Kad Kokneses MRS vēl bija ļoti slavens ar saviem briežiem. Mans tēvs kopā ar savu draugu devās briedi baurā medīt. Tā nu abi agrā salnas rītā iet gar meža upītes malu un klausās jau sen nolūkotu bulli, bet kā par nelaimi, tas tanī rītā bauro upītes otrā pusē. Ko darīt? Vīri protams nopietni, dzīves un medību rūdīti nolemj upīti forsēt. Abi draugi izmetās kā no mātes miesām un bez elpas palikdami upīti pus peldus, bet pārvar. Upītes otrā krastā zili pārsluši ātri ģērbjas, bet atgūties un sasildīties nevar. Kā jau kārtīgiem medniekiem mērīņš tiem līdzi ir paņēmies (spirts),ir glāzīte, bet no uzkodām tik egļu skujas un sērkociņi ko pazelēt. Iekārtojas turpat tuvumā zem ozola un ātri ieķer čarku siltumam, tad otru un trešo. Tā abi sildās un klausās kā buļļi bauro, līdz vienam nāk laba doma "klausies! Uzdziedam klusiņām dziesmu "Zem ozola kuplajiem zariem sēdēj kāds pārītis"". Tā abi sēž zem ozola-"sildās" iekšķīgi un klusiņām dzied, bet jo pudele tukšāka, jo dziesma skaļāka. Kā vēlāk paši un citi mednieki stāstīja, tad tanī rītā buļļi beiguši ātri savu bauru toties divi mednieki turpinājuši gandrīz līdz pusdienām - zem ozola kuplajiem zariem... . Galvenais ir process un savus buļļus tāpat jau dabūja. :))