Mednieku stāsti

Mans pirmais lielais vasaras ruksis!

Pievienoja Edgars Kecs
2010-02-12 09:40

Bija vasarīgi skaists augusts. Laiks vēstīja, ka neliela vēja brāzmas pūtīs jau trešo dienu no Ziemeļiem, kā reizi lai varētu veiksmīgi medīties uz rukšiem. Atbraucot no darba nolēmu šodien aiziet uz rukšu gaidi. Mazais medību tornis kas ir sasist no divām koka kāpnēm jau bija palsēpts rudzos.
Tuvojas vakars, vēja brāzmas paliek aizvien maigākas un retāks. Atbrauc draugs, tas ir nolēmām doties divatā uz gaidi. Norunājām ka viņš apsēdīsies vecajā liepā, bet es apsēdīšos lauka vidū. Izdzērām vēl pāris aromātiskās kafijas tases. Aizpildījām medību pārskatu un aiziet uz medībām. Jābrauc nav tālu tikai kādi 1.5 km. Pametu mašīnu netālu no sevis, jo cik sapratu ka rukši uz auto nereaģē vispār nekādi!!!
Kolēģis apsēdās uz liepas, es uz sava sameistarotā mazā tornīša. Apsēdos un gaidu. Vakars kluss, vēja brāzmas knapi sajūtamas, vakars silts, un kad vējiņš uzpūš tad patīkama sajūta, nedaudz atvēsina, pats sēžu tikai vienā t-kreklā. Izbaudu saulrietu. Saulei krītot, debesis nokrāsojās sākot no dzeltensarkanīgās iekrāsas, pamazām pārejot sarkanīgajos toņos un izklīstot pelēcīgajās debesīs. Starpā peld debesīs pāris mākonīši, kas izdaiļo visu debes skaisto ainavu, vienkārši fantastisks skats, bet tajā pašā laikā no otras puses sāk celties mēness, ar dzeltenīgā nokrāsā. No sākuma parādās tikai mēnes maliņa, tad ar katru sekundi vairāk un vairāk iznirts no meža malas. Skatos, parādās mēnesim raksturīgās acis, un smaids. Jau pamazām sāk krēslot, putniņi pamazām noklust, tikai lakstīgala sāk savu nakts serenādi. Te dzirdnu no meža puses nāk kaut kas, dzirdu rukši, un ne viens ,bet vairāki. Ļoti labi dzirams kā tie iet, no sākuma kaut kur tālu mežā, pēc tam tuvāk un tuvāk pienāk lauka malai. Te iekviecās viens, skaidrs sivēnmāte ar mazajiem. Iziet uz lauka malas paosta gaisu un ieksā rudzos. To tik vajadzēja dzirdēt vesels bars pa rudziem skraida, patstāvīgi kviecieni. un tuvojas uz manu pusi!!! Es sēžu tieši un neliela lauku celiņa, vienā pusē liels rudzu lauks, otrā pusē miežu lauks un auzas ar zirņiem. Lūk tie čapo uz to. Ar katru minūti tie nāk tuvāk un tuvāk, un čāpstina. Pienāk kādi 30m un apstājas, paklausās sivēnmāte, un tālāk iet. Tuvojas ceļam uz kura es sēžu. kādi 50m no manis parādās šņukuris, osta osta gaisu, bet tajā laikā hop uz ceļa izlec pāris mazie, ierauga mani un blisina acis, skatās skatās, bet es nekustīgi sēžu, skatos visu to cirku. Iziet pati sivēnmāte, ar pagriež galvu uz manu pusi. Tā kā vējš pūs no viņas puses nekādi nevar mani sajust. Pastāvējā kādas 10 sek, bet man tajā momentā sirds sitās skaļāk un skaļā, pat ausīs bija dzirdami sirds puksti. Tomēr nekustos un gaidu kas būs tālāk.
Tālāk sivēnmāte neko sliktu nesajuzdama pacēla asti un aida maziem rikšiem auzās iekšā, cik bija sīko saskaitīt nepaspēju jo sajaucu skaitu uz 10. Vēlāk izrādījās ka šai sivēnmātei ir 12 mazie. Viss bars iegāja auzās un aida čāpstināties tā ka liekas pilns lauks ar rukšiem :) Dzirdu ka no meža puses vēl nāk rukši, tie jau uz lauka. Pamazām gaismas pozīcijas pārņem mēness. Tā kā jau ražas pļaujas laiks, tad lauki visi ir jau dzelteni, un pilnmēnes laikā ir gaišs kā dienā, katru melnu plankumu var saskatīt uz lauka. Lakstīgala turpina nakts serenādi. Tajā starpā iejaucas rukšu skaļā čāpstināšanās.
Viens ruksis parādās lauka vidu, rudzi ir augstāk par jostas vietu, tomēr mugura ruksim ir labi redzama, aga liels, iet viens pats, tātad rukšu tēviņš. Sēžu gaidu. Priekšā man ir iemīdīta ar rukšiem stiga, un tas pamazām čāpstinoties čāpo uz manu pusi. Jau labāk un labāk varu saskatīt lielo muguru. Nāk tuvāk un tuvāk pa iemīcīto taciņu. Apstājas kādi 30m no manis un klausās, pastāvēja nepilnu minūti un atkal sāka čāpot uz mani pusi, tajā laikā ēdot rudzus, es jau karabīni uzmetu turu to optikā, adrenalīns liek savu darīt, rokas trīss, sirds sit nepratīgi, normāli pietēmēt nevaru, uzlieku uz balsta. Ruksis nāk tuvāk un tuvāk, uzlieku palielinājumu jau uz min. 3. Tas nāk tuvāk un tuvāk, man jau no tā, ka tas ir tik tuvu pienācis notēmēt normāli nevaru. Rokas vairāk un vairāk trīss. Apstājas kādi 10m no manis, es viņu ļoti labi redzu, viņs mani nē, bet kā jau ar lielu pieredzi kaut ko nojauta un gribēja skriet prom, un tajā momentā es nospiedu sprūda mēlīti, atskanēja šāviens, ruksis nokrita. Nedaudz paelsoja, un sāka līst uz meža pusi, man paskatoties uz izmīdītiem rudziem bail kāpt no torna, rokas trīss, sirds sit vēl skaļāk, domāju ir vai nav. Nolīdis kādi 100m tomēr apstājās un noklusa mūžībā. Vaga iemīdīta riktīgā, kādas min 20 jau sēžu, tomēr bail kāpt lejā. Zvana kolēģis kas tur, es saku ka šāvu pa ruksi, trāpīju un tagd sēžu tornī, jo nezinu guļ vai tomēr gaida šāvēju!!!
Pēc kādām 15 min atnāk kolēģis. Izmēķeja pāris cigaretes un abi divi ar saslēgtiem lukturiem ejam pa rukša imīto šoseju, jo platums vagai iemīdīta rudzos bija kādi 50 cm iemīdīta rudzos. pa to laiku dzirdu ka netālu no mums ir vēl rukši, un pie tam vesels lauks to. Ejam, ieklausoties katrā skaņā, katrā rudzu stiebra salkoņā. Nākam tuvāk un tuvāk kur ruksis apgūlās. Adrenalīns asinīs abiem sit augstu vilni. Te kolēģis ierauga ruksi, saka guļ. Es kad ieraudzīju to nodomāju pizd...... cik liels. domāju ko tagad darīt? Divatā netiksim ar to galā. Zvanu kolēģiem, viens atrbrauca ātri, otrs pēc kādām 15 min. Stāvam trijatā apspriežam kā vilksim ,dzirdam ka rukši kā barojās uz lauka tā barojas, ne viņi nobaidījās no šāviena ne to tā, ka mēs skaļi runājam, ja būtu liela vēlēšanās vēl kādu nomedīt, domāju bez problēmām vēl varētu kādu paņemt. Atbrauc ceturtais mednieks un tad tikai četratā varējām to ruksi sadabūt ārā no lauka!!! Tālāk varu neaprakstīt protams fotosesija, piedzīvotā apraksts, un protams kārtīgi atzīmējām gūto trofeju :)
Bildes jau bija apskatāmas fotogalerijā. Ilkni ir bronza vai velk uz sudrabu, pagaidām izstādēs vēl nebija iespējas piedalīties :)

Augošā secībā | Dilstošā secībā

Lai pievienotu komentāru, vispirms jāreģistrējas. Reģistrēties