Mednieku stāsti

Jagiņš

Pievienoja Sandra Citoviča
2010-08-27 12:15

Kā kucēns ir palaidnīgs,kaut ko sagrauž,kaut ko saplēšs,bet kopumā ok.
Pieaugot,mīļāku un paklausīgāku suni neesmu redzējusi.
Vīram paņemot rokās ieroci, suņuks paliek pavisam cits.Instingts dara savu.Sākas uztraukums un apziņa par medībām.Tiklīdz izskan šāviens,skaidra lieta jāsāk meklēt.
Medībās abi ar vīru sēž tornī un sajūtot(pēc smakas)dzīvnieku, klusu iesmilkstas. Galva griežas medījuma virzienā,bet tumsā ir laba palīdzība,kurp skatīties ar nakts optiku.
Viss notiek kā tam jānotiek.
Tornī gan jāuznes,gan jānones,bet tas sīkums.
Meitenes ir gudrākas un labākas mednieces.
Galvenais ar suni daudz jārunā,jāstāsta ko darīs mežā.
Ar bļaušanu neko nevar panākt,bet laipni apsaucot vai norādot uz izdarīto palaidnību,suņuks ausis pieglauž,acis paliek lielas kā pogas un vainas sajūta ir acīm redzama.
Klausa tikai saimnieku,bet ēst devējs ir tikai mīļumam.

Augošā secībā | Dilstošā secībā

Lai pievienotu komentāru, vispirms jāreģistrējas. Reģistrēties