Man patīk :) Labais :)
Par to ka tie Dienvidnieki netur karstās pirtis tas ir tiesa. 2 gadus atpakaļ pie mums ciemos atbrauca viens ēģiptietis, labi brūns. Kāreiz bija ziema. Draugs vinu protams uzreiz uz copi paņēma. Ledus cope. Izkāpj no auto, un iet trijātā tie pa sniegu. Nabaga ēģiptietis ir saģērbts tā it kā būtu ārā nevis pāris grādi zem nulles, bet kādi grādi -30 un ar lielu vēju. Nu tālāk tie čāpo pa ledu, viņš protams to nezina, aizgāja līdz noteiktai copes vietai un sāka urbt ledu. Vajadzēja redzēt kādas viņam bija acis, jo pirmkārt viņš nekad dzīvē nav redzējis ledu un otrkārt ar pirkstu rādīdam jautāja, a ko viņš šeit dara? Draugs atbildēja ka urbj ledu lai mašķerēt zivis, tas ir viss štrunts, vajadzēja redzēt kādas viņam bija acis un sejas izteiksme, kad izzurba caurumu ledū un parādījās ūdens. To tik vajadzēja redzēt, es diemžēl to neredzēju, stāstu no man stāstītā. Viņš kā trakais aiznesās no šīs vietas un kaut ko bļāva savā valodā. Tomēr pēc kāda laika izdēvās viņu nomierināt un pierunāt uzkāpt vērleiz uz ledus. Mašķernieka nekāda lielā no viņa nesanāca, bet maita šņabi laka kā traks, jau pēcpusdienā bija riktīgi iesilis :) Dzer viņi labi, tas ir daudz var idzert, bet ne tik cik mēs :) Vakarā pirti atcēla jo bija pillā. Nolēma nākamajā dienā braukt jau pie manis uz pirtiņu. Pa pirti staigāja kā gailis, tipa viņam viss štokos un nav auksti, bet kad iegājām pērtuvē, tad tas nabags no gaiļa pārtapa par cāli un kliedza kaļdo kaļdo, viņu valodā karsti karsti, kaut termometra stabiņš rādīja tikai kādi 85 grādi. Pērties nepērās un pietika iesviest kādu vienu čarku uz akmeņiem, ka tas kā zutis jau apakšā tupēja. Beigu beigās ,pēc riktīgā sīvā lietošanas tomēr varēja ilgāk notupēt ar mums uz lāvas. Kad lidoja projām solīja vēlreiz atlidot, bet diemžēl krīzes iespaidā tā un nesanāk atlidot, čoms labs, jautrs, protams ar saviem dienvidiskiem novirzieniem, bet tas nemaisīja viņam atpūsties un iejusties mūsu ādā. Tādu ka viņš teica ekstrēmismu uz ledus un pirtī viņš nekad dzīvē vēl nav piedzīvojis, bet priekš mums tas ir vienkārša un saprotama lieta.
Tāpēc tiešām jālepojas ka mēs esam Latvieši :)
Aprīkojums: H&K 2000 SLB (30-06), Savage (223), IŽ 57
Suņi: Krievu Eiropas laika- Bārts, Latvijas Dzinējsuns Dārts Veiders
Medību trofejas: 93
20.01.2010. 13:03
Un Turpinajums...
Alus. Jūs nevarat pat iedomāties, cik sūdīgs alus ir Austrālijā. Latvija varbūt nestāv blakus, piemēram, Beļģijas vai Vācijas alus brūvēšanas tradīcijām, bet, kad es dzeru izlejamo Tērvetes, Bauskas vai Užavas alu no lielas glāzes, es jūtos kā pilntiesīgs latvietis. Austrālijā lielā daļā krogu alu vispār nelej 0,5l glāzēs. Te alu pasniedz 0,2 vai 0,3 glāzēs. Austrāļi nav bijuši pakļauti ne krievu, ne vācu “kultūrai”, un tapēc parasti kļūst stulbi pēc kādas 3. vai 4. alus glāzes. Latvietis var dzert alu, tad pāriet uz kaut ko stiprāku (ar ābolu sulu), tad pāriet atpakaļ uz alu un pēc 5 stundām vēl būt ar pietiekami daudz skaidrā saprāta, lai saorganizētu sev biznesa dīlu un atrastu 10 jaunus draugus, un tad vēl nakts vidū uzceptu sev kartupeļus. Saprātīgākais, ko vietējie šeit var izdarīt – tikt izmesti no kroga. Pusnaktī, jo tad visu šeit slēdz ciet. Par šņabja kompresi šeit nav neviens dzirdējis, un, ja tu kādam iesaki uz saaukstēšanos iedzert karstu tēju ar balzāmu vai upeņu sulu – tevi nesapratīs. Es vienu rītu pēc pagarākas nakts aizgāju ciemos pie saviem šejienes draugiem, ar kuriem biju ārā. Aiznesu brokastis. Teicu, ka tā ir latviešiem tradīcija – vest draugus pēc garās nakts brokastīs atlabt vai vismaz aizsūtīt īso ar tekstu “Nu? Dzīvs?”. Viņi atbildēja, ka tā ir foršākā tradīcija, kādu viņi ir dzirdējuši.
Es lepojos, ka nāku no valsts, kurā ir vissimpātiskākās meitenes pasaulē. Tas ir fakts. Mums ir vienkārši labāki gēni. Mēs esam paņēmuši tikai labākos gēnus no visām nācijām, ar kurām esam sajaukušies. Vispirms no skandināviem, tad no vāciešiem, tad no krieviem. Tie, kas Latvijā uzturas pastāvīgi, noteikti ir pieraduši un to uzskata par pašsaprotamu. Velti. Latvijas meitenes ir iemesls visas pasaules naidam un skaudībai. Nevienu neinteresē Ziemassvētku egle. Aizved amerikāni, britu vai austrāli uz “Pienu” vai “Kefīru”, un viņš tur paliks uz visu atlikušo dzīvi. Tas nav tikai izskats – tā ir arī atraktivitāte. Es esmu daudz kur bijis un droši saku, ka tā, kā ir Latvijā, nav nekur. Mēs droši vien zviedrus hokejā tā arī nekad neuzvarēsim (zinu zinu, bet bullīši neskaitās), bet, ja mēs cīnītos pasaules foršāko meiteņu čempionātā, tad Zviedrijai būtu viens sūdīgs amatieru klubs kaut kādā D-kategorijas līgā.
Labi, nav mums skaistāko kalnu, pludmaļu un palmu. Klimats mums ir sūdīgs, un nav mums tā stiprākā enonomika. Nav mums savas stipras, vienojošas identitātes. Mēs esam jauni, nepieredzējuši. Taču mums tāpat ir maza, mīlīga valsts ar mazu galvaspilsētu, kas tik tiešām ir Parīzes miniatūra. Mums ir forši cilvēki, spējīgi cilvēki, draudzīgi cilvēki. Ja vien mēs varētu atmest savu skaudību un greizsirdību, nedzīties tik ļoti pēc lielākas mājas, lielākas mašīnas. Ja vien mēs iemācītos padalīties ar citiem – ja ne materiāli, tad vismaz idejiski. Ja mēs varētu iemācīties izdarīt kaut ko labu nevis peļņai, bet vienkārši kopējam labumam, tad ļoti iespējams, ka mēs vienu dienu pamostos vienā nudien foršā valstī.
Ar identitāti ir tā, ka to var atrast tikai to pazaudējot. Varbūt ir vajadzīga vesela emigrantu paaudze, lai kaut kas mainītos. Lai mēs pamostos un saprastu. Varbūt tas ir vienīgais veids kā mainīt domāšanu. Varbūt vajag šad tad visu pazaudēt, lai to pēc tam spētu novērtēt. Varbūt viss, kas notiek, notiek uz labu. Es zinu, ka es mūžīgi šeit nepalikšu. Vienu dienu es atgriezīšos un darīšu kaut ko, lai parādītu pārējai pasaulei, cik forša ir mana valsts. Pirts dēļ, ābolu sulas dēļ, brūkleņu zaptes dēļ un visa tā dēļ, kas man pietrūkst.
Galu galā, es esmu latvietis.
Laimīgu Jauno Gadu. Brauciet godīgi.
Reinis Traidās
Aprīkojums: H&K 2000 SLB (30-06), Savage (223), IŽ 57
Suņi: Krievu Eiropas laika- Bārts, Latvijas Dzinējsuns Dārts Veiders
Medību trofejas: 93
20.01.2010. 13:02
Nebus pa temu, bet ari dikti iedvesmojoss tekstins, tie kuri ilgi uzturas arpus Latvijas (ka ari es diemzel) sapratis, es ceru ka ari citi :))))
Lai man piedod Reinis, bet šo iedvesmojošo rakstu nospēru jau ne Viņam.
Un, lai iet bekot tie, kuri jau ir šo rakstu nospēruši un pārpublicējuši! Paliks vismaz man par piemiņu.
Meklēju identitāti (starpniekus netraucēt)
30/12/2009
Esmu novērojis interesantu parādību. Jo ilgāk es esmu prom no mājām, jo vairāk es sāku saprast, kas tieši ir mājas. Kad cilvēks tiek pakļauts grandiozām pārmaiņām un tiek iemests pavisam svešā valstī, sabiedrībā un kultūrā, kur viņš ir spiests adaptēties, viņš sāk redzēt pats sevi skaidrāk. Laikam vienīgais veids, kā uzzināt, saprast un spēt novērtēt pašam savas tautas un kultūras specifiku, ir laupīt to sev pilnībā. Ar katru gadu prom no Latvijas un kļūstot vecākam, es aizvien labāk saprotu, kas es patiesībā esmu, no kurienes esmu nācis, kā tas mani ir ietekmējis un ko es gribu darīt.
Es esmu latvietis, un es sāku aizvien labāk saprast, ko tas nozīmē. Tas nozīmē, ka man garšo ābolu sula. Arī kombinācijā ar citām lietām. Vispār man garšo jebkas, kur ir āboli. Ābolu maize, ābolu pankūkas, ābolu zapte, āboli pie gaļas, āboli cepti un āboli svaigi. Ar viskiju, ar cukuru. Te neviens nav dzirdējis par džeimsonu ar ābolu sulu. Tas tapēc, ka Latvija taču ir ābolu zeme. Latvijā rudens ir praktiski visu gadu, un āboli ir rudens augļi. Austrāļi dzer apelsīnu, mango un aprikožu sulu. Tapēc, ka tie augļi te aug. Kad man kļūst skumji un sagribas uz mājām, es uzēdu ābolus. Vai iejaucu džeimsonu.
Latvieši var iet karstā pirtī, nosēdēt tur ilgu laiku, tad uzgāzt uz akmeņiem daudz ūdens un nosēdēt vēl ilgu laiku pēc tam. Pēc tam sevi (un citus) nodauzīt ar zariem. Tad iziet ārā, pakūpēt vēsumā un iet iekšā atkal. Savādi, bet tev vajag piedzimt sūrā un aukstā klimatā, lai spētu novērtēt pirti. Vēl savādāk ir tas, ka vietējie un brūnie dienvidnieki-iebraucēji, kas ir pieraduši dzīvot daudz lielākā karstumā, kārtīgu saunu nespēj izturēt ilgāk par 3 minūtēm. Žēl, ka viņi nekad mūžā nav redzējuši āliņģi. Viņiem pat prātā nevarētu ienākt kāds praktisks pielietojums tam varētu būt. Nav arī viņi informēti par pirts labo iespaidu uz organisma veselību un imunitāti. Es esmu latvietis, es nāku no kultūras, kurā pirts ir visnotaļ svarīga un bieži vien sabiedriska “tīrīšanās” procedūra, kas palīdz ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Es esmu latvietis, un pēc pirts varu skriet vārtīties pliks kupenā. Ja tu esi ar latviešiem, tad pirts ir štelle. Turpat netālu parasti ir arī ābolu sula. Un citas labas lietas.
Latvieši ēd rupjmaizi. Ne tikai ēd, bet arī cep. Acīmredzot pārējā pasaule nav vēl atklājusi, kas tieši tā ir par brīnumainu metodi, kas ļauj uzcept tik garšīgu un augstvērtīgu maizi. Citur pasaulē tumšākā maize, ko var dabūt, ir gaiši brūna rudzu maize, kuru tāpat neviens īpaši nepatērē. Es esmu latvietis, es no rupjmaizes varu pārtikt. Es esmu lepns par mūsu rupjmaizi. Nekur citur pasaulē tādas nav. Es zinu, es esmu meklējis.
.
Tādēļ daudzi izmanto diktafonu, ko iesaku iegādāties. Tas ir vienīgais variants, kā nepazaudēt ģeniālo ideju - vai tas būtu stāsts, mūzika vai ideja biznesam...
Verner,tāpat,kā ar dziesmu melodijām un vārdiem.Īpaši,ja kaut kas ir jāuzraksta"ar varu"-nekas nesanāks. Tāpat par stāstiņiem,nu ko tu mīļais labu uzrakstīsi,ja piemēram tajā nodomātajā brīvdienā,stilistika klibo katrā teikumā,met miskastē un ej labāk malku krāmēt.Atsevišķu grupu muzikanti,savas melodijas(vienas no labākajām) ir uzrakstījuši ceļā.Pēkšņi parādās ideja,stājas malā un taisa" skeletu",kamēr labā doma nav pametusi slikto pauri.
Nu ja sāku stāstīt par pirmo zivi vasarā, tad arī pierakstīšu par pirmo zivi ziemā.
Cik man gadiņu tieši neatceros, bet kā onkulis teica ka bija 5 gadiņi. Bija ārā ziema, riktīgā ziema, tas ir tādas kā šogad, daudz sniega, liels sals, un skaista daba.
Kā lasījos uz copi, to neatceros, bet ļoti labi atceros ka piebraucām toreiz pie Daugavas. Izkāpjot no auto, sejā iesitās uzreiz aukst gaiss, tādat lieli mīnusi bija, auto stāv uz kalniņa, apakšā ir aizsalusi Daugava, zinu ka tas ir ledus, jo jau laukos mājas dīķi biju ar to iepazinies, protams nedaudz nepatīkami, slidinādamies nokritu un sadauzdīju pēcpusi ar galvu, ilgi vēlāk uz dīķi negribējās iet, jo sāpēja viss :( Nu stāsts ne par to. Ar agrs, dzests rīts, visi koki ir nosarmoti, bezvējš, daba ir ietērpusies sudraba drānās un viss pilnīgi sākot ar smilgām, maziem un lieliem krūmiņiem, un beidzot ar staltajām eglēm un priedēm ir ietērpti šajos krāšņajos tērpos. Zivīs braucām es, onkulis, tētis, un kaimiņš, tas ir kopā bijām četratā. Viņi paņēma kaut kādas kastes, kaut kādus dzelzs mietus un sākām kāpt lejā pa nogāzi uz Daugavu. sniega daudz, bet ar zvejniekiem taka ir izmīdīta, tas ir viegli ir nokāpt lejā un būs pacelties uz augšu. Beidzot nolaidāmies pie Daugavas krasta. Uzkāpām uz ledus un mūsējie attejot tikai nedaudz no krasta sāka kaut ko darīties ar tiem metāla stieņiem, izrādās viņi cirta āliņģus ar tiem. Onkulies pienāk pie manis un jautā, kur vēlies ķert zivis, es parādu uz dullo, lūk te un gaidu kas būs. Onkulis izcirta nelielu caurumu ledū, iedeva mazu zilo spainīti, saka sēdies, iedeva mazu, vienkāršu mašķerīti, no kuras sistēmas toreiz nekā nejēdzu, uzģērba kaut ko sarkanus, mazus kāpurus, izrādās tie ir mazie odu kāpuri, es protams tam neticēju, jo kā tā, te pa vasaru tie sīkie nertņi kožas, bet te kaut kādi mazi, sarkani un pie tam mīksti un bez spārniem. Nu labi. Onkulis isvieda to āķīti ar šiem kāpuriem tajā caurumā, un teica ka tā un tā jādara, it kā sapratu, nekā sarežģita nav, bet vienalga jūtu kaut kas ne tā.
Sēžu un it kā mēģinu ķert kaut ko. Aukstums vairāk un vairāk sāk spiest, rokas sāk salt, kaut arī sēžu savos mažos cimdiņos. No kreisās puses sāk parādīties pirmie saules stari, viss sniegs sāk vienkārši spīdēt ar sudrabu, aukstuma iespaidā kokos kaut kas norasķ, vēlāk tikai saprotu ka tas ir koks kas šo skaņu izdala. Blakus krūmiem parādās sarkankrūtīši. Cik viņi bija skaisti apstaroti ar saules stariem, vēderiņš sarkans, paši živerīgi lēkā pa krūmu zariem un mēģina kaut ko sameklēt, laikam kaut ko ēdamu. Saules staru iespaidā, Daugavas krastā augošās egles un priedes vēl krāšņāk parādījās savā sudrabainā rotā, tāda sajūta ka kāds pa nakti būtu visus šo dabu nokarinājis ar mazām spuldzītēm, skaistums vienkārši neaprakstāms.
Paskatos uz mašķerīti, tā nekustās, paceļu nolaižu, bet te skatos kaut ko nevēlas tā līst atpakaļ ūdenī, izrādās aizsala caurums, pasaucu onkuli, tas iztīra caurumu un aiziet tālāk ķert. Tomēr man tāda bezdarbība ātri nogurdināja un sāku staigāt un skatīties ko citi dara. Piegāju pie onkuļa, pie viņa nekā, pie tēta ar klusums, kaimiņam tas pats, nedaudz sāku salt, tomēr nolēmu paskatīteis savu mašķerīti, sāku celt, bet te kaut kas sāka interesanti kratīt manu mašķerīti un dīvaini vilkt uz leju, es kliedzu onkulim, kaut kas ir, bet tas pagriežas pret mani un skatās ko darīšu un saka, velc uzmanīgi ārā. Es pamazām auklu putrojot, tomēr vilku, pamazām celu uz augšu. Re kaut kas parādās caurumā, mana pirmā ziemas zivs. Izvelku ārā, kaut kāda dīvaina zivs, kaut kāda zaļgana, visa piepūdusies, spuraina, asa, paņemt rokās nevaru, bet prieki pilnas bikses, mēģinu tā un tā paņemt bet nevaru pirkstos dur. Onkulis pienāca un kārtīgi to noņēma no āķa. Protams pēc manas lielās vilkšanas auklu pienācās izsviest ārā, jo no auklas bija viens liels kamols. Vis ar to mana cope beidzās, bet es ļoti ilgi skatījos uz to dīvaino zivi, kas guļot uz sniega pamazām sāka palikt blāvāka, aizsalt un beidzot pārvērtās par ledus gabaliņu. :)
Andri!
Diemžēl nav rados ne Rainis, ne Blaumanis, ne Jaunsudrabiņš.
Vienkārši nedaudz esmu savā laikā ļoti aizrāvies ar lasīšanu un bija ļoti bara Latviešu valodas un Literatūras skolotāja, tāpēc nedaudz mūs iemācīja izklāstīt savas domas uz papīra. Sacerējumu rakstīju vēl neko, bet gramatisko kļūdu gan bija pa pilnam, jo valodas nav mana stiprā puse, vairāk matemātika, fizika, ķīmija un biologija.
Var būt kaut kad nākotnē tomēr izdosies kaut ko pierakstīt, tas ir par manu bērnību un jaunibu :) Ir ko interesantu uzzināt, kā arī var būt pašam noderēs.
Vēl no bērnības nedaudz aprakstīšu kā es pirmo reizi ar veco tēvu zivīs aizbraucu.
Kā jau iepriekš rakstā minēju mans vectēvs aizgāja tai pasaulē kad bija man 3.5 gadiņi, un vēl kaut arī biju tik maziņs man izdevās ar viņu aiziet zivīs.
Bija kā jau parasti silta vasara. Vakarā veicais tēvs man pieliecās un pateica, lasies mazdēl, rīt dosimies ķert zivis, tas ir uz karūsām. Tajā momentā manās acīs iemirdzējās prieka dzirkstelīte, mani vectēvs ņems ķert zivis, kaut arī nekā daudz no tā nesapratu, kā ķersim, ar ko ķersim. Vecais tēvs dabūja no šķūnīša no lazdas sagatavot kādu nedaudz pāri 2 m garu mašķeri, piesējām jaunu auklu, uzlika maziņu pludiņu, piesēja āķītu un lieta gatava. Jau agri no rīta, ka toreiz atceros mani pamodināja vectēvs, protams sliekas rakām kopā. Laikam ziniet kā mazie izsmērējas, es no priekiem ka mani arī paņēma rakt sliekas izsmērējos līdz ausīm kūts mēslos, tomēr savas sliekas pielasīju. Iejūdzām zirgu, salikām mašķeres, paši iesēdāmies un vecmamma mūs aizveda kādu 3 km no mājas atrodošo karūsu lielo dīki. vēl bija ļoti agrs rīts var teikt tiko sākām kaut ko normāli redzēt. Vecais tēvs man parādīja kā vajag pareizi uzģērbt slieku uz āķja, es šo knifu uzreiz piefiksēju atmiņa, parādīja kā jāiemet un jāvelk ārā tikai tad kad pludiņš pazuda zem ūdens. It kā viss vienkārši bija, bet priekš manis ļoti sarežģīti. Sāka pamazām saulīte parādīties no zemes maliņas, no dīķa cēlās neliela migliņa, vietām kāds punts iekliedzas, pa zālēm ņemas ūdens vistiņas, peld pīles, sāk pamosties kaijas, krūmos zvirbuļi sāk jautrāk čivināt, kaut kur meža ielokā vēl joprojām turpina dziedāt savu serenādi nakts dziedātāja Latkstīgala. Rīts kluss, bez vēja, dzirdama katra skaņa ko izdala visa apkārt esošā pasaule un daba.
Kaut kur tālumā dzirdu kā saimnieks kaut ko lamājas laikam govis veda ārā, jo pēc neilga laika bija dzirdams kā dzen mietu zemē. Bet mans pludiņš re sāka nedaudz kustēties, te kaut kādi nervozi lēkā uz augšu uz leju, te nedaudz papeld uz vienu pusi, te uz otru pusi, un hop pēkšņi pazuda. Vecais tēvs saka velc, un Ir, kaut kas otrajā galā Ir. Acis laikam tajā brīdi bija tik lielas kā 5 latu monēta. pacelt uzreiz nevaru, jo bet vienalga velku pie sevis, vectēvs, visu koriģē un saka kā ko darīt, un veidzot krastā parādās mana pirmā nokertā zivs, karūsa, protams ne no lielajām bet kāda tam bija starpība, galvenais ka mana pirmā zivs. Vēl ilgi es to turēju rokās, skatījos uz to, brīnījos par dabas brīnumu, un priecājos par pirmo noķerto zivtiņu manā mūžā. To ielikām spainī un es jau pats kā lielais zveijnieks uzgērbu tārpu un metu kā parādīja, vectēvs, bet diemžēl lai tā iemest kā rādīja vectēvs ir vajadzīga prakse, es gan tā gan šitā nomocījos, te aizķeras aiz zāles, te krūma. nu nekādi nesanāk iemest mašķeri, velāk vectēvs parādīja ka var no aizmugures iesviest. Protams ar pamēģināju, rezultāts āķīša nav, kaut kur zālē palika, nekas noteica vectēvs, piesiesim jaunu. Rezultātā tomēr izdevās iemest man. Saule jau bija pacēlusies augstu no horizonta un vectēvs paskatoties pulkstenī piebilda nu ko jābrauc uz mājām. Pa to rītu kaut arī es noķēru tikai vienu karūsu, toties tā bija mana pirmā zivntiņa un kā es omes priekšā lepojos par to, veselu dienu staigāju kā lielais. Tā rīta copes rezultāts bija pus spaiņa karūsu. Un pusdienās viņas bija tik gardas, ka pirkstiņus varēja kopā ar tām apēst :) Garšīgi :) Ņam ņam.
Andri,nu sanāca džekam izgāzt dusmas,varbūt kautko pārprata,vēlāk,pēc kāda laika, varbūt izrādīsies, ka ir pavisam sakarīgs,izpalīdzīgs cilvēks. Veco druku taču viņš ielika.Es tur pa vidu nemaisījos,jo no sākuma tas izskatījās kā pārpratums,un kad gāja vaļā,tad jau grūti piekāpties.
Par to ka tie Dienvidnieki netur karstās pirtis tas ir tiesa. 2 gadus atpakaļ pie mums ciemos atbrauca viens ēģiptietis, labi brūns. Kāreiz bija ziema. Draugs vinu protams uzreiz uz copi paņēma. Ledus cope. Izkāpj no auto, un iet trijātā tie pa sniegu. Nabaga ēģiptietis ir saģērbts tā it kā būtu ārā nevis pāris grādi zem nulles, bet kādi grādi -30 un ar lielu vēju. Nu tālāk tie čāpo pa ledu, viņš protams to nezina, aizgāja līdz noteiktai copes vietai un sāka urbt ledu. Vajadzēja redzēt kādas viņam bija acis, jo pirmkārt viņš nekad dzīvē nav redzējis ledu un otrkārt ar pirkstu rādīdam jautāja, a ko viņš šeit dara? Draugs atbildēja ka urbj ledu lai mašķerēt zivis, tas ir viss štrunts, vajadzēja redzēt kādas viņam bija acis un sejas izteiksme, kad izzurba caurumu ledū un parādījās ūdens. To tik vajadzēja redzēt, es diemžēl to neredzēju, stāstu no man stāstītā. Viņš kā trakais aiznesās no šīs vietas un kaut ko bļāva savā valodā. Tomēr pēc kāda laika izdēvās viņu nomierināt un pierunāt uzkāpt vērleiz uz ledus. Mašķernieka nekāda lielā no viņa nesanāca, bet maita šņabi laka kā traks, jau pēcpusdienā bija riktīgi iesilis :) Dzer viņi labi, tas ir daudz var idzert, bet ne tik cik mēs :) Vakarā pirti atcēla jo bija pillā. Nolēma nākamajā dienā braukt jau pie manis uz pirtiņu. Pa pirti staigāja kā gailis, tipa viņam viss štokos un nav auksti, bet kad iegājām pērtuvē, tad tas nabags no gaiļa pārtapa par cāli un kliedza kaļdo kaļdo, viņu valodā karsti karsti, kaut termometra stabiņš rādīja tikai kādi 85 grādi. Pērties nepērās un pietika iesviest kādu vienu čarku uz akmeņiem, ka tas kā zutis jau apakšā tupēja. Beigu beigās ,pēc riktīgā sīvā lietošanas tomēr varēja ilgāk notupēt ar mums uz lāvas. Kad lidoja projām solīja vēlreiz atlidot, bet diemžēl krīzes iespaidā tā un nesanāk atlidot, čoms labs, jautrs, protams ar saviem dienvidiskiem novirzieniem, bet tas nemaisīja viņam atpūsties un iejusties mūsu ādā. Tādu ka viņš teica ekstrēmismu uz ledus un pirtī viņš nekad dzīvē vēl nav piedzīvojis, bet priekš mums tas ir vienkārša un saprotama lieta.
Tāpēc tiešām jālepojas ka mēs esam Latvieši :)
Es lepojos, ka nāku no valsts, kurā ir vissimpātiskākās meitenes pasaulē. Tas ir fakts. Mums ir vienkārši labāki gēni. Mēs esam paņēmuši tikai labākos gēnus no visām nācijām, ar kurām esam sajaukušies. Vispirms no skandināviem, tad no vāciešiem, tad no krieviem. Tie, kas Latvijā uzturas pastāvīgi, noteikti ir pieraduši un to uzskata par pašsaprotamu. Velti. Latvijas meitenes ir iemesls visas pasaules naidam un skaudībai. Nevienu neinteresē Ziemassvētku egle. Aizved amerikāni, britu vai austrāli uz “Pienu” vai “Kefīru”, un viņš tur paliks uz visu atlikušo dzīvi. Tas nav tikai izskats – tā ir arī atraktivitāte. Es esmu daudz kur bijis un droši saku, ka tā, kā ir Latvijā, nav nekur. Mēs droši vien zviedrus hokejā tā arī nekad neuzvarēsim (zinu zinu, bet bullīši neskaitās), bet, ja mēs cīnītos pasaules foršāko meiteņu čempionātā, tad Zviedrijai būtu viens sūdīgs amatieru klubs kaut kādā D-kategorijas līgā.
Labi, nav mums skaistāko kalnu, pludmaļu un palmu. Klimats mums ir sūdīgs, un nav mums tā stiprākā enonomika. Nav mums savas stipras, vienojošas identitātes. Mēs esam jauni, nepieredzējuši. Taču mums tāpat ir maza, mīlīga valsts ar mazu galvaspilsētu, kas tik tiešām ir Parīzes miniatūra. Mums ir forši cilvēki, spējīgi cilvēki, draudzīgi cilvēki. Ja vien mēs varētu atmest savu skaudību un greizsirdību, nedzīties tik ļoti pēc lielākas mājas, lielākas mašīnas. Ja vien mēs iemācītos padalīties ar citiem – ja ne materiāli, tad vismaz idejiski. Ja mēs varētu iemācīties izdarīt kaut ko labu nevis peļņai, bet vienkārši kopējam labumam, tad ļoti iespējams, ka mēs vienu dienu pamostos vienā nudien foršā valstī.
Ar identitāti ir tā, ka to var atrast tikai to pazaudējot. Varbūt ir vajadzīga vesela emigrantu paaudze, lai kaut kas mainītos. Lai mēs pamostos un saprastu. Varbūt tas ir vienīgais veids kā mainīt domāšanu. Varbūt vajag šad tad visu pazaudēt, lai to pēc tam spētu novērtēt. Varbūt viss, kas notiek, notiek uz labu. Es zinu, ka es mūžīgi šeit nepalikšu. Vienu dienu es atgriezīšos un darīšu kaut ko, lai parādītu pārējai pasaulei, cik forša ir mana valsts. Pirts dēļ, ābolu sulas dēļ, brūkleņu zaptes dēļ un visa tā dēļ, kas man pietrūkst.
Galu galā, es esmu latvietis.
Laimīgu Jauno Gadu. Brauciet godīgi.
Reinis Traidās
Un, lai iet bekot tie, kuri jau ir šo rakstu nospēruši un pārpublicējuši! Paliks vismaz man par piemiņu.
Meklēju identitāti (starpniekus netraucēt)
30/12/2009
Esmu novērojis interesantu parādību. Jo ilgāk es esmu prom no mājām, jo vairāk es sāku saprast, kas tieši ir mājas. Kad cilvēks tiek pakļauts grandiozām pārmaiņām un tiek iemests pavisam svešā valstī, sabiedrībā un kultūrā, kur viņš ir spiests adaptēties, viņš sāk redzēt pats sevi skaidrāk. Laikam vienīgais veids, kā uzzināt, saprast un spēt novērtēt pašam savas tautas un kultūras specifiku, ir laupīt to sev pilnībā. Ar katru gadu prom no Latvijas un kļūstot vecākam, es aizvien labāk saprotu, kas es patiesībā esmu, no kurienes esmu nācis, kā tas mani ir ietekmējis un ko es gribu darīt.
Es esmu latvietis, un es sāku aizvien labāk saprast, ko tas nozīmē. Tas nozīmē, ka man garšo ābolu sula. Arī kombinācijā ar citām lietām. Vispār man garšo jebkas, kur ir āboli. Ābolu maize, ābolu pankūkas, ābolu zapte, āboli pie gaļas, āboli cepti un āboli svaigi. Ar viskiju, ar cukuru. Te neviens nav dzirdējis par džeimsonu ar ābolu sulu. Tas tapēc, ka Latvija taču ir ābolu zeme. Latvijā rudens ir praktiski visu gadu, un āboli ir rudens augļi. Austrāļi dzer apelsīnu, mango un aprikožu sulu. Tapēc, ka tie augļi te aug. Kad man kļūst skumji un sagribas uz mājām, es uzēdu ābolus. Vai iejaucu džeimsonu.
Latvieši var iet karstā pirtī, nosēdēt tur ilgu laiku, tad uzgāzt uz akmeņiem daudz ūdens un nosēdēt vēl ilgu laiku pēc tam. Pēc tam sevi (un citus) nodauzīt ar zariem. Tad iziet ārā, pakūpēt vēsumā un iet iekšā atkal. Savādi, bet tev vajag piedzimt sūrā un aukstā klimatā, lai spētu novērtēt pirti. Vēl savādāk ir tas, ka vietējie un brūnie dienvidnieki-iebraucēji, kas ir pieraduši dzīvot daudz lielākā karstumā, kārtīgu saunu nespēj izturēt ilgāk par 3 minūtēm. Žēl, ka viņi nekad mūžā nav redzējuši āliņģi. Viņiem pat prātā nevarētu ienākt kāds praktisks pielietojums tam varētu būt. Nav arī viņi informēti par pirts labo iespaidu uz organisma veselību un imunitāti. Es esmu latvietis, es nāku no kultūras, kurā pirts ir visnotaļ svarīga un bieži vien sabiedriska “tīrīšanās” procedūra, kas palīdz ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Es esmu latvietis, un pēc pirts varu skriet vārtīties pliks kupenā. Ja tu esi ar latviešiem, tad pirts ir štelle. Turpat netālu parasti ir arī ābolu sula. Un citas labas lietas.
Latvieši ēd rupjmaizi. Ne tikai ēd, bet arī cep. Acīmredzot pārējā pasaule nav vēl atklājusi, kas tieši tā ir par brīnumainu metodi, kas ļauj uzcept tik garšīgu un augstvērtīgu maizi. Citur pasaulē tumšākā maize, ko var dabūt, ir gaiši brūna rudzu maize, kuru tāpat neviens īpaši nepatērē. Es esmu latvietis, es no rupjmaizes varu pārtikt. Es esmu lepns par mūsu rupjmaizi. Nekur citur pasaulē tādas nav. Es zinu, es esmu meklējis.
.
Cik man gadiņu tieši neatceros, bet kā onkulis teica ka bija 5 gadiņi. Bija ārā ziema, riktīgā ziema, tas ir tādas kā šogad, daudz sniega, liels sals, un skaista daba.
Kā lasījos uz copi, to neatceros, bet ļoti labi atceros ka piebraucām toreiz pie Daugavas. Izkāpjot no auto, sejā iesitās uzreiz aukst gaiss, tādat lieli mīnusi bija, auto stāv uz kalniņa, apakšā ir aizsalusi Daugava, zinu ka tas ir ledus, jo jau laukos mājas dīķi biju ar to iepazinies, protams nedaudz nepatīkami, slidinādamies nokritu un sadauzdīju pēcpusi ar galvu, ilgi vēlāk uz dīķi negribējās iet, jo sāpēja viss :( Nu stāsts ne par to. Ar agrs, dzests rīts, visi koki ir nosarmoti, bezvējš, daba ir ietērpusies sudraba drānās un viss pilnīgi sākot ar smilgām, maziem un lieliem krūmiņiem, un beidzot ar staltajām eglēm un priedēm ir ietērpti šajos krāšņajos tērpos. Zivīs braucām es, onkulis, tētis, un kaimiņš, tas ir kopā bijām četratā. Viņi paņēma kaut kādas kastes, kaut kādus dzelzs mietus un sākām kāpt lejā pa nogāzi uz Daugavu. sniega daudz, bet ar zvejniekiem taka ir izmīdīta, tas ir viegli ir nokāpt lejā un būs pacelties uz augšu. Beidzot nolaidāmies pie Daugavas krasta. Uzkāpām uz ledus un mūsējie attejot tikai nedaudz no krasta sāka kaut ko darīties ar tiem metāla stieņiem, izrādās viņi cirta āliņģus ar tiem. Onkulies pienāk pie manis un jautā, kur vēlies ķert zivis, es parādu uz dullo, lūk te un gaidu kas būs. Onkulis izcirta nelielu caurumu ledū, iedeva mazu zilo spainīti, saka sēdies, iedeva mazu, vienkāršu mašķerīti, no kuras sistēmas toreiz nekā nejēdzu, uzģērba kaut ko sarkanus, mazus kāpurus, izrādās tie ir mazie odu kāpuri, es protams tam neticēju, jo kā tā, te pa vasaru tie sīkie nertņi kožas, bet te kaut kādi mazi, sarkani un pie tam mīksti un bez spārniem. Nu labi. Onkulis isvieda to āķīti ar šiem kāpuriem tajā caurumā, un teica ka tā un tā jādara, it kā sapratu, nekā sarežģita nav, bet vienalga jūtu kaut kas ne tā.
Sēžu un it kā mēģinu ķert kaut ko. Aukstums vairāk un vairāk sāk spiest, rokas sāk salt, kaut arī sēžu savos mažos cimdiņos. No kreisās puses sāk parādīties pirmie saules stari, viss sniegs sāk vienkārši spīdēt ar sudrabu, aukstuma iespaidā kokos kaut kas norasķ, vēlāk tikai saprotu ka tas ir koks kas šo skaņu izdala. Blakus krūmiem parādās sarkankrūtīši. Cik viņi bija skaisti apstaroti ar saules stariem, vēderiņš sarkans, paši živerīgi lēkā pa krūmu zariem un mēģina kaut ko sameklēt, laikam kaut ko ēdamu. Saules staru iespaidā, Daugavas krastā augošās egles un priedes vēl krāšņāk parādījās savā sudrabainā rotā, tāda sajūta ka kāds pa nakti būtu visus šo dabu nokarinājis ar mazām spuldzītēm, skaistums vienkārši neaprakstāms.
Paskatos uz mašķerīti, tā nekustās, paceļu nolaižu, bet te skatos kaut ko nevēlas tā līst atpakaļ ūdenī, izrādās aizsala caurums, pasaucu onkuli, tas iztīra caurumu un aiziet tālāk ķert. Tomēr man tāda bezdarbība ātri nogurdināja un sāku staigāt un skatīties ko citi dara. Piegāju pie onkuļa, pie viņa nekā, pie tēta ar klusums, kaimiņam tas pats, nedaudz sāku salt, tomēr nolēmu paskatīteis savu mašķerīti, sāku celt, bet te kaut kas sāka interesanti kratīt manu mašķerīti un dīvaini vilkt uz leju, es kliedzu onkulim, kaut kas ir, bet tas pagriežas pret mani un skatās ko darīšu un saka, velc uzmanīgi ārā. Es pamazām auklu putrojot, tomēr vilku, pamazām celu uz augšu. Re kaut kas parādās caurumā, mana pirmā ziemas zivs. Izvelku ārā, kaut kāda dīvaina zivs, kaut kāda zaļgana, visa piepūdusies, spuraina, asa, paņemt rokās nevaru, bet prieki pilnas bikses, mēģinu tā un tā paņemt bet nevaru pirkstos dur. Onkulis pienāca un kārtīgi to noņēma no āķa. Protams pēc manas lielās vilkšanas auklu pienācās izsviest ārā, jo no auklas bija viens liels kamols. Vis ar to mana cope beidzās, bet es ļoti ilgi skatījos uz to dīvaino zivi, kas guļot uz sniega pamazām sāka palikt blāvāka, aizsalt un beidzot pārvērtās par ledus gabaliņu. :)
Diemžēl nav rados ne Rainis, ne Blaumanis, ne Jaunsudrabiņš.
Vienkārši nedaudz esmu savā laikā ļoti aizrāvies ar lasīšanu un bija ļoti bara Latviešu valodas un Literatūras skolotāja, tāpēc nedaudz mūs iemācīja izklāstīt savas domas uz papīra. Sacerējumu rakstīju vēl neko, bet gramatisko kļūdu gan bija pa pilnam, jo valodas nav mana stiprā puse, vairāk matemātika, fizika, ķīmija un biologija.
Var būt kaut kad nākotnē tomēr izdosies kaut ko pierakstīt, tas ir par manu bērnību un jaunibu :) Ir ko interesantu uzzināt, kā arī var būt pašam noderēs.
Vēl no bērnības nedaudz aprakstīšu kā es pirmo reizi ar veco tēvu zivīs aizbraucu.
Kā jau iepriekš rakstā minēju mans vectēvs aizgāja tai pasaulē kad bija man 3.5 gadiņi, un vēl kaut arī biju tik maziņs man izdevās ar viņu aiziet zivīs.
Bija kā jau parasti silta vasara. Vakarā veicais tēvs man pieliecās un pateica, lasies mazdēl, rīt dosimies ķert zivis, tas ir uz karūsām. Tajā momentā manās acīs iemirdzējās prieka dzirkstelīte, mani vectēvs ņems ķert zivis, kaut arī nekā daudz no tā nesapratu, kā ķersim, ar ko ķersim. Vecais tēvs dabūja no šķūnīša no lazdas sagatavot kādu nedaudz pāri 2 m garu mašķeri, piesējām jaunu auklu, uzlika maziņu pludiņu, piesēja āķītu un lieta gatava. Jau agri no rīta, ka toreiz atceros mani pamodināja vectēvs, protams sliekas rakām kopā. Laikam ziniet kā mazie izsmērējas, es no priekiem ka mani arī paņēma rakt sliekas izsmērējos līdz ausīm kūts mēslos, tomēr savas sliekas pielasīju. Iejūdzām zirgu, salikām mašķeres, paši iesēdāmies un vecmamma mūs aizveda kādu 3 km no mājas atrodošo karūsu lielo dīki. vēl bija ļoti agrs rīts var teikt tiko sākām kaut ko normāli redzēt. Vecais tēvs man parādīja kā vajag pareizi uzģērbt slieku uz āķja, es šo knifu uzreiz piefiksēju atmiņa, parādīja kā jāiemet un jāvelk ārā tikai tad kad pludiņš pazuda zem ūdens. It kā viss vienkārši bija, bet priekš manis ļoti sarežģīti. Sāka pamazām saulīte parādīties no zemes maliņas, no dīķa cēlās neliela migliņa, vietām kāds punts iekliedzas, pa zālēm ņemas ūdens vistiņas, peld pīles, sāk pamosties kaijas, krūmos zvirbuļi sāk jautrāk čivināt, kaut kur meža ielokā vēl joprojām turpina dziedāt savu serenādi nakts dziedātāja Latkstīgala. Rīts kluss, bez vēja, dzirdama katra skaņa ko izdala visa apkārt esošā pasaule un daba.
Kaut kur tālumā dzirdu kā saimnieks kaut ko lamājas laikam govis veda ārā, jo pēc neilga laika bija dzirdams kā dzen mietu zemē. Bet mans pludiņš re sāka nedaudz kustēties, te kaut kādi nervozi lēkā uz augšu uz leju, te nedaudz papeld uz vienu pusi, te uz otru pusi, un hop pēkšņi pazuda. Vecais tēvs saka velc, un Ir, kaut kas otrajā galā Ir. Acis laikam tajā brīdi bija tik lielas kā 5 latu monēta. pacelt uzreiz nevaru, jo bet vienalga velku pie sevis, vectēvs, visu koriģē un saka kā ko darīt, un veidzot krastā parādās mana pirmā nokertā zivs, karūsa, protams ne no lielajām bet kāda tam bija starpība, galvenais ka mana pirmā zivs. Vēl ilgi es to turēju rokās, skatījos uz to, brīnījos par dabas brīnumu, un priecājos par pirmo noķerto zivtiņu manā mūžā. To ielikām spainī un es jau pats kā lielais zveijnieks uzgērbu tārpu un metu kā parādīja, vectēvs, bet diemžēl lai tā iemest kā rādīja vectēvs ir vajadzīga prakse, es gan tā gan šitā nomocījos, te aizķeras aiz zāles, te krūma. nu nekādi nesanāk iemest mašķeri, velāk vectēvs parādīja ka var no aizmugures iesviest. Protams ar pamēģināju, rezultāts āķīša nav, kaut kur zālē palika, nekas noteica vectēvs, piesiesim jaunu. Rezultātā tomēr izdevās iemest man. Saule jau bija pacēlusies augstu no horizonta un vectēvs paskatoties pulkstenī piebilda nu ko jābrauc uz mājām. Pa to rītu kaut arī es noķēru tikai vienu karūsu, toties tā bija mana pirmā zivntiņa un kā es omes priekšā lepojos par to, veselu dienu staigāju kā lielais. Tā rīta copes rezultāts bija pus spaiņa karūsu. Un pusdienās viņas bija tik gardas, ka pirkstiņus varēja kopā ar tām apēst :) Garšīgi :) Ņam ņam.