Mednieku stāsti

Precīzākais šāvējs

Pievienoja Ingmārs Bergmanis
2008-02-15 12:33

Tas notika agri pavasarī, kad vēl varēja medīt sloks, kā tautā sauc šņepes.
Un tā: Vakarā aizbraucu uz savu iemīļoto šnepes medīšanas vietu, lielā meža un paprāva purva malā, kas noaudzis ar kārkliem tā, ka knapi pa zvēru taciņām var aiziet līdz nelieliem laulumiņiem ( laucītēm ). Pateicoties agrajam pavasarim, laukumiņos augošā purva žāle vēl ir sagūlusies un samērā viegli atrast nošauto šnepi.
Tad beidzot ķersimies klāt tam nelielajam, bet manuprāt interesantam atgadījumam.
Stāvu vienā no laukumiņiem un klausos no kuras puses lidos ilgi gaidītā pavasara šnepe. Dzirdu, kaut kur tālu purvā lido kurkstēdama viena no gaidītajām šnepēm. Stāvu un domāju: lido - lido, gan jau uzlidosi man virsū. Nepaiet neliels laiciņš, jā, tiešām lido, bet nevis viena, bet gan divas viena otrai pakaļ. Nu, kā jau pavasarī, arī viņām nemiers prātā. Tālāk spriežiet paši, kā nu bija, tā nu bija, mīlestība pārtrūka, viena no viņām tālāk neaizlidoja ( tika nošauta). Nu jau pagāja ilgāks laika sprīdis, sāku domāt, šovakar vairs laikam nebūs nevienas. Stāvu muti atvēris, klausos un ceru, atlidos mans nākamais upuris, bet šnepes kā nav, tā nav. Pēkšņi dzirdu, lido un tieši man virsū, ieplecoju, velku tai līdzi. Teikšu atklāti, ja lido virsū, man šis variants no trāpīšanas viedokļa nekad nav paticis, tā arī notika šoreiz. Izšauju tikai tad, kad šnepe atrodas gandrīz tieši virs galvas, "garām". Šnepe gan izrādās veiksmīgs šāvējs, tieši tanī brīdī tai nostrādā baiļu, vai pārsteigumu sindroms, tai sagriežas vēders un pļukts man uz cepures naga balta pļocka. Tā laikam nodomāja: Tu nevarēji trāpīt, bet es gan. Paliek stingri patumš, eju no purva ārā un domāju: Ja būtu dažus centimetrus uz sāniem un ja mute būtu vaļā ... .
Tā es to suvenīru nenotīriju, bet gan kā pierādījumu atstāju uz cepures. lai stāstot atgadījumu vīriem, tie man ticētu nevis uztvertu kā izgudrojumu.

Augošā secībā | Dilstošā secībā

Lai pievienotu komentāru, vispirms jāreģistrējas. Reģistrēties