Mednieku stāsti

No mākoņiem uz zemes!

Pievienoja Verners Mašinskis
2009-04-03 09:57

Ir 89g. Esmu kļuvis par likumīgu mednieku ar vēl "siltiem" dokumentiem kabatā. Oktobra pirmā sestdiena! Un es, mazliet lecīgs, laimīgs un gana svarīgs, grozos starp večiem ar plinti plecos savās pirmajās kā oficiāls mednieks kolektīvajās medībās. Medības tanī dienā vada Mārtiņš.
Ņemam direktora mastu. Beidzot esmu starp medniekiem un nevis tikai dzinējs. Medību vadītājs nedaudz pārkārto mednieku numurus un man, nezkāpēc iekrīt stāvēt uz lauka, nevis žmaugā kā būtu bijis pirms pārkārtošanas ( šodien, kad pats esmu medību vadītājs nāk smiekli). Žmauga protams ir iekritusi Arvīdam, kas kolektīvā ir viens no asiem. Pirms Mārtiņš mani noliek uz numura, vēl piebilst "nu Tu man skaties". Pēc visiem likumiem sazinos ar blakusstāvētājiem paceļot un pamājot ar cepuri, es sagatavojos uz gaidīšanu. Dzirdu medību vadītāja signālu dzinējiem, pūtiens stobrā. Dzirdu dzinējus dzenam un man sākas tādas kā trīsas un galvā virmo Mārtiņa vārdi "nu Tu man skaties". Flangā uz Spīķera atskan pirmie šavieni! Mandrāža pieaug. Starp eglēm pamanu ko sarkanu. Lapsa! Ieplecoju! Galvā ātras domas par nesen izlasīto, ka pa lapsas pēdu nāk cūkas, es lapsu tikai pavadu ar stobru novelkot tai pakaļ. Vēl rudaste nav pilnīgi nozudusi, kad ar acu kaktiņu pamanu, ka mežā, kas kustas. Pagriežos un jomajo, tieši pa lapsas pēdām nāk divi smuki rukši! Drebu. Rukši mierīgiem teciņiem turpina ceļu un apstājas klajā vietā tieši man iepretīm uz kādiem 15 -20 soļiem. Ātri ieplecoju, notēmēju un šauju! Pirmais ruksis krīt uz vietas. Nenolaidis stobrus ātri notēmēju otram, elpas ievilciens, šāviens! Otrs arī guļ. Man sākas nenormāla mandrāža, kas pāriet eiforijai līdzīgā stāvoklī. Drīz klāt arī dzinēji. Pienāk blakusstāvošie mednieki, veči sit pa plecu un es dzirdu kā Arvīds citiem stāsta, cik jaunais ir bijis izturēts pirms nospiedis gaili. Pienāk Mārtiņš un jau stiepj roku Arvīdam, bet tas tik pamāj uz manu pusi. Mārtiņš ar jau pastiepto roku pagriežās uz mani, hūte ir nedaudz atkritusi uz pakauša un ar jūtamu izbrīnu satvēris manu roku tik nosaka "es tak Tev teicu"!
Arī tēva prieks par junioru ir jūtams, jo uztaisīt dupletu ne katram ir pa spēkam. Mana veiksme ir nedaudz sagrozījusi man prātu un es jau sāku palikt lielīgs, ko tēvs protams ir pamanījis. Vēl masts un arī medības ir beigušās, bet medību mājā, kad lopi ir izkrauti uz pirmapstrādi tēvs svinīgi paziņo "par pirmajām asinīm es lieku, bet izlaist iekšas un dīrāšana tikai juniora pienākums'' un klusām man piebilst, "ja sataisīsi sinepes, dīrātavu viens tīrīsi". Esmu niknis par tādu necieņu pret "varoni", bet ko darīt, rotu tik piedurknes un sāku savu darāmo, bet dīrāt gan veči nāca talkā, jo ātrāk pie 6l dzimtenītes katrs gribēja tikt un neviens jau arī neiebilda - galvenais ir kopības sajūta. šī ir tikai viena no daudzajām mācībām ko esmu saņēmis no tēva un citiem veciem medniekiem, ka mednieks nav tikai tas, kas var precīzi šaut, bet vesels attieksmes, uzvedības, cieņas izpausmes kopums.

Augošā secībā | Dilstošā secībā

Lai pievienotu komentāru, vispirms jāreģistrējas. Reģistrēties