Aprīkojums: Blaser R93 270WSM, Rem .223 Swarovski Z6i 3-18x50 BT; Blaser BBF 97 30-06/12 Swarovski Z6i 1-6x24; uzlabota Walther G22 22LR 3-9x50, Leica CRF1200Y talummers un Swarovski EL 10x42 binoklitis.
Medību trofejas: 14
15.02.2011. 21:14
Google darbian OPELI. http://translate.google.com/#l...|en|vvvvvvvvvvvvvvvv%20%20%20%20%20%20%20%20%20....%20%20%20%20%20%20%20%20%20%20%20%20vvvvvvvvvvvv....vvvvvvvvvv%20....vvvvvvvvvvvvvvvvvvvv%20%0A
Jaaspiezh tur taa podzinja Listen un vajaga skaljrunjus.
Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē. Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija! Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku...
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam;
- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es
Uldi!
Labs tekstiņš :)
Es domāju ka drosi var arī 80-to gadu sākumu pievienot šim tekstam, jo viss kas ir pierakstīt ir piedzīvots un izdzīvots, diemžēl tagadējā zelta jaunatne to nesaprot un galvenais nevelas saprast :(
Labs piemērs ir mana onkuļa sīkie vienam 10 gadi otram 7 gadi. Tāds laiks saulains pavasarīgs ārā, bet viņus pat ar mietu ārā no mājām nedabūt. Mēs savā laikā lidz vēlai tumsai mājās nerādītos, kaut būtu pārmirkuši līdz pēdejai vīlītei. :)
Vēl varēja pierakstīt kā tika sarīkoti kariņi, mežā tika būvēti štābi, blindaži, kokos taisīti novērošanas tornīši. Cik naglu, āmuru, cirvju, zāģu ir mežā pamests uz neatgriešanos. Cik pazemes blindažu ir saraksts, bet par drošību neviens toreiz pat neieminējās ,galvenais azarts, un komandas prieks. Cik visādu nelaimes gadījumu, vēl tagad brīnos kā dzīvi palikuši esam.
Daudzi varu saderēt atcerās ugunsdzēšamos aparātus pildītu ar karbītu. un pēc tam sprādziens. Cik tukšo dihlofosu ugunskurā saspridzināts. Cik šaujam pulvera savā laikā ugunīs palaists :) Visādu sprāgstvielu, dūmeņi meistarošana, vēl brīnos ka visi esam dzīvi un veseli. Cik Lidojuši no lieliem augstumiem, kā vēl sprandu nav nolauzuši. Bet kam bija iespēja ar zirgiem dzīvoties, kādi tikai piedzīvojumi netika piedzīvots, lidojumi no zirga, vienkārši nokrītot, laicīgi neieraudzīji zaru :)
Varu saderēt daudzi ir bērnībā mēginājuši atrasto kara laika patronu izjaukt, paskatīties kas būs ja nolikt to starp diviem akmeņiem. Kā vel dzīvi toreiz palikām :)
Bet ka senēs gājām, un galvenais zinājām kadas sēnes drīkst lasīt. Tagadējā jaunatne, pilnīgi nav ponas ka meža aug ēdamas sēnes. Izņemot šampinjonus uz letes veikalā.
Laikam katrs ir lēkājis no lielāks kraujas vismaz 10m augstuma, ka vel kājas veselas palika. Laikam katrs ir līdzi tik augstu koku galotnēs ka pats brīnos kā galotne toreiz nenolūza. Laikam katrs ir spēlējis robingudu, kā palika veselas acis.
Laikam katrs zina kas ir pugačs, paštaisīta pistole no caurules un sērs kā šaujampulveris, kā vēl rokas un pirksti palika veseli.
Cik ir skraidīts pa krūmiem un mežiem un neviens nekad nebija saslimojis ar laimu vai encefalītu.
Var teik vēl pats brīnos kā mēs esam visi dzīvi un veseli no šīm lielajiem nedarbiem :)
P.S. domāju var vēl turpināt un turpināt iesākto tekstu :)
Par šīm bērnības atmiņām varētu grāmatu sarakstīt. Kaut kad nesen mēs ar muteres bračku sēdējām un spriedām par šādu tēmu. Mūsu bērniem vairs nav tas -"izdzīvošanas instinkts". Mēs jau paši visu laiku- tu tikai nepakrīti, tu tikai netrako savādāk kaut kas notiks. Es astoņu gadu vecumā jau ar jawu braucu. Desmit gados jau javai motoru pārjaucu ,ar bisi šāvu pa vecu ķiveri ar pīļu skrotīm. Protams ar pufaiku mugurā, jo tāpat maksimums trīs reizes un plecs zils. Esmu slīcis Daugavas vidū pavasarī pa ledus gabaliem lēkājot. Vasarā mēs ar brālēnu visu vasaru dzīvojām teltī Lielupes krastā lai nenokavētu īsto copi, kaut gan no mājām bija kādi metri 200 . Tagad manējais pat atsakās braukt uz Čehijun dejot , ja viņam neviens no vecākiem nebrauks līdzi. Tas pirmais teksts nav mans. Neesmu baigais rakstītājs. Man viņu atsūtīja un tā "piedūra", ka gribējās padalīties.
http://translate.google.com/#l...|en|vvvvvvvvvvvvvvvv%20%20%20%20%20%20%20%20%20....%20%20%20%20%20%20%20%20%20%20%20%20vvvvvvvvvvvv....vvvvvvvvvv%20....vvvvvvvvvvvvvvvvvvvv%20%0A
Jaaspiezh tur taa podzinja Listen un vajaga skaljrunjus.
paproveejiet sho:
http://hop.02.lv/1md
Jaaspiezh poga Listen :)
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija! Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku...
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam;
- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es
Labs tekstiņš :)
Es domāju ka drosi var arī 80-to gadu sākumu pievienot šim tekstam, jo viss kas ir pierakstīt ir piedzīvots un izdzīvots, diemžēl tagadējā zelta jaunatne to nesaprot un galvenais nevelas saprast :(
Labs piemērs ir mana onkuļa sīkie vienam 10 gadi otram 7 gadi. Tāds laiks saulains pavasarīgs ārā, bet viņus pat ar mietu ārā no mājām nedabūt. Mēs savā laikā lidz vēlai tumsai mājās nerādītos, kaut būtu pārmirkuši līdz pēdejai vīlītei. :)
Vēl varēja pierakstīt kā tika sarīkoti kariņi, mežā tika būvēti štābi, blindaži, kokos taisīti novērošanas tornīši. Cik naglu, āmuru, cirvju, zāģu ir mežā pamests uz neatgriešanos. Cik pazemes blindažu ir saraksts, bet par drošību neviens toreiz pat neieminējās ,galvenais azarts, un komandas prieks. Cik visādu nelaimes gadījumu, vēl tagad brīnos kā dzīvi palikuši esam.
Daudzi varu saderēt atcerās ugunsdzēšamos aparātus pildītu ar karbītu. un pēc tam sprādziens. Cik tukšo dihlofosu ugunskurā saspridzināts. Cik šaujam pulvera savā laikā ugunīs palaists :) Visādu sprāgstvielu, dūmeņi meistarošana, vēl brīnos ka visi esam dzīvi un veseli. Cik Lidojuši no lieliem augstumiem, kā vēl sprandu nav nolauzuši. Bet kam bija iespēja ar zirgiem dzīvoties, kādi tikai piedzīvojumi netika piedzīvots, lidojumi no zirga, vienkārši nokrītot, laicīgi neieraudzīji zaru :)
Varu saderēt daudzi ir bērnībā mēginājuši atrasto kara laika patronu izjaukt, paskatīties kas būs ja nolikt to starp diviem akmeņiem. Kā vel dzīvi toreiz palikām :)
Bet ka senēs gājām, un galvenais zinājām kadas sēnes drīkst lasīt. Tagadējā jaunatne, pilnīgi nav ponas ka meža aug ēdamas sēnes. Izņemot šampinjonus uz letes veikalā.
Laikam katrs ir lēkājis no lielāks kraujas vismaz 10m augstuma, ka vel kājas veselas palika. Laikam katrs ir līdzi tik augstu koku galotnēs ka pats brīnos kā galotne toreiz nenolūza. Laikam katrs ir spēlējis robingudu, kā palika veselas acis.
Laikam katrs zina kas ir pugačs, paštaisīta pistole no caurules un sērs kā šaujampulveris, kā vēl rokas un pirksti palika veseli.
Cik ir skraidīts pa krūmiem un mežiem un neviens nekad nebija saslimojis ar laimu vai encefalītu.
Var teik vēl pats brīnos kā mēs esam visi dzīvi un veseli no šīm lielajiem nedarbiem :)
P.S. domāju var vēl turpināt un turpināt iesākto tekstu :)