09.09.2026. (atjaunots)
Alnis ir pats lielākais un viens no iemīļotākajiem medījamajiem dzīvniekiem Latvijā. Par aļņu “ziedu laikiem” Latvijā uzskata 1970. gadus un 1980. gadu sākumu, kas cita starpā sakrita ar lieliem aļņu postījumiem egļu jaunaudzēs. Taču pašlaik, kā zināms, ar aļņu populāciju pie mums nebūt nav tik rožaini, kā gribētos. Aļņu skaits un nomedīšanas apjomi Latvijā kopumā krītas, bet skaista aļņa ragu trofeja mums mūslaikos ir diezgan liels retums. Un izrādās, Latvija šai ziņā nav nekāda unikālā valsts.
Alnis Zviedrijā
Meklējot atbildi, kā vislabāk risināt šo problēmu, ir vērts aplūkot Zviedrijas pieredzi un rekomendācijas. Zviedrijā mīt viena no blīvākajām aļņu populācijām pasaulē, un arī tur par aļņu trofeju “ziedu laikiem” uzskata 1980. gadus, kad kārtīgi ragi bijuši bezmaz katram otrajam bullim. Tomēr mūslaikos zviedri spriež, ka viņu situācija ar aļņiem arī nav tā labākā. Pēdējo 10 gadu laikā aļņu skaits Zviedrijā bija samazinājies apmēram par trešdaļu (no 350 tūkstošiem uz 250 tūkstošiem). Cēlonis tam pirmkārt bija mērķtiecīga aļņu skaita samazināšanas politika, kas tika īstenota kopš 2012. gada, lai mazinātu postījumus mežaudzēm. Toreiz bjis pat tiktāl, ka mežsaimnieki priedei piemērotos meža tipos stādījuši egli, jo izaudzēt priedi aļņu dēļ nav bijis iespējams.
No 2013. līdz 2023. gadam aļņu skaits Zviedrijā samazinājās apmēram par 15 %, kā rezultātā 2026. gadā alnis šai valstī ir ievietots “gandrīz apdraudēto” (near-threatened) sugu sarakstā. Šāds statuss nozīmē, ka suga pašlaik apdraudēta nav, bet tuvākajā nākotnē gan, kas zina, apdraudējums var rasties. Latvijā šāds “gandrīz apdraudēts” statuss ir, piemēram, cekuldūkuram, gaigalai un meža zosij. Taču, pirmkārt, jaunais statuss aļņu medības Zviedrijā nav ierobežojis. Un otrkārt, šis statuss alnim piešķirts ar piezīmi – tā kā aļņu skaits samazinājies galvenokārt mērķtiecīgas medību politikas dēļ, tad, šai politikai izbeidzoties, nākamajā vērtējumā pēc pieciem gadiem alnis no sava “gandrīz apdraudētā” statusa visdrīzāk tiks vaļā.
Pašlaik aļņu skaita lejupslīde Zviedrijā ir apstājusies, un skaitļi atkal sāk iet uz augšu. Saskaņā ar Zviedrijas Lauksaimniecības universitātes (Sveriges Lantbruksuniversitet) Savvaļas dzīvnieku, zivju un vides pētniecības departamenta ziņojumu 2024. gada rudenī pirms medību sezonas sākuma Zviedrijā mitinājās ap 300 000 aļņu (par 10 % vairāk nekā gadu iepriekš). Ziņojumā secināts, ka mednieki aktīvi cenšas apturēt aļņu skaita samazināšanos, nemedījot ikvienu alni, ko redz, un saudzējot pieaugušās aļņu govis. Par aļņu skaita celšanos liecina arī jaunās sezonas aļņu limiti – ja 2025./2026. gada sezonā Zviedrijā tika atļauts nomedīt 75 tūkstošus aļņu (un nomedīja 62 tūkstošus), tad 2026./2027. gada medību sezonā – jau 78 tūkstošus aļņu.
Materiāls galvenokārt balstīts uz Zviedrijas Mednieku asociācijas (Svenska Jägareförbundet) mājas lapā pieejamajiem materiāliem par aļņu populāciju, dzīves īpatnībām un rekomendācijām, kā tos pareizāk medīt. Un, spriežot pēc tā, ka Zviedrijā novērtētais aļņu skaits un limiti atkal palielinās, šīs rekomendācijas darbojas.
Ļaujam aļņiem izaugt jeb Lai dzīvo teļu medības!
Atgriežoties pie Latvijas, mūsu mednieki gluži tāpat apzinās vajadzību uzlabot situāciju ar aļņiem un cenšas rīkoties pēc savas saprašanas. Pastiprināti medīsim buļļus (un vispār jebkuru alni, kam tik kaut kas uz galvas), medīsim teļus, bet neaiztiksim govis, jo govis ir tās, kam dzimst jauni teļi. Un cerēsim, ka viss kaut kā nokārtosies. Izklausās loģiski, vai ne tā?
Ne tā.
Lai palielinātu nomedījamo aļņu skaitu un celtu trofeju kvalitāti, zviedri piedāvā citādu pieeju, ko īsumā var formulēt vairākos punktos.
1. Ļaujam aļņu buļļiem un govīm pilnvērtīgi izaugt – ceļam uz augšu populācijas vidējo vecumu.
2. Saudzējam lielos, ragainos buļļus (ko tik daudziem gribas nomedīt) un lielās, vecās govis. (Jā, jā, vecās.)
3. Pastiprināti medījam teļus.
4. Medījam jaunos un augumā mazos aļņus.
Kāpēc tā? Tūlīt noskaidrosim.
Pirmkārt, lielās, vecākās govis spēj vairoties labāk nekā jaunās. Vidēja vecuma un vecajām aļņu govīm dzimst vairāk teļu nekā jaunajām. Pēc zviedru datiem jauno, gadu veco aļņu gotiņu auglība ir zema, taču līdz ar vecumu tā strauji palielinās. Aļņu govis vidēji jau četru gadu vecumā ir sasniegušas gandrīz maksimālo auglību, bet visaugstākā teļu dzimstība parasti ir 6–10 gadus vecām govīm. Latvijā bieži vien uzskata, ka “vecām govīm teļu nav”, savukārt zviedri ir izpētījuši, ka aļņu govij, lai tai vairs nedzimtu teļi, ir jābūt stipri vecai (vairāk nekā 15 gadi).
Otrkārt, arī lielie, pieredzējušie, ragainie buļļi riesta laikā ir aktīvāki un spēj labāk “sašņorēt” kā vecās, tā jaunās govis uz sugas turpināšanas lietām. Kā jau zināms, ar dāmām nebūt nav vienkārši, un ar aļņu dāmām ir tāpat. Zviedri noskaidrojuši, ka riesta laikā aļņu govs meklējas nevis pastāvīgi, bet “ar pauzītēm”, un šīs pauzes starp meklēšanās reizēm ir apmēram trīs nedēļas garas. Un, ja pirmajā reizē govij “sitīs kanti” tikai vārguļi un šmurguļi, govs, tēlaini izsakoties, var nospļauties un paziņot – ejiet jūs, sīkie, trīs kvartālstigas tālāk, es labāk pagaidīšu vēl trīs nedēļas, kamēr trāpīsies kārtīgs kavalieris! Rezultātā teļš piedzimst gandrīz mēnesi vēlāk un vairs nepaspēj pienācīgi izaugt. Zviedri ir izrēķinājuši, ka ikviena diena, kad teļa dzimšana aizkavējas, nozīmē teļa rudens kautsvara samazinājumu par 1 kg. Vēlu piedzimuši mazi teļi nākamajā rudenī kļūst par maziem bullēniem un gotiņām. Mazāka auguma aļņiem savukārt dzimst vēl mazāki, un process aiziet pa lejupejošu spirāli.
Ko darām? Ļaujam aļņiem izaugt, ceļam uz augšu aļņu vidējo vecumu, saudzējam lielos, ragainos buļļus un vecās govis, to vietā medījam jaunos (1-3 gadus vecus), augumā mazos dzīvniekus un, galvenais, pastiprināti medījam teļus. Zviedri rekomendē, ka vismaz pusei no nomedīto aļņu skaita jābūt teļiem – respektīvi, iesakāms medīt vismaz tikpat daudz teļu, cik pieaugušo aļņu. Labs veids, kā to panākt, ir piesaistīt teļu medības pieaugušu aļņu medībām. Praksē tas nozīmē, ka, ja tiek nomedīts pieaudzis alnis, tad nākamajam jābūt teļam vai otrādi.
Cita starpā tas apmēram sakrīt arī ar mūsu pašu Valsts meža dienesta ieteikumiem – teļiem jābūt vismaz 40 % no nomedītā Kopējā apjoma, bet govīm vismaz 50 % no nomedītā Pieaugušo aļņu apjoma. Tātad katru 10 nomedīto aļņu sadalījums ir apmēram tāds – vismaz 4-5 teļi, vismaz 2-3 govis, un atliek tikai 2-3 buļļi.
Kas attiecas uz pieaugušo govju medībām, tad Zviedrijā izplatīta stratēģija ir medīt galvenokārt govis bez teļiem, lai izmedītu vismazāk produktīvās govis. Tas nozīmē, ka medību laikā teļi govīm kļūst par sava veida dzīvības apdrošināšanas polisi, bet medību spiediens pārsvarā vērsts uz govīm bez teļiem, t.i., galvenokārt jaunām un vecām govīm. Tiesa gan, vērts paturēt prātā, ka perspektīva govs var nākt arī bez teļiem, jo tie jau ir nomedīti (it sevišķi sezonas noslēgumā).
Saudzējam lielos, ragainos buļļus
Kā norāda zviedri, aļņu govis parasti pilnībā izaug apmēram 3 gadu vecumā, bet buļļi aug vēl dažus gadus un maksimālo ķermeņa masu sasniedz tikai apmēram 5–7 gadu vecumā, un tāpēc tie ir arī lielāki augumā. Aļņu bullis savu labāko potenciālu un lielākos ragus sasniedz 6–10 gadu vecumā. Pēc zviedru uzskata, maksimālais dabiskais dzīves ilgums buļļiem ir 12 gadi, bet govīm – 16 gadi un vairāk. Aļņi fiziski aug galvenokārt 3-5 gadu vecumā, tomēr visstraujāk aug aļņu teļi līdz viena gada vecumam, kad tie sava ķermeņa svaru palielina vairāk nekā divas reizes.
Kā jau zināms, jēdziens “aļņu teļš” nozīmē dzīvnieku, kas ir jaunāks par gadu, bet pēc tam alnis jau skaitās pieaudzis. Tomēr aļņiem sasniegt “pieauguša dzīvnieka statusu” pēc cilvēku mērogiem ir viens, bet sākt pilnvērtīgi vairoties jau pēc aļņu mērogiem ir pavisam kas cits. Pēc zviedru izpētītā, aļņu buļļiem pienācīga riesta uzvedība parasti neizveidojas vismaz līdz 3 gadu vecumam, bet aļņu govis parasti nepārojas, kamēr nav sasniegušas 2-4 gadu vecumu. Tātad paiet visai ilgs laiks, līdz bijušie aļņu teļi spēj pienācīgi piedalīties vairošanās procesā. Ja aļņus medī bez ierobežojumiem, populācijā ir liela indivīdu mainība, bet vidējais populācijas vecums paliek zems – iznāk, ka ar sugas turpināšanas lietām pa lielam sāk nodarboties pusaugu šmurguļi, bet nevis pieredzējuši, solīdi aļņu kungi un dāmas. Medījot mazāk pieaugušo dzīvnieku un tā vietā vairāk medījot teļus, samazinās pieaugušo dzīvnieku mainība. Rezultātā pieaug aļņu populācijas vidējais vecums, uzlabojas vairošanās un populācijas kvalitāte.
Svarīgākais faktors tam, kādā vecumā aļņu govs sāk riestot un cik agri to sāk darīt, ir govs ķermeņa svars. Savukārt ķermeņa svars ir cieši saistīts ar aļņu vecumu, jo arī vecāki aļņi joprojām spēj augt. Tādā veidā augsts aļņu populācijas vidējais vecums bieži vien nozīmē arī lielāku aļņu svaru (un vairāk gaļas, ja jautājumam pieejam tīri praktiski). Savukārt vecāki buļļi, kā jau pieminēts, riestā spēj pievilināt vairāk govju (tostarp jauno gotiņu). Bez tam vecāku buļļu klātbūtne var pamudināt govis sākt riestot agrāk, kā rezultātā arī teļi dzimst agrāk, un tiem ir vairāk laika izaugt. Tātad atkal – jātaupa ne tik daudz aļņu govis, kā lielie, pieaugušie, ragaini lāpstainie buļļi, kurus tik daudziem gribas nomedīt.
Proporcijas un plēsēji
No otras puses, zviedriem praksē bieži vien gadās tā, ka intensīvu aļņu buļļu medību rezultātā līdz pilnvērtīgam 5-6 gadu vecumam izaug tikai 5-10 % no visiem buļļiem. Latvijā ainiņa pašlaik ir līdzīga – saskaņā ar LVMI “Silava” prezentāciju, kas tika demonstrēta 2025. gada starptautiskajā aļņu simpozijā Zviedrijas pilsētā Estersundā, vidēja vecuma buļļi vidēji sastāda ap 40 % no nomedītajiem aļņu buļļiem Latvijā, un tātad buļļi vienkārši nepaspēj izaugt. Saskaņā ar to pašu prezentāciju teļi vidēji sastāda 40 %, bet govis – 29 % no visiem Latvijā nomedītajiem aļņiem. Tātad mums vēl ir kur augt, noņemot medību slodzi no vidēja vecuma perspektīvajiem buļļiem un pārnesot to uz teļiem un jaunajiem (1-3 gadus veciem) dzīvniekiem.
Pēc zviedru ieteikumiem, aļņu buļļu īpatsvaram populācijā vajadzētu būt vismaz 40 % no pieaugušajiem dzīvniekiem, bet teļu skaitam jābūt vairāk par 0,8 teļiem uz govi. Arī medības šādi kļūst interesantākas – ja populācijā ir nevis 30 %, bet 40 % buļļu, tad medniekam iespēja nomedīt augstvērtīgu (piecus gadus vecu vai vecāku) bulli ir četras reizes lielāka. Lielāki un vecāki aļņi, kā jau teikts, labāk vairojas (ja vien buļļu un govju proporcija ir pareiza), bet mazāka aļņu populācija, kas labāk vairojas, var sniegt tikpat daudz medījuma kā liela aļņu populācija, kas vairojas slikti.
Ja runājam par plēsēju ietekmi, tad arī zviedriem šī tēma nav sveša, jo viņu aļņiem klūp virsū ne tikai vilki, bet arī lāči (gan ne visur, protams). Lāči galvenokārt medī mēnesi vecus aļņu teļus, bet, kad teļš kļūst pusotru mēnesi vecs, lācim to ir krietni grūtāk noķert. Savukārt vilkiem Zviedrijā aļņi skaitās galvenais medījums (atšķirībā no Latvijas, kur vilki galvenokārt medī stirnas, staltbriežus un mežacūkas). Un atbild zviedri uz šo jautājumu vienkārši – ja plēsēju dēļ nav iespējams medīt aļņu teļus, tad nav ieteicams medīt arī lielos, pieaugušos aļņus.
Sadarbojamies laikā un telpā
Un nu mūžvecie teksti, ko var noformulēt pāris punktos - “ja nenomedīšu es, nomedīs kaimiņš” un “aiz mūsu iecirkņa (vai sadarbības līguma) robežām – ne mana cūka, ne mana druva”. Tur nu nekādu citādu universālu recepšu nav, kā vien aicinājums kopīga cēla mērķa labad norakt kara cirvjus (ja tādi bijuši) un vienoties kopīgā dziesmā. Saldus apkārtnē attiecībā uz staltbriežiem tas taču savulaik izdevās.
Cik lielā teritorijā? Grūti spriest. Iespējams, jaunais aļņu pārvietošanās pētniecības projekts “MooseBelt”, ko sadarbībā ar igauņiem paredzēts īstenot Latvijas-Igaunijas robežas apkārtnē, varētu viest lielāku skaidrību. Taču pagaidām izskatās, ka runas par izslavēto aļņu “tālstaigāšanu” ir krietni pārspīlētas. Zviedru pētnieki gan ir noskaidrojuši, ka aļņu sezonālās migrācijas attālums Zviedrijas ziemeļos ir no apmēram 30 līdz 90 kilometriem (rekords – 200 kilometru). Taču Latvijas klimatiskajai zonai tuvāki būtu Zviedrijas dienvidi, kur aļņi sezonāli pārvietojas (ja vispār pārvietojas) apmēram 6-10 kilometru attālumā. Tas cita starpā apmēram atbilst 1984. gadā izdotajā grāmatā “Medības Latvijas PSR” sacītajam, ka aļņi Latvijā diezgan konstanti dzīvo noteiktā, bieži vien nelielā rajonā, kura rādiuss var būt no 3-4 kilometriem līdz pat 15-25 kilometriem.
Zviedrijā kopš 2012. gada ir spēkā aļņu apsaimniekošanas pārvaldība trijos līmeņos: 1) medību iecirkņi, kam tiek izsniegtas aļņu medību atļaujas (Licensområden); 2) aļņu apsaimniekošanas vienības (Älgskötselområden); 3) aļņu pārvaldības apgabali (Älgförvaltningsområden), kopskaitā 129; tajos uz trim gadiem izstrādā aļņu apsaimniekošanas plānus, kurus apstiprina lēnes (provinces) administrācija. Aļņu apsaimniekošanas vienībai saskaņā ar Zviedrijas Medību likumu jābūt tādai, lai tajā varētu nomedīt vismaz 10 pieaugušus aļņus gadā. Savukārt aļņu pārvaldības apgabalam vajadzētu būt tādam, lai tas aptvertu vietējo aļņu populāciju (platība vismaz 50 – 70 tūkstoši ha). Zviedri spriež, ka kopīga aļņu pārvaldības stratēģija būtu jāpieņem vismaz šo aļņu pārvaldības apgabalu līmenī.
Un visbeidzot – kā zināms, labs nāk ar gaidīšanu. Pirms vispār sākt spriest par rezultātiem, pārdomātus aļņu apsaimniekošanas pasākumus vajag piekopt vairākus gadus. Pēc zviedru teiktā, it sevišķi tas attiecas uz situāciju ar aļņu govīm un teļu svaru, lai gan ietekmi uz buļļu trofejām varot saskatīt visai ātri.
