Roli, jautājums Tev kā speciālistam, kur Ilgvaram vajadzēja to video sūtīt. Ne viens vārds latviešu valodā. Kaut gan labāk nesaki ,ko vińam darīt un vińś neteiks kur Tev iet.
Medības no dažādiem skatupunktiem.
Stāsta mednieks:
- Reiz sataisījos iet medībās, paņēmu bisi un suni, eju pa mežu, skatos – pīle lido. Nopriecājos, protams, un iekliedzos: „Pīle!” Notēmēju, spiežu gaili un domāju – nu būs blīkšķis!
Stāsta bise:
- Viņš tātad notēmē un spiež gaili… Domā, ka būs blīkšķis… Būtu jau arī, ja es būtu medību bise. Bet kā tad es viņam noblīkšķināšu, ja esmu rotaļu bise? Kā nu mācēju, tā noblīkšķināju… Godīgi sakot, iznāca ne visai skaļi.
Stāsta mednieks:
- Ne visai – tas vēl ir maigi teikts! Es vispār sākumā nodomāju, ka patrona nav sprāgusi. Bet pēc tam skatos – pīle krīt!
Stāsta pīle:
- Vispār jau es neesmu pīle, es esmu vārna. Lidoju savā nodabā, nevienu neaiztieku, ja neskaita mākoņus… Pēkšņi dzirdu – lejā kāds sauc: „Pīle!” Nodomāju, ka viņš man grib izteikt komplimentu. Ieskatījos ciešāk – viņam rokās rotaļu bise. Nospriedu, ka viņš grib ar mani parotaļāties, un pielidoju tuvāk.
Stāsta mednieks:
- Redzu – pīle krīt. Domāju – esmu trāpījis. Tūlīt nokritīs un pazudīs, kā man pēc tam viņu atrast? Kliedzu savam sunim: „Ņem ciet!”
Stāsta suns:
- Aha, viņš man bļauj: „Ņem ciet!” Vispār jau es neesmu suns, es esmu kaķis. Kad viņš mani aicināja medībās, es nodomāju, ka viņš mani ar kaut ko sajaucis, vienkārši atteikties bija neērti.
Stāsta mednieks:
- Redzu – mans suns neceļ ne ausu. Es viņam saku: „Tev taču skaidri pateica – ņem ciet!”
Stāsta suns:
- Nu, par to skaidro pateikšanu bija tā, kā bija… Taču bija skaidrs – kamēr es nereaģēšu uz viņa „Ņem ciet!”, viņš mierā neliksies. Paskatījos uz augšu un redzu – pīle kā lido, tā lido. Nu, domāju, saimnieks galīgi nojūdzies. Pat ja viņš domā, ka es esmu suns, kur tad viņš ir redzējis lidojošus suņus?
Stāsta mednieks:
- Tad nu es arī pats paskatījos uz augšu. Redzu – kaut kā slikti krīt mana pīle. Briesmīgi lēni. Laikam nav līdz galam nošauta. Ķeru bisi…
Stāsta bise:
- Viņš tātad ķer pēc manis un spiež gaili… Es, protams, centos, bet ko gan es varēju izdarīt, ja šauju ar gumijas lodēm?
Stāsta pīle:
- Pielidoju tuvāk. Apsēdos zarā un teicu: „Nu tad spēlēsimies, ja jau reiz pasauci!”
Stāsta mednieks:
- Skatos – pīle nokrīt uz zara un saka: „Krā!” Bet mans suns šai atbild: „Ņau!” Nu, domāju, esmu galīgi nojūdzies. Apgūlos zemē, saķēru galvu un aizmigu. Pēc pāris stundām pamostos, skatos – blakus rotaļu bise un kaķis, bet kokā vārna sēž. Un galva no paģirām sprāgst pušu. Vispār jau es neesmu mednieks…
Stāsta mednieks:
- Reiz sataisījos iet medībās, paņēmu bisi un suni, eju pa mežu, skatos – pīle lido. Nopriecājos, protams, un iekliedzos: „Pīle!” Notēmēju, spiežu gaili un domāju – nu būs blīkšķis!
Stāsta bise:
- Viņš tātad notēmē un spiež gaili… Domā, ka būs blīkšķis… Būtu jau arī, ja es būtu medību bise. Bet kā tad es viņam noblīkšķināšu, ja esmu rotaļu bise? Kā nu mācēju, tā noblīkšķināju… Godīgi sakot, iznāca ne visai skaļi.
Stāsta mednieks:
- Ne visai – tas vēl ir maigi teikts! Es vispār sākumā nodomāju, ka patrona nav sprāgusi. Bet pēc tam skatos – pīle krīt!
Stāsta pīle:
- Vispār jau es neesmu pīle, es esmu vārna. Lidoju savā nodabā, nevienu neaiztieku, ja neskaita mākoņus… Pēkšņi dzirdu – lejā kāds sauc: „Pīle!” Nodomāju, ka viņš man grib izteikt komplimentu. Ieskatījos ciešāk – viņam rokās rotaļu bise. Nospriedu, ka viņš grib ar mani parotaļāties, un pielidoju tuvāk.
Stāsta mednieks:
- Redzu – pīle krīt. Domāju – esmu trāpījis. Tūlīt nokritīs un pazudīs, kā man pēc tam viņu atrast? Kliedzu savam sunim: „Ņem ciet!”
Stāsta suns:
- Aha, viņš man bļauj: „Ņem ciet!” Vispār jau es neesmu suns, es esmu kaķis. Kad viņš mani aicināja medībās, es nodomāju, ka viņš mani ar kaut ko sajaucis, vienkārši atteikties bija neērti.
Stāsta mednieks:
- Redzu – mans suns neceļ ne ausu. Es viņam saku: „Tev taču skaidri pateica – ņem ciet!”
Stāsta suns:
- Nu, par to skaidro pateikšanu bija tā, kā bija… Taču bija skaidrs – kamēr es nereaģēšu uz viņa „Ņem ciet!”, viņš mierā neliksies. Paskatījos uz augšu un redzu – pīle kā lido, tā lido. Nu, domāju, saimnieks galīgi nojūdzies. Pat ja viņš domā, ka es esmu suns, kur tad viņš ir redzējis lidojošus suņus?
Stāsta mednieks:
- Tad nu es arī pats paskatījos uz augšu. Redzu – kaut kā slikti krīt mana pīle. Briesmīgi lēni. Laikam nav līdz galam nošauta. Ķeru bisi…
Stāsta bise:
- Viņš tātad ķer pēc manis un spiež gaili… Es, protams, centos, bet ko gan es varēju izdarīt, ja šauju ar gumijas lodēm?
Stāsta pīle:
- Pielidoju tuvāk. Apsēdos zarā un teicu: „Nu tad spēlēsimies, ja jau reiz pasauci!”
Stāsta mednieks:
- Skatos – pīle nokrīt uz zara un saka: „Krā!” Bet mans suns šai atbild: „Ņau!” Nu, domāju, esmu galīgi nojūdzies. Apgūlos zemē, saķēru galvu un aizmigu. Pēc pāris stundām pamostos, skatos – blakus rotaļu bise un kaķis, bet kokā vārna sēž. Un galva no paģirām sprāgst pušu. Vispār jau es neesmu mednieks…
[youtube::lLk1v5bSFPw]