Gribēju Jums izstāstīt, kā man ar biedru gadījās! Sestdien no rīta ap 5ciem, ar Opel busiņu aizbraucām uz briežu medībām. Uzausa gaisma, briži protams bauro, bet nekas garām nestaigā. 7:00 jau mācās miegs virsū, bet nolēmu sēdēt līdz 7:30, un tā bija mana 1.kļūda. Pienāca nolemtais brīdis, kāpu nost no torņa un gāju uz busu. Pa ceļam zem eglītēm ieraudzīju daudz apšubeku, un nolēmu tās salasīt, un tā bija mana 2. kļūda. Salasīju sēnes un gāju tālāk. Aizejot līdz busiņam gaidu biedru. Skatos šis nāk no citas puse. Pienāk un man rāda uz grants ceļa vilku pēdas. Izrādās ir bijis tā- kamēr es lasu sēnes, vai ciešos neaizmigt tornītī, viņs nākot uz mašīnu 15m no busiņa satiek pretīm skrienošus 5 vilkus. Tā nu gadījās, ka ierocis bija izlādēts un vilki viņu ieraudzīja pirmie. Izšaut nepaspēja- medniekam nervi čupā. Viss tas notika 10 min. pirms es iznācu no meža. Ja nepieļautu pirmo, vai otro kļūdu, es būtu gaidījis savu biedru pie busa, bet vilki savā nodabā man uzskrietu virsū. Morāle, ja esi medībās, nenovērs sev uzmanību ar papildus lietām, manā gadījumā ar sēnēm, un ja gribās beigt sēdēt tornītī, tad jāpaļaujās uz sajūtām.
Slēpts
15.09.2014. 22:20
Nu šoreiz veiksme bija vilku pusē-jasamierinās! :D
Citāts - "Tā nu gadījās, ka ierocis bija izlādēts un vilki viņu ieraudzīja pirmie." Vai ierocim bija jābūt izlādētam, nākot ārā no meža? Vai ierocim NEbija jabūt izlādētam, nākot ārā no meža, lai varētu šmoļīt virsū visam kas kustas? Retoriski jautājumi. Varbūt čoms grāvmalā pie busa kluci liek, otrs šmoļī pa vilkiem pie busa.
Slēpts
16.09.2014. 09:23
Vispār noteikumi prasa ieroci izlādēt kāpjot lejā no torņa. Pēc tam, pārvietojoties pa savu iecirkni, tas var būt pielādēts.
Ceļš ir infrastruktūras objekts, pa kuru drīkst pārvietoties ar pielādētu ieroci savā iecirknī. Dzinējmedību laikā ar auto, kurā drīkst būt izlādēti ieroči pārbraucienos no masta, taču nebrauc pa grāvi, vai ne? Mēs gan, lai būtu pavisam droši, ar pašvaldību noslēdzām līgumu, bet pa lielam bez tā var iztikt.
Jā, nu stulbi jau ir, ka tāda reta iespēja paiet garām - tādēļ medībās līdz pat pēdējam brīdim nevajag zaudēt cerību! Esmu milzu kuili šitā aizlaidis tikai tādēļ, ka nokāpis no torņa nepielādēju stroķi, tas bija no rīta. Ejot pārbaudīt slazdus, ir gadījies aci pret aci satikties ar lūsi - bise plecā, tukša...bet šie mirkļi ir skaisti, ja tā padomā - galvenais ko tie dod - nākošās reizēs kļūstam vērīgāki un gan jau kādreiz satikšanās notiks, tā, ka mēs tai būsim gatavi :)
Sestdien no rīta ap 5ciem, ar Opel busiņu aizbraucām uz briežu medībām. Uzausa gaisma, briži protams bauro, bet nekas garām nestaigā. 7:00 jau mācās miegs virsū, bet nolēmu sēdēt līdz 7:30, un tā bija mana 1.kļūda. Pienāca nolemtais brīdis, kāpu nost no torņa un gāju uz busu. Pa ceļam zem eglītēm ieraudzīju daudz apšubeku, un nolēmu tās salasīt, un tā bija mana 2. kļūda. Salasīju sēnes un gāju tālāk. Aizejot līdz busiņam gaidu biedru. Skatos šis nāk no citas puse. Pienāk un man rāda uz grants ceļa vilku pēdas. Izrādās ir bijis tā- kamēr es lasu sēnes, vai ciešos neaizmigt tornītī, viņs nākot uz mašīnu 15m no busiņa satiek pretīm skrienošus 5 vilkus. Tā nu gadījās, ka ierocis bija izlādēts un vilki viņu ieraudzīja pirmie. Izšaut nepaspēja- medniekam nervi čupā. Viss tas notika 10 min. pirms es iznācu no meža. Ja nepieļautu pirmo, vai otro kļūdu, es būtu gaidījis savu biedru pie busa, bet vilki savā nodabā man uzskrietu virsū.
Morāle, ja esi medībās, nenovērs sev uzmanību ar papildus lietām, manā gadījumā ar sēnēm, un ja gribās beigt sēdēt tornītī, tad jāpaļaujās uz sajūtām.
Vai ierocim bija jābūt izlādētam, nākot ārā no meža?
Vai ierocim NEbija jabūt izlādētam, nākot ārā no meža, lai varētu šmoļīt virsū visam kas kustas?
Retoriski jautājumi.
Varbūt čoms grāvmalā pie busa kluci liek, otrs šmoļī pa vilkiem pie busa.