Ivo, ja esi mednieks, tad Tava nostāja tiešām ir jocīga. Mednieks taču it kā ir tas, kurš saprot, vai kuram vajadzētu saprast, ka katrai sugai var tikt sasniegts tāds populācijas stāvoklis, kad tā sāk negatīvi ietekmēt bioloģisko daudzveidību, citas sugas vai kādu tautsaimniecības nozari. Piemēri: 1. baltie stārķi un kraukļi kopā ar mazajiem 4-kājainajiem plēsējiem, jo īpaši lapsām, negatīvi ietekmē visu atklāto apvidu iemītnieku - uz zemes perējošu putnu, piemēram, cīruļu un griežu, kā arī zaķu skaitu. Protams, neviens jau nav vērtējis cik ļoti ietekmē un cik konkrētais biotops vispār spēj pabarot, bez neatgriezeniskām sekām citām sugām. Bet vajadzētu. 2.Tas pats ir arī ar kormorāniem un zivju gārņiem zivsaimniecībā. Kormorānus par problēmu atzīst visi, pat ornitologi, bet pagaidām visa rīcība aprobežojas ar diskusijām par tēmu "ko darīt" - tikmēr ūdeņi tukšojas un koki kalst. Jāsaprot, ka aicinājums izvērtēt un pētīt automātiski nenozīmē aicinājumu medīt, vai, vēl jo vairāk, iznīcināt. Tomēr, tas ir jāapzinās, ka mēs nespējam saglabāt mūsu dzīves līmeni un tautsaimniecību vienlaicīgi neregulējot kādu sugu skaitu, īpaši tādu, kurām nav dabisko ienaidnieku. Un šajā kontekstā roņi ir pelnījuši izpēti par to ietekmi uz tautsaimniecību un vidi kopumā un optimālo skaitu. Tā kā roņu sugas mums ir veselas 3 - pelēkais, plankumainais un pogainais, no kurām nopietni jāpēta būtu pelēkā un pogainā roņa populācijas, apdraudējums globālā līmeni, ietekme uz lokālo ekonomiku, jāmodelē, kas notiktu ja populāciju lokāli regulētu u.tml. Piemēram, vai, ja vide bez problēmām spēj nest nosacītas 100 vienības, no kurām 90 vienības ir pelēkie un 10 vienības pogainie, nebūtu lietderīgi samazināt pelēko roņu skaitu, lai atbrīvotos niša mazāk izplatītajam pogainajam...vai, ja vide spēj normāli pabarot 100 vienības, bet pašreizējais skaits ir 150 vienības...Kaut kā tā. Tā kā situācija laikā mainās, nedrīkst vienā brīdī kādu sugu pasludināt par absolūtu tabu uz mūžīgiem laikiem, tāpat kā nedrīkst ilgtermiņā nepārskatīt medību slodzes radītās sekas populācijai, jo iespējams, ka kāda suga, apstākļu sakritības dēļ jau tiek pārmedīta... Tādēļ, sākt pētīt un vērtēt roņu skaitu, vides kapacitāti un ietekmi uz tautasaimniecību, apsvērot dažādus scenārijus, būtu tikai tālredzīgi un pareizi. Protams, diemžēl sabiedrība caur masu medijiem ir tiktāl nozombēta, ka jebkuras jaunas sugas, īpaši "mīļu un pūkainu" (to pašu roņu) vai leģendām apvītu (stārķu, gulbju) pieminēšana medīšanas kontekstā, uzreiz izraisa skaļus brēcienus, un pilnīgu imunitāti pret argumentiem. Tomēr, valsts vara tādēļ ir vara, ka tai būtu jāspēj realizēt attiecīga vides politika, kas, tai skaitā, sevī ietvertu ilgtermiņa dažādu sugu apsaimniekošanas plānus. Tajā skaitā - populācijas kontrolētu samazināšanu medījot.
Aprīkojums: Browning BAR .30-06, Fabarm Lion H35 Titan 12 ga, Mannlicher ProHunter .223 Rem
Suņi: taksis
Medību trofejas: 2
26.10.2010. 13:39
OK, droši vien ne tā pateicu, bet vairāk vadījos no savas pārliecības, ka roņi Latvijā tomēr ir liels retums, ko medīt būtu grēks. Par stārķiem, gārņiem un īpaši kormorāniem gan piekrītu - to ir par daudz. Bet vai es viņus medītu, ja būtu atļauts - diez vai.
Esmu roni redzējis krastā arī Liepājā pie ziemeļu mola.Bet par pārējo vai jamedī vai nē-neņemos spriest,jo nav saprašanas cik uz piemēram 10ha ūdens var dzīvot roņu.
Tūlīt apskatiet igauņu roņu tiešraides kameras bildi- johaidī, šitādu kvantumu neesmu redzējis, un domāju, ka tie nav visi Baltijas jūrā mītošie. Līdzjūtība zvejniekiem...
Piemēri:
1. baltie stārķi un kraukļi kopā ar mazajiem 4-kājainajiem plēsējiem, jo īpaši lapsām, negatīvi ietekmē visu atklāto apvidu iemītnieku - uz zemes perējošu putnu, piemēram, cīruļu un griežu, kā arī zaķu skaitu. Protams, neviens jau nav vērtējis cik ļoti ietekmē un cik konkrētais biotops vispār spēj pabarot, bez neatgriezeniskām sekām citām sugām. Bet vajadzētu.
2.Tas pats ir arī ar kormorāniem un zivju gārņiem zivsaimniecībā. Kormorānus par problēmu atzīst visi, pat ornitologi, bet pagaidām visa rīcība aprobežojas ar diskusijām par tēmu "ko darīt" - tikmēr ūdeņi tukšojas un koki kalst.
Jāsaprot, ka aicinājums izvērtēt un pētīt automātiski nenozīmē aicinājumu medīt, vai, vēl jo vairāk, iznīcināt. Tomēr, tas ir jāapzinās, ka mēs nespējam saglabāt mūsu dzīves līmeni un tautsaimniecību vienlaicīgi neregulējot kādu sugu skaitu, īpaši tādu, kurām nav dabisko ienaidnieku. Un šajā kontekstā roņi ir pelnījuši izpēti par to ietekmi uz tautsaimniecību un vidi kopumā un optimālo skaitu. Tā kā roņu sugas mums ir veselas 3 - pelēkais, plankumainais un pogainais, no kurām nopietni jāpēta būtu pelēkā un pogainā roņa populācijas, apdraudējums globālā līmeni, ietekme uz lokālo ekonomiku, jāmodelē, kas notiktu ja populāciju lokāli regulētu u.tml. Piemēram, vai, ja vide bez problēmām spēj nest nosacītas 100 vienības, no kurām 90 vienības ir pelēkie un 10 vienības pogainie, nebūtu lietderīgi samazināt pelēko roņu skaitu, lai atbrīvotos niša mazāk izplatītajam pogainajam...vai, ja vide spēj normāli pabarot 100 vienības, bet pašreizējais skaits ir 150 vienības...Kaut kā tā.
Tā kā situācija laikā mainās, nedrīkst vienā brīdī kādu sugu pasludināt par absolūtu tabu uz mūžīgiem laikiem, tāpat kā nedrīkst ilgtermiņā nepārskatīt medību slodzes radītās sekas populācijai, jo iespējams, ka kāda suga, apstākļu sakritības dēļ jau tiek pārmedīta...
Tādēļ, sākt pētīt un vērtēt roņu skaitu, vides kapacitāti un ietekmi uz tautasaimniecību, apsvērot dažādus scenārijus, būtu tikai tālredzīgi un pareizi.
Protams, diemžēl sabiedrība caur masu medijiem ir tiktāl nozombēta, ka jebkuras jaunas sugas, īpaši "mīļu un pūkainu" (to pašu roņu) vai leģendām apvītu (stārķu, gulbju) pieminēšana medīšanas kontekstā, uzreiz izraisa skaļus brēcienus, un pilnīgu imunitāti pret argumentiem. Tomēr, valsts vara tādēļ ir vara, ka tai būtu jāspēj realizēt attiecīga vides politika, kas, tai skaitā, sevī ietvertu ilgtermiņa dažādu sugu apsaimniekošanas plānus. Tajā skaitā - populācijas kontrolētu samazināšanu medījot.