nevaru saprast, kas notiek, tādēļ beigās signalizēju – ja jau viņš ir apmaldījies, tad lai paliek tur, kur ir, ievēro drošības tehnikas prasības un viss.

Tā nu, kamēr stāvu un bakstos telefonā, no Māra puses atnāk pirmais blīkšķis. Prasu – kas ir? Viņš atbild – gar zemi. Staltbriežu govs. Vēl pēc brītiņa viņš paziņo, lai Alfrēds gatavo suni. Jo Alfrēds bija pateicis tā – ja ir kāds aizšauts dzīvnieks, tad lai viņam par to paziņo, jo viņš gribot savu jauniņo suni patrenēt uz īstu asinspēdu, nevis mākslīgo kā iepriekš. Pēcāk izrādās, ka Māris šo asinspēdas gādāšanas lietu vienkārši pārpratis un pakritušo briežu govi vienkārši nepiešāvis, kaut arī varējis to izdarīt ne vienreiz vien. Iznākumā smagi sašautā briežu govs pēc kāda laiciņa uzraušas kājās un aizstreipuļo prom. Vēlāk aiz paugura šo govi ar trim precīziem šāvieniem piebeidz viens no vāciešiem.

Andris Zariņš

Pa to laiku blīkšķi jau sāk dārdēt visās malās. Salīdzinot ar iepriekšējo apciemojumu, masts nupat sāk izklausīties pagalam jautri. Tā nu klausos kanonādi un pa starpām vēl mēģinu bakstīties telefonā, jo Māris joprojām satraucas par savu pazušanas faktu un sūta man kaut kādas mistiskas GPS koordinātes un nezin ko vēl. Paceļu galvu un piepeši ieraugu, ka uz manu pusi gar piekalnīti nesas divas stirnas - tā, ka bezmaz vai tūlīt no kājām notrieks. Šaut, protams, ir iespējams, taču es to nedaru, jo ir pieteikts – skrejošas drīkst šaut tikai mežacūkas.

Tā nu abi buciņi, manas optikas pavadīti, tāpat neapstājoties paskrien garām. Pagriežu galvu uz otru pusi un skatos – vai vellos, man virsū aulekšo kādi trīsdesmit staltbrieži! Viss bars pagriežas kalnup un skaisti nostājas nogāzē starp priedēm apmēram 120 m attālumā. Atkal neraža – divreiz tālāk nekā atļauts šaut. Tā nu aprobežojos ar to, ka piefiksēju briežu baru ar savu „GoPro” kameru.

Pirmā veiksme Vācijā!

Atkal sēžu, klausos šāvienos un domāju par dzīvi. Pēkšņi starp priedēm parādās kāds dzīvnieku bariņš. Tai pašā brīdī man zvana Alfrēds un prasa – kas tad Mārim tur īsti kritis? Māris viņam esot kaut ko sūtījis, bet savu slikto vācu valodas zināšanu dēļ paziņojis kaut ko pilnīgi nesaprotamu. Atbildu – Alfrēd, man kaut kas pašlaik nāk, es tev pārzvanīšu.

No sākuma domāju, ka tās ir stirnas. Tad ieskatos – ehē, tie nav nekādi buki, bet gan bariņš briežu, kādi pieci vai seši! Jālaiž tuvāk.... Tā nu šie lēnām, uzmanīgi un ostīdamies arī nāk. Pielaižu tos kādu kādu piecdesmit metru attālumā. Notēmēju pa otro bara dzīvnieku uzreiz aiz vadošā un – blaukt! Jau šāviena brīdī redzu, ka trāpīts labi, jo šis tā skaisti saraujas, sakrīt uz priekšu, bet uzreiz negāžas. Viss bars sagriežas un aizskrien tai pašā virzienā, kur pirmīt devies iepriekšējais lielais briežu bars. Skatos – tas viens paskrien kādus simt metrus, saklūp un noveļas lejā pa nogāzi. Vēlāk prasu Tomasam, kurš šīs lietas labi pārzina, un viņš atbild – ein schöner Blattschuss, skaists šāviens sānos!

Turpinu laimīgi sēdēt – viens briedis nu man ir. Pēkšņi no Māra puses atskan šāviens. Otrs. Trešais! Domāju – kas tad nu ir, īstens latvju vikings un nešaus vēl? Sūtu īsziņu ar jautājumu. Māris atbild – viens briedis guļ zemē, otrs sašauts aizgājis.

Otrais medījums

Turpinu sēdēt. Pēkšņi no labās puses aizmugurē atkal parādās briežu bariņš - acīmredzot tas pats, no kura vienu jau esmu noknallējis. Nāk pa to skrajo priežu mežiņu tādā smukā riksītī - paskrien, piestājas, paskrien, piestājas.... Jau turu tos optikā – nu, tuvāk, nu, vēl tuvāk.... Brieži jau pienākuši uz kādiem 40 metriem, domāju – nu, vēl mazdrusciņ... Protams, kā jau šādos gadījumos notiek, esmu pāršāvis pār strīpu – vadošais dzīvnieks pablenž man tieši virsū ar aizdomīgi nīgru aci, un ir skaidrs, ka esmu pamanīts. Briedis sagriežas. Taču projām vēl neskrien - stāv un skatās. Saprotu – tūlīt griezīsies prom arī visi pārējie, un vai nu tagad, vai nekad!

Kā vienmēr esmu noķēris optikā otro dzīvnieku, jo briežu barā vadošā parasti ir vecākā govs. Taču tajā brīdī, kad sāku spiest mēlīti, redzu, ka dzīvnieks sāk griezties prom. Un nu iestājas tā sajūta, ka tu saproti, ka neko vairs nevari izdarīt - pirksts uz mēlītes jau ir kustībā, un paraut atpakaļ mēlīti vairs nekādi nevar, un dzīvnieks, piķis viņu rāvis, jau griežas...

Blaukt! Visi brieži prom. Vienīgi redzu, ka tam, kam trāpīts, tiek kaut kas garš izmests uz sāniem - visdrīzāk sašauta kāja. Cik stipri - to nevar pateikt.

Atkal stāvu kalna galā un domāju par visiem pašpārmetumiem, kas šādās reizēs nāk prātā - par to, ka sekundes simtdaļas izšķir visu, par to, ja būtu izšāvis sekundi ātrāk, briedis varbūt būtu zemē uz vietas, un tādā garā... Pa tam lāgam jau tuvojas dzinējmedību beigu laiks - plkst. 12.30, kad, kā saka vācieši, ir Hahnenruhe (gailim miers). Nāk ārā dzinējs, apstājas mana šāviena vietā un kaut ko man rāda. Es signalizēju - pats zinu, ka tur kaut kas ir, bet kas īsti? Pagājis kādus desmit metrus nostāk no šāviena vietas, dzinējs atbild - gewaltige Schweiss, baiga asinspēda!

Nu ziņoju Alfrēdam - man viens guļ un viens sašauts, un Mārim tāpat. Vai varu paiet pa pēdu un paskatīties? Jā, varu gan. Sāku iet pa pēdām un noeju kādus 300 metrus. Asins parādās no šāviena vietas un 50-60 cm platumā viscaur nošļākta kā ar lejkannu. Šāviena vietā mētājas trīs kaula fragmenti, no kuriem lielākais ir apmēram sērkociņu kastītes izmērā. Skaidrs, ka trāpījums bijis nopietns, un pie zaudēto asiņu daudzuma briedis agri vai vēlu kritīs. Tomēr asinspēda paliek arvien mazāka, un drīz kļūst skaidrs, ka jāatgriežas izejas punktā. Beigu beigās šo manu sašauto briedi dabū rokās mednieki no blakus Revier, kuri piešķīruši tam Fangschuss (nāvējošo šāvienu).

Rezultāts ir skaidrs - man ir divi šāvieni un divi trāpījumi. Viens ideāls, otrs diemžēl ne, jo trāpījies tieši brieža pagrieziena brīdī. Mārim ir līdzīgi - viens briedis zemē uz vietas, bet otrs diemžēl palaists dēļ pārprastās vēlmes pagādāt asinspēdu. Trešais Māra šāviens aizķēris vēl vienu briedi pakaļkājā, un to piebeidzis viens no vāciešiem. Finālā iznācis, ka visiem pieciem nomedītajiem briežiem letiņi šā vai tā pielikuši savu roku...

Andris Zariņš

Pārdomas par suņiem, vilkiem un vēl šo to

Pēc medību beigām visi nomedītie dzīvnieki tiek aizvesti pie mežziņa mājas, kur trīs kolektīvi jau astoņus gadus rīko kopīgu Strecke - medījumu noguldīšanu ierindā. Mūsu kolektīvs ar saviem pieciem briežiem izskatās pat ļoti labi, jo pavisam ierindā tiek noguldīti 16 brieži, 16 stirnas, viens paliels kuilēns un lapsa.

Mežacūkas, starp citu, ir bijušas arī mūsu kolektīva mastā, taču izrādījušas viltīgākas - viss bariņš tāpat neizklīdināts pamanījies izmukt ārā. Man šķiet, tas tādēļ, ka vāciešiem ir atšķirīga pieeja medību suņu izmantošanai. Viņiem suņi lielākoties ir domāti putnu medībām vai asinspēdu izsekošanai. Savukārt mūsu suņi audzināti tā, lai "strādātu pilnā kontaktā" un aktīvi jauktu cūku baru. Kad rādu vāciešiem iPhone video, kā strādā laikas un Latvijas dzinējsuņi, viņi ir stipri pārsteigti. Kadri, kā divi suņi notur cūku uz vietas, līdz atnāk dzinējs ar nazi, vietējiem liek ieplest acis kvadrātā.

Protams, vācieši kārtīgi izprašņā mani par to, kā pie mums ir ar lielajiem plēsējiem, it sevišķi vilkiem. Viņiem šī tēma nav sveša - pie Kārsenes, tieši blakus Tomasa Revier, atrodas liels armijas mācību poligons, kurā vilki ir itin labi iedzīvojušies. Tieši tajās dienās, kad mēs tur medījām, vietējais veterinārs esot redzējis, kā vilki skraida gar mājām gaišā pēcpusdienas laikā. Ir vēl arī cita problēma - muļķa zaldātiņi ir stāvā sajūsmā par to, ka armijas poligonā mitinās tādi mīlulīši kā vilciņi, sāk tos piebarot un tamlīdzīgi. Rezultātā vilciņi pazaudē savas dabiskās bailes no cilvēka, paliek drošāki, nāk tuvāk cilvēka apdzīvotām vietām, un tad sākas domstarpības.

Mazliet par vācu medību paražām

Šajās medībās es lieku reizi pārliecinos, ka vācu tradīcijas medībām piešķir pavisam citu garšu. Vācieši, protams, ir tādi paši cilvēki kā mēs - arī viņiem pēc medībām patīk, teiksim, iedzert pa glāzei un pakulstīt mēles. Tomēr savas medību tradīcijas viņi ievēro dzelžaini. Piemēram, viņiem ir savs Jäger-Latein - medību žargons, pie kā visi strikti pieturas. Kā mēs šeit, Latvijā, iedalām tos pašus staltbriežus? Bullis, govs un teļš, un tas arī viss. Vāciešiem tas iedalījums ir krietni smalkāks, un katram apzīmējumam ir sava jēga. Ir arī apkopojoši vārdi, piemēram, vārds Kahlwild apzīmē visus briežus, kuriem nav ragu. Mums šādas nianses nekad nav mācītas, un brīdī, kad pirms medībām paziņo Freigabe (ko atļauts medīt), tu sāc saprast, ka tev rodas jautājumi.

Tradīcijas vāciešiem attiecas uz katru medību aspektu - medību signāliem, disciplīnu, medījuma godināšanu un to, kā pieklājas nomedīto dzīvnieku apstrādāt. Starp citu, Vācijā nav tā, ka viss nomedītais šodien pat plēsonīgi jāsadala un katram sava porcija jāaizstiepj mājās. Pie viņiem tiesības uz dzīvnieku būtībā pienākas tam, kurš to nomedījis. Ja mednieks grasās ņemt medījumu līdzi, tad viņam tas ir jāizpērk, un tālāk viņš ar to var darīt, ko vien grib.

Fināls

Vakarā viss kolektīvs sapulcējas Kārsenes ugunsdzēsēju depo, kur atpūšas un ietur kopīgas vakariņas. Pēc tam, kā jau šaipusē ierasts, tiek iecelts medību ķēniņš - dienas veiksmīgākais mednieks, kurš šo titulu turēs līdz pat nākamā gada dzinējmedību sezonas atklāšanai. Un šogad ir iegrozījies tā, ka medību ķēniņi ir veseli divi - tie esam mēs, latvju vikingi.... Man gan šķiet, ka ar to vācieši zināmā mērā mums parādījuši godu kā viesiem. Tomēr, no otras puses, mēs patiešām esam ārpus konkurences, jo no pieciem šodien nomedītajiem briežiem četri ir mūsējie.

Andris Zariņš

Nu mēs, letiņi, esam tikuši pie vācu medību ķēniņa amata ķēdes, kas parasti visu nākamo gadu tiek nodota glabāšanā titula ieguvējam. Tomēr, nosprieduši, ka vest amata ķēdi uz Latviju laikam nebūtu īsti korekti, mēs smalkjūtīgi palūdzam, lai kolektīvs to katram gadījumam patur pie sevis. Tagad mums jāizgatavo žetoni ar iegravētiem vārdiem un gada skaitli, kas tiks ķēdei piestiprināti. Par šo žetonu pamatu beigu beigās kļūst pirmās Latvijas brīvvalsts laika sudraba divlatnieki, kam saglabāts Latvijas ģerbonis. Līdz ar to divi latvju vikingi ieiet Kārsenes medību kolektīva vēsturē. Sajūta, jāteic, ir ļoti patīkama.

Desmaize

Un vispār - dzirdot to, kā tradīcijām bagātie vācieši īpaši tev par godu uzdzied savas Horrido un Waidmannsheil medību dziesmas, tev pār muguru skrien skudras aļņa lielumā. Tā ir laime un novērtējums. To sajūtu nevar ne izstāstīt, ne nodot, tā vienkārši jāpiedzīvo!

Andris Zariņš

Komentāri:

Ilgvars Zihmanis 2017-01-26 19:23

labs teksts, un piedzīvojums ar!

Andris Zariņš 2017-01-26 20:21

Ilgvar, kas gan būtu runājis! :)


Ja vēlaties ievietot portālā savu rakstu, sūtiet to uz e-pasta adresi info@medniekiem.lv. Neaizmirstiet pievienot informatīvos materiālus. Raksts noformējams atbilstoši gramatikas noteikumiem un sūtāms rediģējamā formātā, piemēram doc, txt.

Nesen šo rakstu apskatīja
Seminārs par Āfrikas cūku mēra uzraudzību un savvaļas dzīvnieku pārvaldību

Seminārs par Āfrikas cūku mēra uzraudzību un savvaļas dzīvnieku pārvaldību

Ieskats seminārā, kas notika Hotel Avalon, Rīgā, 15.03.2017.

Kā medī ar revolveri Vācijā

Kā medī ar revolveri Vācijā

Šis apskats drīzāk domāts izklaidei un redzesloka paplašināšanai, jo runa tajā iet par to, kas Latvijas medniekiem nav un visd..

5. Vislatvijas medību suņu izstāde Inčukalnā

5. Vislatvijas medību suņu izstāde Inčukalnā

2017.gada 1.aprīlī notiks 5. Vislatvijas medību suņu izstāde Inčukalnā.

Kā latvju vikingi par Vāczemes medību ķoniņiem kļuva

Kā latvju vikingi par Vāczemes medību ķoniņiem kļuva

..taču šogad iznākums bija neredzēts - medību ķēniņi (jebšu ķoniņi) izrādījās veseli divi, pie kam saskaņā ar labākajām vikingu tradīcijām &sca..

Zviedrijā 2017. gadā licencētās vilku medībās plānots nomedīt 24 vilkus

Zviedrijā 2017. gadā licencētās vilku medībās plānots nomedīt 24 vilkus

2017. gada 2. janvārī saskaņā ar Zviedrijas Augstākās Administratīvās tiesas lēmumu tika dota "zaļā gaisma" šāgada licencētajām zviedru vilku medībām..