Mednieku stāsti

Kā kuilītis caur kājstarpi gandrīz izskrēja.

Pievienoja Ainars Ābols
2009-11-30 22:34

Slapjš rīts. Sniegs kūst, krīt no kokiem. Pie sevis nodomāju, ka nekāda patīkamā lenkšana jau nebūs, bet neko darīt - jāizstaigājas. Galvu izvēdināt arī gribas pēc nostrādātas nedēļas. Stigas, pa kurām jālenc, labi zināmas; jānoiet trīs kvartālu malas. Sāku iet. Pagājis kādus trīssimts metrus skatos - cūkas jau četrās vietās šķērsojušas stigu uz vienu, uz otru pusi. Sāku pierakstīt, savādāk pats beigās neko nesapratīšu. Nogājis vienu kvartālu pa stigu, dzirdu - labajā pusē, kādu trīs kvartālu attālumā, kāds sāk zāģēt. Kreisajā pusē neliels izcirtums. Pēkšņi izdzirdu, labajā pusē zariņš ielūzt - kādu septiņdesmit metru attālumā. Nodomāju, zāģeris iztraucēja cūkas, kuras mēs lencam. Es pielieku soli, lai tiktu aiz cirsmas, kur sākas lielais mežs. Ticis pāri izcirtumam, labajā pusē netālu kaut kas pazib. Es nostājos pret vietu, kur kaut ko varu redzēt. Skatos, nāk kuilītis. Ne tā, ka virsū, bet nāk. Kādus trīsdesmit metrus pirms stigas pagriežas uz manu pusi un nāk taisni man virsū - lēnā solī, galvu nodūris (aizdomājies). Tā es nekustīgi stāvu kā uz masta un domāju - kā notikumi tālāk attīstīsies. Pienāca praktiski stobra galā. Šāvu no pus metra, kad viņš bāza galvu ārā no mazām eglītēm, lai šķērsotu stigu. Kāds viņam bija pārsteigums! Redzēju pat kā acis iepletās. Bet ... pēc tik tuva šāviena šis vēl ņem un aizskrien! Nodomāju, vai tiešām tā var būt? Eju pa pēdām, kur viņš aizskrēja, bet asinspēdas nav. Nogāju kādus trīsdesmit metrus līdz ieraudzīju - aiz eglītes viņš, div-trisgadnieks, guļ. Tā viss laimīgi priekš manis beidzās. Šāvu ar pilnapvalka lodi.

Augošā secībā | Dilstošā secībā

Lai pievienotu komentāru, vispirms jāreģistrējas. Reģistrēties