Laiks un progress iet uz priekšu. Arī vecāsmammmas adītā vilnas zeķe nav pēdējais modes kliedziens, bet gan silta un bezgala mīļa mantiņa. Bet vai vecās labās lietas palīdz visās dzīves situācijās? Vai arī vienkārši ir atrodamas labākas un praktiskākas alternatīvas?

Kādreiz, vēl PSRS laikos, dienējot padomju armijā, tā saucamajā “učebkā”, mans baterijas biedrs no Sibīrijas teica man tā: “Atceries, Andri – īsts sibīrietis ir nevis tas, kurš labi panes aukstumu, bet gan tas, kurš atbilstoši silti ģērbjas!” Ejot gadiem, arvien vairāk un vairāk pārliecinos par šīs domas patiesumu. Nekad neesmu īpaši mēģinājis ietaupīt uz pirkumiem, kas nepieciešami medībām. Protams, naudas vienmēr ir tik, cik tās ir, bet der atcerēties arī to, ka skopais maksā divreiz. Var gadīties arī tā, ka skopajam otra iespēja maksāt vairs netiks dota... Tieši tā, netiks dota, jo pareiza apģērba izvēle var glābt dzīvību un veselību!

Gribu pastāstīt Jums tikai nedēļu vecu notikumu, kas apliecinās augstāk minēto....

Ziemas diena Olaines purvos. Ir salenktas cūkas. Problēma tāda, ka nosegt mastu pa ceļiem var, bet ir šaubas, vai izdosies cūkas dabūt ārā no purva. Suns ir tikai viens, teritorija liela, bet praktiski necaurejama. Visur izstrādātie kūdras lauki, kas ir appludināti, bet zem sniega krustu šķērsu stiepjas meliorācijas grāvji. Medību vadītājs Guntis liek arī man doties dzīt. Zinot purva apstākļus, nometu mašīnā virsjaku un ar Reksu dodos uz tālo dzinēja “numuru”.

Sākam dzīt. Reks aizskrien. Pārējos divus dzinējus ne redz, ne dzird, jo attālums līdz blakus dzinējam ir kāds puskilometrs. Nogājis metrus divsimt pa izstrādāto kūdras lauku, nonāku pie aizsaluša šķērsgrāvja. Grāvis divmetrīgs, ar apmēram 1-1,3 metrus augstām kantēm. Uzmanīgi nolaižos pa kanti līdz ledum. Ledus aizdomīgs kā Vinnija Pūka bites… Domāju – mēģināšu lēkt vai slidināties pāri. Ja nu ielūzīšu, tad dziļāk par celi gan jau nebūs... Zem kājām parādās maza plaisa, gluži kā krievu humora šovā “Naša Russia” – ”treščina pošol, pošol...” Saprotu - jālec! BET... ledus pazūd un arī es pazūdu... Īsi sakot, esmu līdz kaklam aukstā ūdenī!

Plinti turu izstieptā rokā virs galvas un ar kājām cenšos sataustīt grāvja dibenu. Bet dibena nav. Mēģinu pieķerties pie grāvja kantes, bet ieķerties kūdrā ir nereāli. Labi, ka apmācības daivingā ir iemācījušas vienu lietu - panika uz ūdens ir droša nāve. Gar acīm kā prezentācijā aizpeld punkti par iespējamajām darbībām...

Divus metrus no manis otrā krastā (tai skaitā nepareizajā krastā) vientuļa priedīte virs ledus pasniegusi savu apakšējo zaru kā palīdzīgu roku. Laužu ar elkoņiem ledu un lēnām pārvietojos priedes virzienā. Pastiepju roku, pievelkos un pāris sekundēs esmu ārā no purva grāvja. Tagad jāiet meklēt apkārtceļš, jo otrreiz peldēt pāri grāvim īpašas vēlmes nav.

Tā nu es nogāju vairāk nekā 2 km pilnīgi slapjš, bet nenosalu nemaz! Un lielākā pateicība par to jāsaka firmas Böcker termoveļai! Siltumu turēja ideāli. Protams, arī pirms šī ekstrēmā notikuma biju ar to apmierināts, bet pārbaude “kaujas apstākļos” bija kā kvalitātes zīmes uzspiešana!

Autors Andris Zariņš

Gramatiskais cenzors Ilgvars Zihmanis