Šodien vārdadienu svin Nameda, Visvaldis, Ritvaldis, rītdien - Līksma, Bārbala
toptitle
www.medniekiem.lv
Ievieto savu reklāmu portālā mazāk kā 5 minūšu laikā, apmaksā ar SMS

Lielais raksts

Seminārs par Āfrikas cūku mēra uzraudzību un savvaļas dzīvnieku pārvaldību


2017-04-03 20:38

Pārskatu sagatavoja Ilgvars Zihmanis.

Hotel Avalon, Rīga, 15.03.2017.

EK Patērētāju, veselības, lauksaimniecības un pārtikas izpildaģentūra (EC Consumers, Health, Agriculture and Food Executive Agency)

Programma “Labāka apmācība drošākai pārtikai” (Better Training for Safer Food)

Mežacūku ekoloģija

Tomasz Podgorski, zoologs, Polija

Mežacūka ir visplašāk izplatītā pārnadžu suga pasaulē. Tā dzīvo lielākajā daļā Eirāzijas, Ziemeļāfrikā, Malajas arhipelāgā un Austrālijā. Mežacūka apdzīvo ļoti dažādus biotopus – no boreālajiem mežiem līdz tuksnešiem un kalnu apvidiem līdz 4000 m augstumam. Eiropā mežacūka pārsvarā mitinās jauktajos un lapu koku mežos. Belovežas gāršā mežacūku blīvums var sasniegt 5 īpatņus uz kvadrātkilometru, bet lauksaimniecības zemju tuvumā tas var būt vēl lielāks. Mežacūkas labi peld, kaut arī bieži to nedara, un tām nesagādā problēmas šķērsot upes, ezerus un pat jūras šaurumus.  Mežacūka ir izteikts visēdājs, kas pārsvarā pārtiek no augiem un saknēm, taču ēd arī dzīvnieku izcelsmes barību – kukaiņus, kāpurus utt. Ziemā mežacūkas ēd arī kritušus dzīvniekus.

Ziemā mežacūkas pulcējas piebarošanas vietās, kas ir riska faktors ĀCM vīrusa izplatībai, jo šādi var satikties cūku bari, kas citādi kontaktā varētu arī nenonākt. Ļoti būtisks ĀCM riska faktors ir nobeigušos mežacūku līķi, jo vīrusa izplatībai nepieciešams tiešs kontakts (pat ne kritušo dzīvnieku ēšana). Pilsētās mežacūkas pievilina arī atkritumi, un arī tas ir riska faktors, jo atkritumos var būt gaļas produkti, kas satur ĀCM vīrusu. Kritusi mežacūka ziemā var saglabāties zem sniega un pavasarī kļūt par ĀCM perēkli. Vasarā kritusi cūka pazūd visai ātri.

Lielākie mežacūku blīvumi ir Rietumeiropā, tai skaitā Baltijas valstīs, Polijas rietumos, Vācijas dienvidos, Čehijā un Ungārijā. Bulgārijā un Polijā veikti mežacūku pārvietošanās pētījumi, izmantojot GPS raidītājus un ievietojot sivēnu ausīs birkas. 4 gadus veca cūku mātīte novērota 87 dienas, un noskaidrojies, ka šai laikā tā pārsvarā uzturējusies 7 km2 lielā meža platībā. Mežacūkas pārsvarā uzturas nelielā teritorijā (4-20 km2), un tālāk pārvietojas vienīgi tad, ja trūkst barības vai tās iztraucē cilvēki. Novērots, ka vientuļš kuilis devies pat 23 km tālu. Iztraucētas mežacūkas parasti atgriežas atpakaļ sākotnējā teritorijā. Mežacūkas nav izteikti teritoriāli dzīvnieki – četru mežacūku baru novērojumi liecina, ka tie bieži sajaucas, un šādās reizēs var izplatīties arī ĀCM vīruss. Ja notiek intensīvas dzinējmedības, cūku bari var pārvietoties ļoti tālu, izplatot arī ĀCM. Medības uz gaidi nav tik traucējošas. 

Mežacūkas dzīvo baros, kurus vada mātītes. Kuiļi atstāj baru 8-15 mēnešu vecumā, dzīvo vieni un cūku baru meklē vienīgi pārošanās sezonā. Šai laikā tie vienā dienā var aiziet 10-15 km tālu. Mātītes vai nu paliek barā, vai veido jaunu baru blakus teritorijā. Polijā vidējais cūku bara lielums ir 8 īpatņi, bet var sasniegt pat 30 īpatņus. Vasarā un rudenī mežacūku skaits var dubultoties un pat trīskāršoties.

Cenšoties ierobežot ĀCM izplatību, ļoti būtiska ir veterināro dienestu un mednieku sadarbība. ĀCM izplatību ietekmējošie faktori ir šādi:

  • mežacūku populācijas lielums un blīvums;
  • dzīvnieku ģeogrāfiskā izplatība;
  • dzimuma un vecuma struktūra;
  • meža platību izvietojums;
  • medību veids (dzinējmedības vai gaides medības);
  • gada laiks, kad vīruss konstatēts.

Mežacūku blīvumu var novērtēt tiešā vai netiešā veidā. Netiešie veidi ir dzīvnieku pēdu un mēslu uzskaite, tie dod tikai aptuvenus, nevis precīzus rezultātus. Tiešie veidi ir dzīvnieku novērojumi un skaitīšana to dzīves vidē, skaitīšana atklātās vietās, kā arī novērojumi no gaisa (tai skaitā izmantojot termokameras). Dzīvnieku uzskaitē labi var pielietot automātiskās meža fotokameras. Tāpat uz blīvuma izmaiņām norāda nomedīto mežacūku skaits. Tomēr patiesā dzīvnieku blīvuma noteikšana ir ļoti problemātiska – tas tāpēc, ka cūkas parasti skaita pirms vairošanās sezonas, bet medības notiek pēc vairošanās sezonas. Piemēram, Lietuvā 2016. gadā tika uzskaitītas 19 699 cūkas, bet nomedītas – 42 188.

Var rīkot uzskaiti ar dzinējiem, kas līdzinās dzinējmedībām. Tai vajadzīgi 50-70 cilvēki, un ļoti svarīga ir viņu pieredze. Šādai uzskaitei jāaptver 10 % kopējās platības, un tās kļūda ir ap 20 %.

ĀCM Eiropā sastopams jau gadus trīsdesmit – Spānijā un Portugālē, kur tas ar kuģiem nonācis no Āfrikas. 2007. gadā ĀCM ar kuģiem nokļuva Gruzijā, no kurienes (galvenokārt ar cilvēcisko faktoru palīdzību) izplatījās Armēnijā un Krievijā. Daži ĀCM uzliesmojumi mājas cūkām novēroti Ukrainā. 2014. gadā ĀCM parādījās ES valstīs, strauji izplatoties Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Polijā ĀCM izplatība nenotiek tik strauji, kaut gan nav īsti skaidrs, kāpēc tā ir.

Lai ierobežotu ĀCM izplatību, nepieciešams pastāvīgi rīkot informatīvās kampaņas un apmācības, kā arī veicināt mednieku iesaistīšanos šajā procesā. Dzinējmedības rada augstu ĀCM izplatības risku, jo iztraucētās cūkas pārvietojas tālu, un mežā var nonākt inficētas asinis un iekšas. ĀCM pietiek ar to, ka veselās cūkas nonāk ar inficētajām iekšām un asinīm tuvā kontaktā. Medības uz gaidi šai ziņā ir daudz drošākas. Polijā ĀCM zonās dzinējmedības vispār ir aizliegtas. Tomēr jāatceras, ka ĀCM izplatību ietekmē daudzi faktori, un medības ir tikai viens no tiem.

ĀCM mežacūkām Austrumeiropā

Marius Masiulis, Lietuvas Pārtikas un veterinārais dienests, veterinārs un mednieks

Par to, kā īsti mežacūkām pielīp ĀCM un kā tas pārvietojas no mežacūkām uz mājas cūkām (un otrādi), joprojām īstas skaidrības nav – ir tikai hipotēzes. ĀCM Eiropā zināms jau vairāk nekā 30 gadus. Pie mums tas nonācis no Gruzijas caur Armēniju un Krieviju. Krievijā un Ukrainā ĀCM pētniecība nav notikusi, un pat īpaša uzmanība tam nav pievērsta. Tāpat arī Baltkrievijā, kur kritušās cūkas tikušas vienkārši iznīcinātas bez papildus pētījumiem. Pirmoreiz par ĀCM ziņots Lietuvā, pie Baltkrievijas robežas. Tad pienākuši ziņojumi no Polijas, Latvijas un visbeidzot Igaunijas.

Mežacūkas ir vienīgais patiesais ĀCM vīrusa izplatības avots, neatkarīgi no mājas cūkām un ērcēm. Ar ĀCM slimas mežacūkas inficē vidi, kas noved pie papildus slimības izplatības riska starp mājas cūkām. ĀCM izplatībā joprojām nav skaidra ērču loma.

ĀCM izplatās ne tā, kā klasiskais cūku mēris. ĀCM izplatībai šādā vai citādā veidā vajadzīgs tiešs veselo dzīvnieku kontakts ar vīrusu (kritušo dzīvnieku līķi, asinis, iekšas, citādi inficēta vide). Cūku barā ar ĀCM var būt inficēts arī tikai viens vai daži dzīvnieki. Dabiskais ĀCM izplatības ātrums ir 30-50 km gadā. Ja ĀCM izplatās strauji un lēcienveidīgi, tad pilnīgi noteikti ir iesaistīts cilvēciskais faktors.

Inkubācijas periods ir 3-5 dienas, bet mirstība – ļoti augsta (90-95 %). Daži slimie dzīvnieki var izdzīvot 3-4 nedēļas. 78 % atrasto kritušo cūku ir inficētas ar ĀCM. Tiesa, jāņem vērā, ka apmēram 10 % cūku nobeidzas ne no ĀCM.

Vīrusa klātesamība inficētā mežacūku populācijā ir 1-4,5 %. 5-10 % slimo mežacūku var izdzīvot, tām veidojas antivielas, taču imūnas šīs cūkas nekļūst – tā vietā tās kļūst par vīrusa nēsātājām un agri vai vēlu nobeidzas. Tas, ka ĀCM antivielas neveido imunitāti, arī ir iemesls, kāpēc joprojām nav izstrādāta ĀCM vakcīna.

ĀCM izplatās mežacūku populācijas nepārtrauktības dēļ, nevis tāpēc, ka cūkas migrē. Lietuvā līdz 2007. gadam vīruss galvenokārt izplatījās maijā un decembrī – vairošanās sezonā, riesta laikā un dzinējmedību laikā. Pēc 2007. gada ĀCM galvenokārt sāka izplatīties jūnijā-augustā; šai laikā mežos uzturējās daudz cilvēku, kuri traucēja cūkas. Bez tam šai laikā cūkas barojās lauksaimniecības zemēs, kur varēja vienkopus satikties vairāki cūku bari. Ziemā ĀCM izplatība palēninās, taču kritušās cūkas paliek zem sniega, un vīruss tajās var izdzīvot pat 6 mēnešus.

Patiesībā mežacūkas izvairās ēst citas kritušās cūkas; tās var to darīt ziemā, ja trūkst citas barības. Taču pašlaik ziemas ir maigas, un cūkām barības pietiek. Izpētīts, ka kritušās cūkas pamatā apēd kraukļi, tad lapsas un jenotsuņi. Mežacūkas pārsvarā tuvojas kritušajām cūkām aiz ziņkāres, lai tās apostītu. Taču ĀCM izplatībai ar to pietiek. Mežacūkas var ēst arī inficētus mušu kāpurus no kritušās cūkas līķa. Bez tam mežacūkas nevairās no citu mežacūku iekšu ēšanas.

ĀCM galvenie izplatības riski ir šādi:

  • novēlota diagnoze;
  • liels mežacūku populācijas izmērs un blīvums;
  • nefragmentētas vienlaidus meža platības;
  • nepiemēroti medību veidi (dzinējmedības);
  • biodrošības pasākumu trūkums;
  • kritušo cūku esamība mežā;
  • malumedības.

Medības ĀCM ierobežošanai ir nepieciešamas. Kaut vai tāpēc, ka tā ir vienīgā praktiskā paraugu ievākšanas iespēja. Taču pastiprināta mežacūku izmedīšana nedarbojas. Lietuvā 2014. gadā tas jau tika izmēģināts, 10 mēnešu laikā nomedījot ap 10 tūkstošiem cūku. Taču rezultāts bija gluži pretējs – cūku skaits dubultojās, tāpēc ka kuiļi sāka pāroties ar nepieaugušām mātītēm, jo pieaugušās mātītes bija izmedītas. Nomedījot bara vadošās sivēnmātes, vēlāk tika novērots, ka cūkas apvienojas lielākos baros, līdz pat 70 īpatņiem. Mežacūku blīvumu ietekmē arī piebarošana ziemā.

Dzinējmedību rezultātā mežacūku bara apdzīvotā teritorija palielinās, taču teritoriju cūkas nepamet, kaut gan var pārvietoties pat 15 km attālumā. Tiesa gan, par to vajag vairāk informācijas. Dzinējmedības gan ir ļoti efektīva cūku blīvuma mazināšanas metode, taču to laikā teritorija tiek piesārņota ar, iespējams, inficētām asinīm un iekšām, gluži kā ar bioloģiskām mīnām. Bez tam ar asinīm var inficēt arī automašīnas, kas var aizvest vīrusu ļoti tālu.

Lietuvā visās nomedīto dzīvnieku apstrādes vietās tagad jābūt konteineram vai slēgtai akai, kur sagāzt mežacūku ādas un iekšas. Tam visam jābūt aiz vismaz 1,2 m augsta žoga un aizslēdzamiem vārtiem. Aka regulāri jāiztīra un jādezinficē. Medījumu apstrādes vietas kontrolē PVD. Medniekiem pret šādu kārtību iebildumu nav.

Jaunu ĀCM gadījumu skaits un epidēmijas ilgums ir proporcionāls mežacūku populācijas lielumam. Polijā pastāv tendence, ka ĀCM izplatās vietās, kur mežacūku blīvums pārsniedz vienu cūku uz km2. Savukārt Igaunijā ĀCM izplatās neatkarīgi no tā, cik liels ir populācijas blīvums (0,5-1,5 cūkas uz km2). Tam par iemeslu ir dzinējmedības un tas, ka cūku iekšas tiek atstātas mežā kā bioloģiskās mīnas.

Ja mežacūku blīvums mazinās, arī ĀCM izplatība mazinās. Tomēr, lai pilnīgi apkarotu ĀCM, jātiek vaļā no visām cūkām, un tas nav praktiski izpildāms. Pat ja mežā paliks tikai viena cūka, arī tā būs uzņēmīga pret ĀCM. Tā ka nav tāda minimālā cūku blīvuma, pie kura ĀCM izzudīs. Izskatās, ka ĀCM izplatību (atšķirībā no klasiskā cūku mēra) ietekmē nevis cūku blīvums, bet gan gada laiks un vīrusa izdzīvošanas spēja. Vīruss kritušā cūkā var izdzīvot 3-4 mēnešus, pat pusgadu, un tad pavasarī atkal sāk izplatīties tālāk. ĀCM iznīdēšanai ir varbūtīgs, nevis deterministisks raksturs.

Kopumā ņemot, ĀCM ierobežošanai vajag nevis samazināt cūku populāciju, bet darīt visu, lai neizplatās pats vīruss. ES vidējā termiņa stratēģija ir tāda, ka uzsvars jāliek uz jaunu un pieaugušu cūku mātīšu medīšanu (tas gan ir sāpīgs un problemātisks jautājums, jo pavasarī tās ir grūsnas). Mežacūku populāciju vajag censties nevis samazināt, bet turēt stabilā līmenī, bez straujiem kāpumiem un kritumiem (tomēr tā, lai 3-5 gadu laikā cūku skaits pamazām ietu uz leju). Nākamais – vajag atrast un iznīcināt vismaz 50 % kritušo cūku. Ziemā cūkas nevajag piebarot. Pasākumus vajag veikt vismaz ar 100 km apsteidzi no vietas, kur konstatēts ĀCM.

ĀCM uzraudzība mežacūkām

Marius Masiulis

Galvenie jautājumi:

  • Vai platībā ir ĀCM?
  • Vai ĀCM izplatība vēršas plašumā vai samazinās?
  • Vai ierobežošanas pasākumi darbojas?

Uzraudzības pasākumi sastāv no datu vākšanas, analīzes un interpretācijas, kā arī informācijas nodošanas tiem, kuri rīkojas. Ir pasīvā uzraudzība un aktīvā uzraudzība.

Pasīvā uzraudzība: interešu grupas ziņo PVD, bet PVD savukārt veic pārbaudes. Pielieto, ja ir augsta cūku mirstība, skaidri redzami slimības simptomi un mednieki labi apzinās problēmas nozīmīgumu. Labi darbojas agrīnajās ĀCM konstatēšanas stadijās.

Aktīvā uzraudzība: PVD uzdod medniekiem ievākt noteiktu skaitu paraugu, un notiek aktīva datu vākšana. Pielieto, ja problēma ir epizodiska un/vai īslaicīga, mirstība ir zema, bet informētības līmenis ir mazs. Neder agrīnajai ĀCM konstatēšanai (t.sk. tāpēc, ka jāpārbauda liels skaits paraugu un izmaksas ir lielas), taču labi darbojas inficētajās zonās.

Medniekiem ir jāzina, kam ziņot par ĀCM un tieši kādā veidā. Neviens neziņos par to, kas nav zināms, vai arī tad, ja pēc tam sagaidāms aizliegums. Lietuvā šai ziņā jau bijusi bēdīga pieredze, kad medību aizliegumi izsauca negatīvu mednieku reakciju, un daudzi par ĀCM gadījumiem izvēlējās neziņot. Tad PVD sāka maksāt medniekiem par informāciju – mednieks piezvana, norāda iespējamo ĀCM gadījumu, PVD attiecīgi rīkojas, bet mednieks saņem 30 EUR par katru atrasto kritušo cūku. Drīz PVD sāka saņemt līdz pat 400 ziņojumiem dienā.

Kopš 2017. gada beigām visā Lietuvas teritorijā būs spēkā prasība uzglabāt mežacūku liemeņus saldētavās līdz analīžu rezultātu saņemšanai. Tas tādēļ, ka neviens nezina, kur un kad parādīsies ĀCM un vai tas vispār notiks.

Piemērs no Lietuvas prakses. Ja vismaz vienai mežacūkai ir konstatēts ĀCM, tas nozīmē, ka inficēti ir vismaz 5 % no populācijas. Ja būs inficēti “tikai” 3-4 %, ĀCM netiks konstatēts nevienai cūkai. Lai agrīni konstatētu infekciju, būtu jāpārbauda vismaz 950 cūkas no 1000. Polijā mežacūku populācija tiek uzskatīta par bezgalīgi lielu, un visā valstī pārbauda 2900 paraugu.

Latvijā darbojas jaukta pasīvās/aktīvās uzraudzības shēma. Latvijas mednieki mežacūku paraugu nodošanu jau apguvuši pietiekami labi. No 2733 nomedītām cūkām ĀCM konstatēts 39 (1,4 %). Savukārt, pārbaudot 227 kritušās cūkas, ĀCM konstatēts 178 (78 %). Tas nozīmē, ka ĀCM atrašanas iespēja kritušai cūkai ir 55 reizes lielāka nekā nomedītai. Nepieciešams pārbaudīt ne tikai kritušās, bet arī sabrauktās cūkas.

Datu apkopošana par mežacūkām ar ĀCM inficētajās zonās

Tomasz Podgorski

Mežacūku datu apkopošana pārsvarā ir saistīta ar medībām kā vienīgo praktisko paraugu iegūšanas iespēju. Kaut gan paraugu piegāde ir neregulāra, ar sezonālu raksturu, un to skaits bieži vien nav pietiekams. Datu vākšanu sarežģī arī tas, ka medību saimniecību vienības ne vienmēr sakrīt ar administratīvajām vienībām. Ģeogrāfiskajai vienībai, kurā vāc paraugus, jābūt vismaz 200 km2 lielai, un tajā jādzīvo vismaz 400-1000 cūkām.

Ar ĀCM inficēto zonu raksturo:

  • mežacūku apdzīvoto teritoriju lielums un izvietojums;
  • apdzīvoto teritoriju nepārtrauktība;
  • reljefs un dabiskie/mākslīgie šķēršļi (upes, šosejas utt.).

Kā jau teikts, ĀCM ierobežošanai medības ir vajadzīgas. Taču tās var izrādīties neefektīvas, jo medību ietekmē cūku bara teritorija kļūst lielāka; tas palielina risku, ka bars satiksies ar citām cūkām. Bez tam pastāv risks piesārņot teritoriju ar asinīm un iekšām.

Tipiskā nomedījamo cūku struktūra ir šāda: tēviņu/mātīšu attiecība 1:1, jaunākas par gadu 40-60 %, 1-2 gadus vecas 40 %, vecākas par diviem gadiem 20 %. Ilgtermiņa stratēģija cūku skaita samazināšanai – jāmedī pieaugušās mātītes. Polijā šī stratēģija labi darbojas kopš 2014. gada. Ja medī sivēnus, cūku skaitu uz zināmu laiku var samazināt, taču paliek daudzas vairoties spējīgas mātītes, un tā ĀCM izplatība turpinās.

Nepieciešamības gadījumā var aizliegt gan mežacūku piebarošanu, gan medības vispār. Savukārt monitoringa programma jāturpina vismaz 12-24 mēnešus pēc pēdējā konstatētā ĀCM gadījuma.

Bioloģiskā drošība ar ĀCM inficētajās zonās

Marius Masiulis

Pret klasisko cūku mēri ir vakcīna, un pārslimojušo cūku sivēni ir imūni. Savukārt ĀCM vakcīnas nav, izdzīvojušajām cūkām un to sivēniem imunitāte neveidojas, un tās agri vai vēlu nobeidzas. Ja cūku māte ir inficējusies, tad arī tās sivēni ir inficējušies. Ja izveidojušās antivielas, tās tikai paildzina slimošanu.

ĀCM ierobežošanas stratēģija zināmā mērā balstās uz mēģinājumu un kļūdu metodi, jo nav zināms, vai pielietotie pasākumi būs efektīvi, un ja būs, tad cik lielā mērā. Mēs, ar ĀCM inficētās Baltijas valstis un Polija, būtībā esam tādas kā Eiropas Komisijas jūrascūciņas, uz kurām eksperimentē ar pareizas stratēģijas izstrādi un efektīvu pasākumu pielietošanu. Mednieki atrodas, tā teikt, frontes pirmajās līnijās, jo viņiem pirmajiem ir darīšana ar mežacūkām, nezinot, vai tās ir inficētas vai nav.

Galvenā lieta – samazināt vīrusa slodzi vidē, mazināt un ierobežot vīrusa esamību. Mērķis ir pēc iespējas izvairīties no iespējamā ĀCM vīrusa piesārņojuma, īpaši vidē, kas saistīta ar cilvēku.

Asinis un iekšas rada ļoti augstu infekcijas risku, kā tādas bioloģiskās mīnas mežā. Tas pats attiecas uz medījumu apstrādes vietu, automašīnām, apaviem un drēbēm, mednieku mājām utt. Nepieciešams veikt mednieku apmācību, izskaidrojot viņiem galvenos ar ĀCM saistītos riskus. Un jāpaskaidro, ka paziņošana, ka teritorijā ir ĀCM, nerada nekādas priekšrocības. Veikt biodrošības pasākumus patiesībā nav nemaz tik grūti.

Nomedīta mežacūka nedrīkst atstāt mednieku kolektīvu, kamēr nav veiktas analīzes un cūka nav atzīta par veselu esam. Cūkas vajadzētu pārvadāt speciāli nozīmētās automašīnās, kamēr pārējās kolektīva mašīnas būtu jānovieto patālāk no medījumu apstrādes vietas. (Tas gan ir visai grūti panākams.) Iespējamais risinājums – cūkas transportē piekabē, kas kolektīvu neatstāj.

Medījumu apstrādes vietas vajadzētu pārbaudīt veterināriem, un tām jānodrošina biodrošības pamatprasību izpilde. Darba organizācijai jābūt tādai, kas līdz minimumam samazina vīrusa piesārņojuma risku. Visi instrumenti, priekšauti un citi piederumi paliek turpat medījumu apstrādes vietā. Tas ir panākams visai viegli.

Jābūt pieejamiem efektīviem dezinfekcijas līdzekļiem. Tie nav pārāk dārgi. Vienīgi jāatceras, ka dezinfekcijas līdzekļi darbojas vismaz +5°C temperatūrā; aukstumā tie nestrādā.

Iekšas un ādas noglabā īpašos konteineros vai akās, kuras regulāri iztīra un dezinficē (vismaz reizi gadā). Lietuvā parasti lieto tvertnes ar 1-3 tonnu tilpumu, kas ir vismaz 1,5 m dziļas. Tvertnēm jābūt slēgtām un aiz žoga ar slēdzamiem vārtiem. Šāda kārtība Lietuvā darbojas kopš 2002. gada.

Medību apģērbu un zābakus pārvadā īpašās somās, pēc tam to izmazgā un dezinficē. Var lietot dezinfekcijas paklājiņus. Kaut gan nav zinātnisku datu, ka ĀCM var pārnēsāt ar medību apģērbu un zābakiem, to jādara katram gadījumam, kā papildus pasākumu riska mazināšanai.

Ja mežacūkai atrastas antivielas, tā uzskatāma par inficētu, jo ĀCM vīruss var perināties limfmezglos. Ja cūkai konstatēts ĀCM, medījumu apstrādes vieta un saldētava jāiztīra un jādezinficē.

Kopumā ņemot, medības ir vienīgā praktiskā mežacūku paraugu iegūšanas metode. Taču tās var radīt paaugstinātu risku. Galvenajai medību idejai vajadzētu būt šādai – nevis mehāniska cūku skaita samazināšana, bet vīrusa slodzes mazināšana dabā.

Praktiskā pārvaldība ar ĀCM inficētajās zonās

Tomasz Podgorski, Marius Masiulis

Svarīga ir buferzona, kas atrodas ap inficēto zonu. Kā jau teikts, medības ĀCM ierobežošanā var izrādīties neefektīvas, jo cūku baru teritorijas kļūst lielākas, un atsevišķas cūkas var aizmukt tālu. Jo sevišķi tas attiecas uz dzinējmedībām. Medības uz gaidi šai ziņā ir labākas. Polijā šai ziņā ir veiksmīga pieredze, inficētajās zonās aizliedzot dzinējmedības un medījot cūkas tikai uz gaidi. Inficēto zonu, tai skaitā medījumu apstrādes vietas, kontrolē PVD speciālisti. Visas atrastās kritušās/sabrauktās meža un mājas cūkas aiziet uz oficiālām analīzēm un apstrādi.

Saskaņā ar ĀCM apkarošanas stratēģiju Austrumeiropā, ir jāveicina jaunu un pieaugušu cūku mātīšu medīšana. Medībās jāizvairās no tā, ka cūkas pārvietojas tālu. ĀCM apkarošanas pasākumi, kas labi darbojušies Spānijā un Portugālē, šeit nestrādās. Pie mums ir pavisam citi apstākļi, atšķirīgas apsaimniekošanas metodes, un arī cūku skaits ir daudz lielāks.

Piebarojot cūkas ar proteīniem bagātu barību (kukurūza, kartupeļi utt.), paaugstinās cūku auglība, un no tā šajā gadījumā vajadzētu izvairīties. Vispār piebarošanu vajadzētu veikt tikai tāpēc, lai cūkas pievilinātu un noturētu tās uz vietas. Ne vairāk kā 100 kg barības nedēļā vienā piebarošanas vietā. Barības pievilinātās cūkas pārvietojas ne tālāk kā 2-3 km. Latvijā ir labi nostrādājuši piebarošanas ierobežojumi, kas aizliedz izbērt barību uz zemes un limitē barības daudzumu.

Attiecībā uz automašīnu un mežizstrādes tehnikas dezinfekciju var teikt tā, ka Lietuvā ir veiktas automašīnu dezinfekcijas pārbaudes, un infekcija nekad nav atrasta. Vienubrīd bija spēkā prasība, ka mednieki no ĀCM neskartām teritorijām nedrīkst doties medīt uz inficētajām zonām, taču tagad tā ir atcelta, jo nav pierādījies, ka tai būtu kāds efekts. Pastāv iespēja, ka ĀCM cūku fermās var ievazāt suņi, kuri skraidījuši pa mežu.

Medniekiem un PVD nepieciešams strādāt roku rokā. Ja kādam medniekam ir negatīva attieksme pret PVD, viss momentā mainās, kad atnāk ĀCM. Lietuvā mežacūka ir vismīļākais medījamais dzīvnieks, tādēļ labāk strādāt pie tā, lai ĀCM problēma neparādās, nekā pēc tam cīnīties ar sekām. Tiesa gan, daba tukšumu necieš, un, izmirstot mežacūkām, Lietuvā kļuvis vairāk aļņu, briežu, lapsu, jenotsuņu un arī vilku.

Kopumā ņemot, ĀCM inficēto zonu pārvaldībā svarīgākais ir: 1) mazināt cūku pārvietošanos; 2) veikt biodrošības pasākumus, 3) meklēt un iznīcināt kritušās cūkas.


Ja vēlaties ievietot portālā savu rakstu, sūtiet to uz e-pasta adresi info@medniekiem.lv. Neaizmirstiet pievienot informatīvos materiālus. Raksts noformējams atbilstoši gramatikas noteikumiem un sūtāms rediģējamā formātā, piemēram doc, txt.

Nesen šo rakstu apskatīja
Seminārs par Āfrikas cūku mēra uzraudzību un savvaļas dzīvnieku pārvaldību

Seminārs par Āfrikas cūku mēra uzraudzību un savvaļas dzīvnieku pārvaldību

Ieskats seminārā, kas notika Hotel Avalon, Rīgā, 15.03.2017.

Kā medī ar revolveri Vācijā

Kā medī ar revolveri Vācijā

Šis apskats drīzāk domāts izklaidei un redzesloka paplašināšanai, jo runa tajā iet par to, kas Latvijas medniekiem nav un visd..

5. Vislatvijas medību suņu izstāde Inčukalnā

5. Vislatvijas medību suņu izstāde Inčukalnā

2017.gada 1.aprīlī notiks 5. Vislatvijas medību suņu izstāde Inčukalnā.

Kā latvju vikingi par Vāczemes medību ķoniņiem kļuva

Kā latvju vikingi par Vāczemes medību ķoniņiem kļuva

..taču šogad iznākums bija neredzēts - medību ķēniņi (jebšu ķoniņi) izrādījās veseli divi, pie kam saskaņā ar labākajām vikingu tradīcijām &sca..

Zviedrijā 2017. gadā licencētās vilku medībās plānots nomedīt 24 vilkus

Zviedrijā 2017. gadā licencētās vilku medībās plānots nomedīt 24 vilkus

2017. gada 2. janvārī saskaņā ar Zviedrijas Augstākās Administratīvās tiesas lēmumu tika dota "zaļā gaisma" šāgada licencētajām zviedru vilku medībām..