Šodien vārdadienu svin Sindija, Sintija, Elfrīda, rītdien - Margots, Igors, Ingvars
Mednieku stāsti
Par medniekiem un medībām.
 | Pievienoja Verners Mašinskis 2008-09-30 18:31 |
| Medību ētika, paražas jeb tradīcijas radušās reizē ar pašām medībām. Varētu teikt, ka bez medību tradīciju ievērošanas un kopšanas nav arī pašu medību - ir tikai dzīvnieku nogalināšana. Sencilvēku sabiedrībā, kad no medību guvuma bija atkarīga izdzīvošana, kad izšķīrās jautājums, vai saimei būs ko ēst, vai ne, ar medībām saistījās dažādas maģiskas izdarības. Ar zināmiem rituāliem jaunieti ievadīja mednieku kārtā, pirms došanās medībās ziedoja upuri, ar zināmu rīcību izlūdzās veiksmi. Pēc veiksmīgām medībām bija jāgodina medījums, lai tas neļaunotos uz mednieku par savu nāvi, lai arī citā reizē ļautu iegūt sev līdzīgos. Par rituāļu svarīgo nozīmi varam gūt tikai miglainu priekšstatu, pētot arheoloģiskos izrakumus, aplūkojot klinšu zīmējumus ( petroglifus) un novērojot primitīvās cilvēku sabiedrības. Tomēr nav nekādu šaubu, ka dažādi ar medībām saistīti ticējumi un paražas radušies ļoti sen. Tos pārņēma un pārveidoja senās kultūrtautas. Seno grieķu mitoloģijā par mednieku aizbildni uzlūkoja Artemīdu, bet savukārt Artemīdas kultu vēlāk pārņēma romieši, pārdēvēdami Artemīdu par Diānu. Arī senajiem latviešiem bija sava Meža māte, kas gādāja par dzīvniekiem, augiem un dabas norisēm. Pat kristietība nav iztikusi bez saviem svētajiem- medību aizstāvjiem- un ar tiem saistītiem medību kultiem. Saskaņā ar 7.gs. leģendu, mednieks Huberts, kas bijis nesaudzīgs dzīvnieku vajātājs un nogalinātājs, pat Lielajā piektdienā ir izjājis medībās. Mežā tam parādījies balts briedis ar krucifiksu starp ragiem. Kopš šā brīža Huberts pievērsies kristīgajai ticībai, iestājies klosterī, atteicies no medībām un sācis gādāt par meža zvēriem. Vēlāk viņš iecelts par bīskapu Ardēnos un ar "zelta atslēgu" dziedinājis traku suņu sakostos. Pēc nāves 727. g. viņš pasludināts par svēto Hubertu. (Sv. Huberta dienu svin 3. novembrī) Gadu simtos un tūkstošos medību paražas ir mainījušās, taču nozīmi nav zaudējušas arī mūsdienās. Ikvienam medniekam obligāti jāpakļaujas medību likumiem un noteikumiem, turpretī medību paražas mednieki ievēro pārliecības dēļ. Medību paražu pārzināšana atšķir īstu mednieku no nemednieka vai mednieka iesācēja. Mednieki, kas aizbruc uz mežu, lai tikai nošautu zvērus, bet nepiedalās to sadalē, apstrādē un citos ar medībām saistītos pasākumos, ir uzskatāmi nevis par patiesiem medniekiem, bet gan par badakāšiem. Mūsdienās medību paražas izpaužas mednieku apģērbā, ieročos, munīcijā, mednieku rīcībā medību laikā un pēc medībām, medību ētikā, mednieku dziesmās un signālos, medību trofeju saglabāšanā, mednieku valodā un mednieku stāstos. Jautājumu loks ir tik plašs, ka par to sarakstītas daudzas grāmatas. Svarīgākais šķiet medību ētikas jautājums. "Medību ētika ir kaut kas tāds, ko nevar redzēt, ja tā ir. Turpretī, ja tās nav, to redz tūlīt."(A. Vīlers) Medniekiem ir sava ētika , kas atšķiras no vispār pieņemtajām normām. Tas daļēji izskaidrojams ar to, ka tai gara attīstības vēsture, kā arī ar to, ka medību procesā jāsasniedz konkrēti mērķi. Viens no galvenajiem medību tikumiem ir mērenība. Visai neētiski ir sašaut tik daudz medījuma, ka to vairs nespēj izlietot. Medību morāle sākas jau ar ieroča izvēli. Var jau nošaut lāci ar mazkalibra patronu (5,6mm),(22lr.), par tādiem gadījumiem ir lasīts, bet tie ir mednieka necienīgi. Mazkalibra patrona ir domāta vāveru medībām. Ar to vēl var medīt putnus, bet mednim tā jau ir par vāju, kur nu vēl lācim! Medībās nav pieļaujams šaut ar pilnapvalka vītņustobra lodēm, kas viegli rikošetē. Visi pārnadži šaujami ar lielkalibra lodēm, vienīgi mežacūku sivēnus var šaut ar renkuļiem. Arī sīkmedījumam skrotis jāizvēlas pareizā rupjumā. Lapsai-4,5mm, vilkam-5-6mm utt. Normāla ir medījuma šaušana pārliecīgā attālumā. Galvenā medību ētikas prasība- medījumu nošaut momentāni. Medniekam jāvingrinās šaušanas mākā, jābūt savaldīgam izdarot šāvienu. Nedrīkst izšaut tikai uz to pusi, katram šāvienam jābūt maksimāli rūpīgi notēmētam. Medniekam ir jāzina, uz ko viņš šauj un kur tēmē. Un tomēr arī vislabākajam šāvējam gadās nepietiekoši precīzi trāpījumi un medījums aiziet ievainots. Te nu mednieka ētika prasa darīt visu iespējamo, lai sašauto medījumu atrastu un piebeigtu. Nosodījumu pelna tie mednieki, kas nepalīdz meklēt medījumu, kuru paši sašāvuši. Ja nošauts ir dižmedījums, tad šāvējam pašam ir jāizņem medījumam iekšas. Saskaņā ar tradīciju - medījumam mutē ieliek egles vai ozola zaru, bet uz sāniem egles zaru- vīrišķās kārtas dzimumam ar lauzumu uz galvas pusi, sievišķās kārtas- otrādi. Lai izvairītos no dzīvnieku ievainošanas, par amorālu tiek uzskātīts šāviens medijumam no aizmugures . Īsts mednieks nešauj migā guļošu zaķi; putnu, kas nelido; sivēnmāti, kurai ir sivēni; alneni vai briedeni, kurai ir teļš. Dižmedījums tradicionāli tiek piešķirts tam, kurš pirmais devis nāvīgo šāvienu, bet sīkmedījums- tam, kas to šāvis pēdējais. Ja medību vadītājs apsveic veiksmīgo mednieku notikuma vietā, viņš nostājas medījumam vienā pusē, šāvējs- otrā. Godinājuma zariņu pasniedz virs medījuma galvas vai uz medījuma dunča, vai uz cepures. Zariņu saņem ar atsegtu galvu un piestiprina cepurei kreisajā pusē.Ja mednieki un dzinēji pēc masta sapulcējas vienkopus, zariņu pasniedz ierindas priekšā. (Medību vadītājs nekādā gadījumā nedrīkst noņemt veiksmīgajam šāvējam cepuri pašrocīgi un tur piestiprināt apsveikuma zariņu) Kolektīvajās medībās galvenais ir saglabāt labas, biedriskas attiecības. Medību vadītāja norādījumi jāizpilda bez kurnēšanas un, kaut arī gadās tukši lomi, nevajaga zaudēt labo omu, bet vajaga palīdzēt to uzturēt visā kolektīvā. Pēc medībām un medījuma sadalīšanas medību vadītājs aicina medniekus un dzinējus uz tā saukto ķēķa mastu. Tradicionāli tiek ēstas medījuma aknas vai citi vienkārši pagatavojami ēdieni.Pie galda medību vadītājs pārstāsta medību norisi, uzaicina godināt labākos, veiksmīgākos medniekus. Laba tradīcija ir arī šeit atcerēties meža sardzes nopelnus faunas saglabāšanā un aizsardzībā. Veiksmīgākos medniekus un dzinējus dažkārt apbalvo ar piemiņas balvām. Ķēķa mastā tradicionālas ir mednieku dziesmas un stāsti. |
Lai pievienotu komentāru, vispirms jāreģistrējas. Reģistrēties