Mednieku stāsti

Nakts ar vilkiem.

Pievienoja Aivars Mirkšs
2010-02-10 19:07

Tie paši Alūksnes mūža meži, tā pati meža mājiņa. ( Skaties stāstu „Reiz bija....”)
Neatminos precīzus laikus, bet domājams, ka tanī pašā ziemā, kad Jancim tas ruksis klēpī vēlējās iekāpt, savācāmies atkal lai dotos uz šo īpašo meža mājiņu piedzīvojumu meklējumos.
Šoreiz bijām trijatā, es Jancis un Viktors.
Kā jau ierasts, meža mājiņā ieradāmies sestdien ap pusdienas laiku. Nekādu īpašu plānu mums nebija. Vienkārši šajos mežos nekādus dižus plānus nevajadzēja plānot. Katru reizi atbraucot, vienkārši dodoties mežā, vai dienā vai naktī, nekad nepalikām bez iespaidiem. Vai nu tās bija pastaigas, vai sēdēšana uz gaidi, vai parasta mājiņā būšana. Tas viss mums ļoti patika un gāja pie sirds.
Bija kārtējā ļoti aukstā un mēness gaišā nakts. Nav lieki jāskaidro, ka, ja esi atbraucis uz tālo mežu, un ir tik dievišķi apstākļi, ne dienā, ne naktī uz vietas nesēžas. Bez tam, cita tāpat nav ko darīt. Vakara tumšajā laikā gaisma tikai no krāšņuguns un svecēm. Vecais radio ķer tikai pāris programmas, un tās pašas ne visai labi. Tā nu atkal dzima plāns doties nakts pastaigā. Laiks piemērots. Sniegs uz zemes, sals zem 18 grādu, skaidras debesis un pilns mēness debess jumā.
Tā nu tuntuļojāmies iekš tā, kas katram bija šādiem laika apstākļiem. Es sev biju sarūpējis krievu filčus (pelēkos), armijas tulupu * gandrīz līdz zemei, dūraiņus cimdus ar vilniņu iekšpusē un galvai pižiku no truša. Abi mani draugi līdzīgos ietērpos. Droši vien no malas izskatījāmies kā vectētiņš no krievu tautas pasakas.
Devāmies pa meža ceļu rietumu virzienā. Līdz vietai, kur šķīrāmies, bija jāiet kāds pusotrs kilometrs. Gājām kā tādi satuntuļoti pingvīni rindiņā viens aiz otra. Nonākuši līdz vietai, kur ceļš sadalījās, norunājām, ka es iešu pa kreisi līdz izcirtumam, bet Jancis ar Viktoru nedaudz tālāk uz citu, lielāku izcirtumu. Norunājām tikties ap pusnakti šai pašā vietā.
Tā nu nogriezos pa kreisi un pēc metriem trīssimts nonācu izcirtuma malā. Tā bija kailcirte. Varētu būt pusotra hektāra, ne vairāk. Kā jau izcirtumos, no sniega rēgojās tikai celmu gali un pa vidu pāris priedes, sēklinieces. Visapkārt lielais priežu mežs ar nedaudz egļu un citu sīkkoku piejaukumu.
Bija gaišs. Zvaigžņotajās debesīs lielais, apaļais mēness sēdēja kā liels prožektors un pielēja piesnigušo izcirtumu ar zilganu gaismu.
Kādu brīdi pastāvēju un pārdomāju, ko man darīt. Par cik, nekādu konkrētu mērķu mums nebija ( kaut ko nomedīt), tad nu arī neko konkrētu nemeklēju.
Nolēmu sevi nenomocīt ar iešanu vai stāvēšanu, un ērti iekārtojos sēdus sniegā izcirtuma malā, atspiežoties ar muguru pret pamatīgu priedi. Mans tulups un pārējais ekipējums ļāva man justies ērti un silti pie visiem mīnuss astoņpadsmit. Tā nu sēžot un baudot šo nakts skaistumu sāku nedaudz palikt miegains. Novietoju plinti sev klēpī un sāku snauduļot. Tagad nepateikšu ar kādiem intervāliem, varbūt piecas minūtes, varbūt vairāk, ik pa brīdim pamodos un pārlaidu skatienu izcirtumam. Viss bez izmaiņām. Tie paši celmi, tās pašas priedes.
Nezinu, cik bija pagājis laiks, kad kārtējo reizi atverot acis, pamanīju, ka no labās puses izcirtuma pretējā pusē kaut kāda ēna kustas šķērsām pāri izcirtumam. Varētu būt metri septiņdesmit-simts no manis. Nebiju īsti saskatījis, kas tas varētu būt, kad parādījās otra ēna un sekoja jau līdz izcirtuma vidum tikušajai pirmajai. Vēl īsti nepamodies un nesagatavots šādiem manevriem joprojām skaidri nesapratu, kas ir kas. Otrā ēna strauji panāca pirmo, tad atskanēja tāds kā brēciens, tāds kā ņurdiens. Šāds notikumu pavērsiens man lika strauji ( cik nu tas iespējams) piecelties kājās un uzspiest gaismu no luktura, virzienā, kur notikās šīs dīvainības.
Redzēju dzīvnieka siluetu un izteiktu acu pāri. Šodien liekas, ka dzeltenā krāsā. Tad abi notikuma dalībnieki pašķīrās un katrs uz savu pusi pazuda mežā. Mēģināju saprast, kas tur notika. Neko prātīgu nespēdams izdomāt, vilkos uz sarunāto tikšanās vietu, jo bija jau laiks.
Izstāstīju draugiem, ko biju redzējis un nolēmām nākamajā dienā pa gaismu iet un apskatīt pēdas, kuras varētu ieviest skaidrību manis redzētajā nakts izrādē.
Nākamā diena ieviesa skaidrību.
Aizgājuši līdz izcirtumam, gājām pa labi gar malu līdz uzgājām pēdām. Tās mums pastāstīja sekojošo.
Trīs vilki bija devušies medībās. Tie bija izklaidus, nevis vienās pēdās, nākuši no lielā meža puses un pienākuši pie izcirtuma. Tai brīdī, cik mēs nospriedām, stirna jau bija iznākusi izcirtumā, un vilki to pamanījuši, sāka dzīt. Viens vilks, to, kuru redzēju es, skrēja pa izcirtumu praktiski pa stirnas pēdu, otri divi gar meža malu, tā lai nogrieztu tai iespēju mukt uz labo pusi. Tā nu naktī es biju redzējis, kā vilks, kurš skrēja tieši aiz stirnas, to panāca un nogāza. Tad es to iztraucēju ar savu gaismas uzspiešanu.
Interesanti, ka pēc tam vilki stirnu vairs nemeklēja. Tie devās tālāk. Stirniņa bija pēc kāda gabaliņa apgūlusies zem eglītes. Pāris asins pilieni liecināja, ka vilka zobi ir bijuši stirnas miesā. Pēc tam tā bija devusies prom.
Tā, lūk, biju kļuvis par liecinieku vilku medībām. Iespējams, ka tīri nejauši izglābu šo stirniņu.
Un tāda dīvaina sajūta, es te snauduļoju sēdošs pie priedes, un trīs vilki tur pat meklē ko likt uz kārā zoba. Nedaudz pat tā kā neomulīgi.

*tulups- armijas tipa aitādas kažoks ar vilnu uz iekšu. Tika izmantots tālajos ziemeļos sargposteņos.

Augošā secībā | Dilstošā secībā

Lai pievienotu komentāru, vispirms jāreģistrējas. Reģistrēties