Aprīkojums: H&K 2000 SLB (30-06), Savage (223), IŽ 57
Suņi: Krievu Eiropas laika- Bārts, Latvijas Dzinējsuns Dārts Veiders
Medību trofejas: 93
26.07.2008. 10:57
Nevar noliegt acīm redzamo – medības ir un būs samērā lielas sabiedrības daļas vaļasprieks. Un nevar noliegt, ka Latvijas daba sen zaudējusi dabiskās pašregulācijas spējas, tātad – medniekiem ir un būs nozīmīga loma tās vai citas dzīvnieku sugas skaita regulēšanā, lai nodrošinātu zināmu līdzsvaru dabā.
Laiki, kad šo līdzsvaru pilnībā nodrošināja vilki, lūši un citi plēsēji, neatgriezeniski pagājuši, jo Latvijā nu dzīvo vairāk nekā divi miljoni cilvēku, katrs ar savām ekonomiskajām interesēm, vēlmi atpūsties dabā, iekopt tīrumus un dārzus, kā arī audzēt mājlopus.
Misija – sekot norisēm dabā
Krietni mainījies arī Latvijā dzīvojošo dzīvnieku sastāvs – pavisam nesen dabā ieviesti staltbrieži, Amerikas ūdeles un jenotsuņi. Laika gaitā līdz ar lauksaimniecības attīstību Latvijā ienākuši pelēkie zaķi un labi iejutušās mežacūkas. Savulaik pilnībā iznīcinātie bebri pagājušā gadsimta vidū atkal ieviesti Latvijā, un nu to skaits krietni pārsniedz robežu, līdz kurai iespējama mierīga sadzīvošana ar cilvēku sabiedrības interesēm. Šajā situācijā mednieku misija ir sekot līdzi situācijai dabā un izņemt no tās lieko, lai neizraisītos konflikts starp cilvēku un dabu. Lai mežacūku nesaviešas tik daudz, ka zemnieks vairs nevar izaudzēt kartupeļus. Lai brieži un aļņi pilnībā nenoposta mežu jaunaudzes. Lai bebri neapplūdina ceļus, laukus un vērtīgos mežus.
Mednieku palīdzība vajadzīga arī pašai dabai. Šobrīd "ultrazaļo dzīvnieku sargu" spiediena un ķīmiskās rūpniecības attīstības dēļ samazinoties pieprasījumam pēc kažokādām, mednieki nelabprāt medī lapsas, caunas, ūdeles un jenotsuņus un šo plēsēju skaits pieaudzis tiktāl, ka tie jau kļuvuši par nopietnu draudu uz zemes ligzdojošajiem putniem, vāverēm un citiem nelielajiem dzīvniekiem. Ir izjaukts līdzsvars dabā. Nevis medīšanas, bet gan nemedīšanas dēļ!
Tomēr nevar noliegt arī to, ka daļai sabiedrības manis minētie argumenti medību nepieciešamības pamatošanai ir nesaprotami un nepieņemami. Viedoklis "medības, tas ir slikti!" iesakņojas arvien pārliecinošāk un kareivīgāk. Tam ir vairāki pamatoti iemesli. Viens no tiem – cilvēku attālināšanās no dabas ikdienā un savu priekšstatu veidošana, balstoties tikai uz medijos (bieži – rietumvalstu) gūto informāciju. Otrs iemesls – dažu mednieku provocējošā un augstprātīgā attieksme pret "nemedniekiem".
Dzīvnieku daudzveidību vēlas visi
Kamēr vieni aizrautīgi skatās neskaitāmajos televīzijas satelītkanālos pieejamās filmas par dzīvnieku glābšanu, aizsardzību un pētniecību, citi dzeltenās preses lappusēs dižojas pie pusuzšķērstas žirafes sāniem, lepojas ar jubilejā "nomedītiem" mājputnu desmitiem vai klāsta par pusaudzes meitas "varoņdarbiem" medībās Āfrikā. Medības, tas ir "kruti"! Un katram skaidrs, ka starp šiem pretpoliem dialogs nav iespējams un raksta sākumā minēto argumentu uzskaitījums medību nepieciešamībai drīzāk skanētu kā ņirgāšanās. Un pamatoti, kaut patiesībā vairākums mednieku ir daudzo, dzīvniekus mīlošo "nemednieku" domubiedri, jo gan vieni, gan otri patiesi interesējas par norisēm dabā un vēlas tās daudzveidības saglabāšanu.
Diemžēl trofeju un adrenalīna mednieku vēlme publiski un provokatīvi dižoties ar savām iespējām un varoņdarbiem izraisa to, ka sabiedrības priekšstatos vārds "medības" asociēsies tikai un vienīgi ar šīm izpriecām.
Cik zinu, vairākumā rietumvalstu medību tematiku atspoguļo specializēti, tikai konkrētai auditorijai domāti mediji – raidījumi, žurnāli, interneta mājaslapas. Turpretī "Discovery", "Animal Planet" vai "National Geographic" kanālos velti meklēt pozitīvi atspoguļotus asiņainus medību skatus.
Aprīkojums: H&K 2000 SLB (30-06), Savage (223), IŽ 57
Suņi: Krievu Eiropas laika- Bārts, Latvijas Dzinējsuns Dārts Veiders
Medību trofejas: 93
26.07.2008. 10:57
Tā maksimāli tiek samazinātas konfrontācijas iespējas starp medniekiem un "citādi domājošo" sabiedrības daļu. Šāda attieksme ir tikai un vienīgi godīga attiecībā gan pret bērniem, gan cilvēkiem, kuri ar entuziasmu iesaistās dažādos dabas un dzīvnieku aizsardzības pasākumos. Viegli iedomāties, kādas sajūtas pārņem ģimeni, kura, tikko apjūsmojusi žirafes zoodārzā, mājās, atverot plašpatēriņa žurnālu, redz pārlaimīgu mednieku pie žirafes līķa...
Arī Latvijā ir lielisks žurnāls medniekiem (arī makšķerniekiem un dabas vērotājiem) "MMD". Un ne jau mednieku nīdēji to pērk, lai pašausminātos par "dzīvnieku slepkavu briesmu darbiem". Taču esmu pārliecināts, ka arī daudzi "MMD" lasītāji saredz atšķirību starp mednieku, kurš lepojas ar zelta ragiem, kas iegūti rūpīgi apsaimniekotos pašu medību kolektīva mežos, un šāvēju, kurš savu eksotisko medījumu nopircis fermā Āfrikā, tā atbalstot kādas nēģervalstiņas medību biznesu.
Mednieks kā dārznieks
Varbūt esmu pārlieku liels ideālists, mēģinot zīmēt sev tīkama mednieka portretu, jo neesmu mednieks. Drīzāk esmu dārznieks, jo savās lauku mājās kopju pāris simtus augļu koku – mēsloju, izgriežu liekos zarus un dažu novecojušu vai neražīgu ābeli vai plūmi arī nozāģēju. Bet vai tāpēc mani būtu jāsauc par meža cirtēju?
Tāpat būtu nepareizi dēvēt par slepkavām vairākumu mednieku. Pirmkārt jau ticu, ka Latvijas mednieki Latvijā grib medīt arī turpmāk un tāpēc ir ieinteresēti saglabāt gan mežus, gan visai prāvu dzīvnieku skaitu tajos. Tātad saprātīgs mednieks ir spiests būt patiess dabas draugs. Kā dārznieks, kurš veido ābelītes vainagu un saudzīgi novāc ābolu ražu, kad augļi ienākušies sārti un saldi. Paši radot pamatu negatīvai attieksmei pret medībām un medniekiem, mednieki zaudē iespēju diskutēt par to, kādu mednieku ir gatava akceptēt pārējā sabiedrības daļa. Es, piemēram, vēlu veiksmi medībās medniekam, kuram galvenais nav ieraudzīt asinis, bet gan dzīvnieku, un kuram vaļasprieks ir būt mežā un paņemt no tā paša izaudzēto vai lieko. Mednieku – skolotāju. Mednieku – saimnieku, kurš "liekos" līdzekļus gatavs ieguldīt sava medību kolektīva platību apsaimniekošanā. Mednieku – patriotu, kurš pamatoti lepojas ar Latvijas dabas un dzīvnieku daudzveidību. Ne pūku, ne spalvu!
"Nogalināšana ar žēlsirdību nemaz nav labāka par nogalināšanu ar ieroci," ievērojamais amerikāņu speciālists dabas aizsrdzības jautājumos R. Parsons saka, runājot par dzīvnieku bojāeju nacionālajos parkos un rezervātos pārmērīgi lielā skaita un barības trūkuma dēļ.
Vispār jau lielas sabiedrības daļas neizglītotība medību jautājumos robežojas ar stulbumu. Piemēram, kā viedoklis par to ka medīt var visus dzīvniekus visu gadu. Jo viņu uztverē dzīvnieks(neatkarīgi no vecuma,laika un situācijas ) ir medījums. Līdz ar to medības tiek pielīdzinātas bezsakarīgai slepkavošanai gaļas iegūšanas (kas arī ir vēl viens stereotips sabiedrībā: Kā tad Tev varēja labi iet medībās, ka nav pilna soma ar gaļu?) nolūkos. Diezgan baisi, ka slimīgi liela interese cilvēkiem ir par to ko kāda ārzemju "zvaigzne" ir darījusi pagājušās 5dienas vakarā un kas bijis mugurā, vai arī ar ko draudzējas kāds no vietējiem "varoņiem", bet par meža zvēriem nezin pat tik daudz, ka buks nav mazs briedis...
Paldies Andri, ka atraki tādu rakstu. Manuprāt, svarīgākais, kas medniekām var būt ir CIEŅA pretebkuru dzīvnieku un apkārtējo dabu. Pie šādiem nosacījumiem mums viss izdosies.
Laiki, kad šo līdzsvaru pilnībā nodrošināja vilki, lūši un citi plēsēji, neatgriezeniski pagājuši, jo Latvijā nu dzīvo vairāk nekā divi miljoni cilvēku, katrs ar savām ekonomiskajām interesēm, vēlmi atpūsties dabā, iekopt tīrumus un dārzus, kā arī audzēt mājlopus.
Misija – sekot norisēm dabā
Krietni mainījies arī Latvijā dzīvojošo dzīvnieku sastāvs – pavisam nesen dabā ieviesti staltbrieži, Amerikas ūdeles un jenotsuņi. Laika gaitā līdz ar lauksaimniecības attīstību Latvijā ienākuši pelēkie zaķi un labi iejutušās mežacūkas. Savulaik pilnībā iznīcinātie bebri pagājušā gadsimta vidū atkal ieviesti Latvijā, un nu to skaits krietni pārsniedz robežu, līdz kurai iespējama mierīga sadzīvošana ar cilvēku sabiedrības interesēm. Šajā situācijā mednieku misija ir sekot līdzi situācijai dabā un izņemt no tās lieko, lai neizraisītos konflikts starp cilvēku un dabu. Lai mežacūku nesaviešas tik daudz, ka zemnieks vairs nevar izaudzēt kartupeļus. Lai brieži un aļņi pilnībā nenoposta mežu jaunaudzes. Lai bebri neapplūdina ceļus, laukus un vērtīgos mežus.
Mednieku palīdzība vajadzīga arī pašai dabai. Šobrīd "ultrazaļo dzīvnieku sargu" spiediena un ķīmiskās rūpniecības attīstības dēļ samazinoties pieprasījumam pēc kažokādām, mednieki nelabprāt medī lapsas, caunas, ūdeles un jenotsuņus un šo plēsēju skaits pieaudzis tiktāl, ka tie jau kļuvuši par nopietnu draudu uz zemes ligzdojošajiem putniem, vāverēm un citiem nelielajiem dzīvniekiem. Ir izjaukts līdzsvars dabā. Nevis medīšanas, bet gan nemedīšanas dēļ!
Tomēr nevar noliegt arī to, ka daļai sabiedrības manis minētie argumenti medību nepieciešamības pamatošanai ir nesaprotami un nepieņemami. Viedoklis "medības, tas ir slikti!" iesakņojas arvien pārliecinošāk un kareivīgāk. Tam ir vairāki pamatoti iemesli. Viens no tiem – cilvēku attālināšanās no dabas ikdienā un savu priekšstatu veidošana, balstoties tikai uz medijos (bieži – rietumvalstu) gūto informāciju. Otrs iemesls – dažu mednieku provocējošā un augstprātīgā attieksme pret "nemedniekiem".
Dzīvnieku daudzveidību vēlas visi
Kamēr vieni aizrautīgi skatās neskaitāmajos televīzijas satelītkanālos pieejamās filmas par dzīvnieku glābšanu, aizsardzību un pētniecību, citi dzeltenās preses lappusēs dižojas pie pusuzšķērstas žirafes sāniem, lepojas ar jubilejā "nomedītiem" mājputnu desmitiem vai klāsta par pusaudzes meitas "varoņdarbiem" medībās Āfrikā. Medības, tas ir "kruti"! Un katram skaidrs, ka starp šiem pretpoliem dialogs nav iespējams un raksta sākumā minēto argumentu uzskaitījums medību nepieciešamībai drīzāk skanētu kā ņirgāšanās. Un pamatoti, kaut patiesībā vairākums mednieku ir daudzo, dzīvniekus mīlošo "nemednieku" domubiedri, jo gan vieni, gan otri patiesi interesējas par norisēm dabā un vēlas tās daudzveidības saglabāšanu.
Diemžēl trofeju un adrenalīna mednieku vēlme publiski un provokatīvi dižoties ar savām iespējām un varoņdarbiem izraisa to, ka sabiedrības priekšstatos vārds "medības" asociēsies tikai un vienīgi ar šīm izpriecām.
Cik zinu, vairākumā rietumvalstu medību tematiku atspoguļo specializēti, tikai konkrētai auditorijai domāti mediji – raidījumi, žurnāli, interneta mājaslapas. Turpretī "Discovery", "Animal Planet" vai "National Geographic" kanālos velti meklēt pozitīvi atspoguļotus asiņainus medību skatus.
Arī Latvijā ir lielisks žurnāls medniekiem (arī makšķerniekiem un dabas vērotājiem) "MMD". Un ne jau mednieku nīdēji to pērk, lai pašausminātos par "dzīvnieku slepkavu briesmu darbiem". Taču esmu pārliecināts, ka arī daudzi "MMD" lasītāji saredz atšķirību starp mednieku, kurš lepojas ar zelta ragiem, kas iegūti rūpīgi apsaimniekotos pašu medību kolektīva mežos, un šāvēju, kurš savu eksotisko medījumu nopircis fermā Āfrikā, tā atbalstot kādas nēģervalstiņas medību biznesu.
Mednieks kā dārznieks
Varbūt esmu pārlieku liels ideālists, mēģinot zīmēt sev tīkama mednieka portretu, jo neesmu mednieks. Drīzāk esmu dārznieks, jo savās lauku mājās kopju pāris simtus augļu koku – mēsloju, izgriežu liekos zarus un dažu novecojušu vai neražīgu ābeli vai plūmi arī nozāģēju. Bet vai tāpēc mani būtu jāsauc par meža cirtēju?
Tāpat būtu nepareizi dēvēt par slepkavām vairākumu mednieku. Pirmkārt jau ticu, ka Latvijas mednieki Latvijā grib medīt arī turpmāk un tāpēc ir ieinteresēti saglabāt gan mežus, gan visai prāvu dzīvnieku skaitu tajos. Tātad saprātīgs mednieks ir spiests būt patiess dabas draugs. Kā dārznieks, kurš veido ābelītes vainagu un saudzīgi novāc ābolu ražu, kad augļi ienākušies sārti un saldi. Paši radot pamatu negatīvai attieksmei pret medībām un medniekiem, mednieki zaudē iespēju diskutēt par to, kādu mednieku ir gatava akceptēt pārējā sabiedrības daļa. Es, piemēram, vēlu veiksmi medībās medniekam, kuram galvenais nav ieraudzīt asinis, bet gan dzīvnieku, un kuram vaļasprieks ir būt mežā un paņemt no tā paša izaudzēto vai lieko. Mednieku – skolotāju. Mednieku – saimnieku, kurš "liekos" līdzekļus gatavs ieguldīt sava medību kolektīva platību apsaimniekošanā. Mednieku – patriotu, kurš pamatoti lepojas ar Latvijas dabas un dzīvnieku daudzveidību. Ne pūku, ne spalvu!