Klāt otrā dzinējmedību sestdiena. Kā jau ierasts pēc rīta ierindas, dodamies medīt uz iepriekš izvēlēto mastu. Man un vēl dažiem vīriem uzdevums ir nosegt flangu, kur jāstāv pa šauru ar zirgu iebrauktu meža celiņu, kas ved cauri aizaugušām pļavām. Masts zināms, tāpēc jau aptuveni zinām, uz kuru pusi zvērs parasti iet. Nostājos trešais no beigām un gaidu. Tikko dzinēji sākuši dzīt, kā dzirdu sava jaunā Latvijas dzinēja balsi. Skaidrs, kaut kam ir jābūt. Taču Redis aizdzen briedi cauri dzinējiem atpakaļ. Stāvu gaidu. Klusums. Tikai apšu lapas vējā čab. Malējais dzinējs paiet man garām un pēkšņi atskan šāviens. Nepaiet ne ilgs brīdis, kad dzinējs sāk bļaut, lai vaktē, kaut kas nāk. Te pēkšņi caur kārklu krūmiem dzirdu smagus soļus. sapratu, ka alnis. Taču krūmos apstājas. Pēc sekundēm dzirdu soļus un caur krūmiem ieraugu alni. Sākumā tas gribēja nākt taisni virsū taču ieraudzīja mani un pagriezās ar sānu. Sapratu, ka jāšauj. Pēc šāviena. alnis pilnā ātrumā nesās pāri celiņam, kur tad izdarīju otro šāvienu no kura tad alnis arī saļima uz vietas. Kā vēlāk izrādījās alnis iztrūkās no kolēģa šāviena pa meža kuili, kuram izdevās izsprukt veselu ādu. Šāvu ar Monolit 32 g lodi. Kaut arī ragi nav medaļas vērti tie tomēr ir pirmie, un manās acīs būs zelta vērtē. Nākošajā mastā kolēģis Aivars Ločmelis tika pie vienas meža cūkas. Šaujat garām!