Kā ierasts, vaktēju bebrus svētdienas rītā upes krastā. Līdz tam nonākot, pieveikts krietns gabals pa piesnigušu mežu, tāpēc atsēsties ir īsta bauda.

Astaiņu māja ir upes otrā krastā, ap to brīžam virmo ūdens. Tas šķiet patālu, tāpēc vienā stobrā pārlādēju renkuļus tālākai distancei, konteinerā. Piepeši ar acs kaktiņu pamanu kustību pieminētajā otrā krastā. Nāk rudais blēdis, skaisti graciozs, brīžam piestājot un raugoties ūdenī. "Ne jau spoguļojoties," spriežu, "bet gan ūdeles - bebra apakšīrniekus - lūkojot."

Taču prieku aizēno krūmainais krasts, jo izšaut pa to bezjēdzīgi. Sev priekšā redzu vienu lodziņu, līdz kam nonākot, kūmiņš jau sen būs mani atmaskojis. Tomēr tajā notēmēju un gaidu. Rudastis tomēr tik aizgrābts ar medībām, ka ar piesardzību sevi neapgrūtina un manā kadrā nonāk gan. Tā sievas kundze tiek pie 8.marta dāvaniņas pāris dienu agrāk.