Šodien vārdadienu svin Malva, Anatols, rītdien - Mairis, Ingus, Vidvuds
Mednieku stāsti
Pirmie brieži.
 | Pievienoja Verners Mašinskis 2009-03-15 11:13 |
| Toreiz 1988g. nemednieks, bet stažieris varēja ar cita mednieka bisi medīt, ja par viņu uzņēmās atbildību vecāks mednieks. Tā nu es ar tēvu tajā rudenī aktīvi bijām uzsākuši briežu medības uz bauru ("aktīvi"- nedēļām meklē, klausās, neguļ, maz ēd, un kā mana mamma toreiz tēvam teica: "Paši kā buļļi ar izvalbītām acīm") un bijām jau katrs sev bulli sameklējuši. Tajā dienā uz mežu devāmies krietni pirms krēslas, lai varētu laicīgāk nokļūt līdz bedres vietai un arī dzinulis bija pamatīgs, jo tanī rītā MRS direktors bija zeltu dabūjis. Tā nu eju uz savu vietu pa meža stigu un klausos, kad saprotu, ka mans bullis jau bauro un līdz bedrei, kas atrodās jaunaudzītes malā uz smilšaina grāvja pirms viņa vairs netikšu. Tomēr turpinu ceļu un līdz jaunaudzei nokļūstu veksmīgi- bullis bauro, bet pašu neredz, jo bedre atrodās tādā kā cirsmas ķīlī kuru sedz eglājs. Apsēžos uz celma - klausos un štukoju, kad pēkšņi atjēdzos, ka bullis, pa taisno, caur eglāju nāk manā virzienā, ar ragiem zarus lauzdams. Esmu piecēlies kājās, sirds klapē, ka liekas pat vilciens iet klusāk, sviedri tek straumēm un no uztraukuma ausīs sāk svilpt. Jā! Pēc brīža bullis parādās starp divām eglēm visā savā cēlumā, ar ragiem kuri ir krietni skaistāki kā no rīta redzētie direktora bullim. Savā bērna prātā jau redzu veču cildināšanu un ragus mājās pie sienas. Lēnām lieku plinti pie pleca, bet tā maita kratās kā galerts un nevaru dabūt bulli uz grauda. Tomēr šauju! Bullis no paātrinājuma atstāj tik tvaika mākoni. Tālāk viss noris kā murgā- sēžu uz celma, drebu, redzu tēva siluetu, tas kautko jautā, es murminu nesaprotamus tekstus, bet atjēdzos autiņā, kad tēvs teica mierinošus vārdus un salīdzinājumus par pirmo reizi... Otrā dienā esam laicīgi klāt un ejam savu iersto meršrutu. Manējais nebauro! Izlemju uz jaunaudzi tomēr neiet, bet turpināt ceļu pa stigu līdz upītei. Veiksmīgi esmu nonācis līdz pļaviņai, kas atrodās upītes krastos, kad pamanu man šķērsām garām lēnā riksītī skrienam briežu govis un MANU bulli ar ragiem uz muguras un izstieptu purnu kādai govij tieši pakaļā. Brieži mani nav pamanījuši! Atjēdzies no pārsteiguma ieplecoju bisi, bet maita atkal lēkā. Es šauju! Brieži uzņem ātrumu un nozūd aiz meliorācijas čupas. Pēc mirkļa viss atkārtojas tikai pretējā virzienā un atkal es pūdelēju. Šoreiz manas emocijas ir caur krokodila asarām un tā es bimbādams uz norunāto vietu aizvilkos, kur šoreiz vairs nebija jāuzklausa mierinājumi, bet, nu paši varat iedomāties. Nākamajā vakarā ar tēvu esam atkal mežā. Tikai šoreiz mednieks ir viens- mans tēvs un ies viņš manu bulli skatīt, bet mani atstāj uz upītes tilta pie autiņiem un protams jau bez plintes. Tā nu es klusiņām stāvu un klausos kā buļli bauro, atceros un pārdomāju iepriekšējo dienu notikumus. Pamazām sāk krēslot. Kad pēkšņi dažus metrus no mašīnām uz grāvja skaļi pārlūst zars! Manas acis ir izvalbītas kā bļodas un mute atvērusies līdz ausīm, jo tur tikai 15m. attālumā (vēlāk nomērījām) stāv viņš, es pat skaidri saodu viņa smaku un redzēju katru muskuli kustamies. Bullis lēnām šķērsoja pļaviņu, pārbrida upīti, atkal pļaviņu un nozuda mežā. Vēlāk bija interesanti vērot večus un jo īpaši tēvu, kurš zināja arī par iepriekšējām dienām. Bet savu bulli es vairāk arī netiku redzējis. |
Lai pievienotu komentāru, vispirms jāreģistrējas. Reģistrēties