Mednieku stāsti

Reiz bija....

Pievienoja Aivars Mirkšs
2010-02-08 18:26

No vecajiem krājumiem.
Tas bija kāds 1991.-1993.gads. Bijām jauni un skaisti. Zāle bija zaļāka un mežā zvēru bija krietni vairāk.
Bija ziema. Domājams, janvāra beigas. Pieturējās stiprs sals. Arī sniega mežā netrūka.
Uzaicināja mani jaunības draugs aizbraukt uz cūkām pie viņa uz „meža mājiņu” Alūksnes pusē. Meža mājiņa bija mana drauga vectēva, kurš savā laikā bijis mežsargs, mājele Alūksnes mūža mežu vidū. Draugs, saukšu viņu par Janci, stāstīja, ka tur meža zvēru esot kā kūtī. Tas, protams, lika man posties un doties Jancim līdzi.
Mājele atradās kādus astoņus kilometrus prom no asfaltētās šosejas un jau krietnu laiku bija pamesta. Tā bija stāvbūve ar priekšnamu, virtuvīti un divām istabām. Pagalma otrā pusē vēl uz goda vārdu turējās vecā guļbaļķu klētiņa un siena šķūnis. Pamests pagalms un visapkārt mežs. Tuvākā kaimiņmāja, četri kilometri pa mežu. Bet tā, visapkārt tikai meži, pļavas, bija arī maza upīte.
Izbraucām ar aprēķinu, lai mežā mājiņā tiktu ap pusdienas laiku. Atbraukuši nolikām mantas, iekūrām plīti virtuvītē un krāsni istabā. Šīs ierīces savus pienākumus pildīja labi. Kamēr krāsnis kurējās, saposāmies un Jancis iepazīstināja ar savu plānu. Tika izteikts priekšlikums vispirms, pa dienas gaišo laiku, iziet Jancim vien zināmo maršrutu, kur varēšot pārliecināties par meža zvēru esamību, un uz tumsas iestāšanos varēsim iet uz gaidi stāvēt (jā stāvēt, jo luktas nebija ierīkotas) uz cūkām.
Nu, bet par visu pēc kārtas.
Man, kā jau ierast, gludstobra bise līdzi ņemama. Jancim arī gludstobrene.
Tikko bijām devušies iekšā mežā, pēc pēdām varēja nojaust, ka Jancis daudz nebūs melojis, stāstīdams par zvēru blīvumu. Jau pie pašas mājas bija visa veida un lieluma pēdas, kādas vien ir manītas sniegā. Es varētu šeit gari un plaši stāstīt par piedzīvotajām emocijām un iespaidiem, bet saīsinot teikšu, ka pārgājiena rezultātā es biju mēms. No sākuma mēģināju skaitīt, ko tad redzēsim. Pēc kāda laika skaits nojuka. Pareizāk sakot, skaits nojuka, kad uzdūrāmies stalto baram, un tie no mums mukdami zibināja starp kokiem. Pēc tam man Jancis skaidroja, ka tā klaboņa ir bijusi no tā, ka buļļiem skrienot ragi pret kokiem atsitās.
Es iepriekš staltos dzīvajā nekad nebiju redzējis.
Kādā konkrētā vietā Jancis saka, pag, tagad tu es šeit pa grāvmalu , es iešu pa šo veco ceļu. Pēc kādiem pāris simts metriem satiksimies.
Kā teikts, tā darām. Neilgi, kā bijām šķīrušies, atskanēja šāviens, apstājos un gaidu, kas notiks. Dzirdu, Jancis sauc, -Uz tevi aizgāja. Pēc brīža, kādus metrus trīsdesmit-četrdesmit no manis, izskrien uz grāvmalas un apstājas meža kuilis. Es biju tik apjucis, un pārsteigts, ka tikai pēc pāris sekundēm ieplecot paspēju. Nu, kuilis ilgi negaidīja, un pārlēcis pāri grāvim bija mežā iekšā. Paliku stāvam ar ieplecotu plinti un vaļēju muti.
Kā pēcāk izrādījās, Jancis bija kuili pacēlis no migas, izšāvis steigā, un pēc visa spriežot nebija trāpījis.
Pārnākuši uz mājiņu apkopojām rezultātu. Lai arī skaits man bija nojucis, kopā pārskaitot redzēto, sanāca, ka esam redzējuši vairāk kā trīsdesmit dažādu meža zvēru. Tai skaitā gan lapsas, stirnas, brieži, kuilis. Iespaids palika neaprakstāms.
Gatavojām maltīti no līdz paņemtajiem produktiem un apspriedām vakara plānu.
Plāns bija sekojošs.
Netālajā pļaviņā, kura, cauri mežam pa veco ceļu ejot bija kādus trīssimts metrus no mājas, Jancis ik pa reizei ieveda vai nu graudus vai bietes. Arī pirms pāris dienām Jancis bija ievedis vienu kārtīgu piekabi ar graudiem, pelavām un tiem visiem krikumiem, kuri neder citām lietām. Ceļš pienāca tieši pie pļaviņas. Pati pļaviņa bija iegarena kādus simts piecdesmit metrus garumā un piecdesmit platumā. Graudu/biešu čupa bija iebērta gandrīz pa vidu, nedaudz tuvāk uz to pusi, kur pienāk ceļš. Pēc pēdām bija redzams, ka iepriekšējā naktī šeit ir ciemojošās meža cūkas.
Jancis piedāvā pēc kārtas, tā kā dežurējot, iet un stāvēt uz gaidi meža malā. Pēc kārtas tāpēc, ka bija skaidrs laiks un ļoti auksts, kādi mīnuss 18 grādi pēc celsija. Un, sapratām, ka ilgi tur nostāvēt nevarēs. Bija absolūts pilnmēness. Tad nu vienojāmies, ka tā katrs stāvam, apmēram 30-45 minūtes, tad nāk mājās, un otrs savukārt atkal iet un turpina vakti. Nu, jauni un traki 
Precīzi neatminos, bet domājams, ka pēc plkst. septiņiem vakarā sākām savas nakts medības. Jāpiemin, ka katram bija arī leišu lampas uz plintēm, tā kā pret tumsu, ja kas, bijām nodrošināti.
Pirmais gāja Jancis. Tad es, tad atkal Jancis.
Nedaudz par iespaidiem stāvot tai mežmalā.
Kā jau minēju, bija skaidrs, pilnmēness un auksts. Pļava bija izgaismota ar mēness gaismu. Zilganajā mēnesgaismā mierīgi varētu lasīt avīzi. Ēnas no kokiem un krūmiem bija tik kontrastainas un spocīgas, ka dažbrīd gribējās izslēgt to lampu debesīs. Koki no aukstuma sprakšķ. Klusums tāds, ka ausīs džinkst. Spocīgi. Un auksts! Cūkas nemana. Vienā brīdi mani buks norēja. Bija piezadzies klusi, klusi. Nevar teikt, ka es nedzirdēju, ka viņš nāk. Bet nāca no mugurpuses. Un tad sajutis mani, visā šajā klusumā, kā ierējās!!! Nu, pavisam tuvu. Es gandrīz pamiru. Buks aizgāja. Palika auksts, devos uz māju, lai ļautu nākt atkal Jancim.
Jancim sanāca vakts taisni tā kā uz pusnakti. Norunājām, ka viņš iet beidzamais, jo ilgāk nesaldēsimies.
Tagad Janča stāsts.
Izgājis no mājiņas un pilnmēness gaismā nogājis vairāk kā pusi līdz pļaviņai, Jancis izdzird sivēnu kviecienus. Saprazdams, ka cūkas ir uz lauka, Jancis uzmanīgi un cik varēdams, klusu piezagās līdz mežmalai. Skats, ko viņš ieraudzīja, bijis iespaidīgs. Pie graudu čupas uz lauka paprāvs bariņš ar dažāda kalibra cūkām. Pašā centrā liels kuilis, kurš ik pa reizei patriec kādu sivēnu, kurš mēģina nesankcionēti pietuvoties pa tuvu kuilim. Patriektais sivēns kviekdams paskrien malā un tā vietā jau cits sivēns vai pērnulis lien pie čupas. Kuilis triec atkal to un tā jampadracis iet vaļā. Jancis novērtē situāciju un saprot, ka šāvienam viņš ir par tālu, un neuzdrošinās zagties tuvāk, jo baidās tikt atklāts. Vēja praktiski nav. Un tad Jancis pieņem lēmumu, kādi ir raksturīgi tikai viņam. Viņš lieliem soļiem metas skriešus tieši čupas virzienā. Kad ir noskrieti kādi desmit soļi, cūkas to pamana un metas kur nu kura mežā iekšā. Janča taktika ir diezgan pārdroša. Viņš rēķinājās ar to, ka strauji un negaidīti viņam parādoties, cūkas īsti neapjēgs, kas tas bija. Pieskrējis pie čupas, Janka ielec tās vidū un apsēžas tieši uz graudiem. Mežā vēl brakšķ kāds cūku lauzts zars. Mēness gaisma ir tik spēcīga, ka viss redzams kā dienā. Tikai melnbaltais variants.
Taktika sevi attaisnoja. Pēc kāda laika, no tālākā pļavas gala parādās lielais kuilis un nesteidzīgi tuvojas čupai, kuras vidū sēž sastingušais Jancis. Janka nekustās, plinte klēpī. Kuilis nāk tuvāk un tuvāk, līdz pienāk praktiski pie čupas ( Janka pēc tam atstāstot teica, ka esot licies, ka tas iekāps viņam klēpī).................Jankam liekas, ka viņa sirds puksti dzirdami ne tikai viņam. Uztraukts tas ceļ plinti pie pleca, vēl vairāk, viņš uztraukumā tausta, kur ir slēdzis lai nez kāpēc ieslēgtu nakts lampu, satausta. Kuilis metās prom. Ieslēdzas gaisma, sasteigts šāviens. Kuilis mežā un prom ir.
Eh, varēja šaut no rokas, no klēpja. Nekļūdītos. Jāiepleco? Lukturis? Kādas gaismas??? Nakts gaiša, kaut saulesbrilles liec!
Tāds lūk piedzīvojums.
Pēc tam vēl bieži ciemojos šajā „meža mājiņā”, ir daudz piedzīvots, redzētas lāča pēdas, bijusi nakts mežā ar vilkiem un citi stāsti.
Par to citreiz.

.

Augošā secībā | Dilstošā secībā

Lai pievienotu komentāru, vispirms jāreģistrējas. Reģistrēties