Fotogrāfija uzņemta 30 sekundes pēc medījuma pēdējās elpas... Arī asiņu sliede šajā stāstā ir svarīga...Bet tomēr visu pēc kārtas! Pirmkārt jau prieks par to ka alni uz mani izdzina manis paša personīgā laika! Alnis nāca burtiski 20 metru distancē no labās puses (fotogrāfijā). Divi ātri šāvieni un viņš sabruka kreisajā pusē krūmiņos. Tā ka sāka vēl cilāties, tad ar trešo šāvinu centos piešaut. Bet šis ragainis izrādijās kalts no tērauda!!! Neskatoties uz asinīm, kas plūda no kakla, kā strūklaka (var redzēt uz sniega) šis cienījamais ragainis atrada sevī spēkus un pieslējās kājās! Nolieca ragus un devās pārliecinošā uzbrukumā, tieši man virsū!!! Ceturto un liktenīgo šāvienu raidīju lecot burtiski atpakaļ. Jāpiebilst, ka visi četri šāvieni bija mērķī un teorētiski katrs atsevišķais no viņiem būtu jāskaita kā nāvējošs, bet..... teorija un prakse tomēr ir divas dažādas lietas! Jāsaka godīgi, šis ne tuvu nav mans pirmais, un arī lielākais alnis, BET...pret šo es izjūtu vislielāko cieņu! Manās atmiņās viņš dzīvos mūžīgi!!!



P.S. Bet par to ka medījumu izdzen personīgais sunītis ir trīskārš prieks!