Medību trofejas - Rūcošais ruksis

Neesmu aktīvs sociālās dzīves dzīvotājs, bet ar šo stāstu gribēju padalīties. Līgo aizvadīts godam, Jāņu vakarā sadomāju aiziet pasēdet uz ruksi. Vietā biju ap 21:45. Sēžu un gaidu. Reizes 3 pamanu āpsi, kurš izgājis vakara pastaigā. Jau aizdomājos, kad pamanu no krūmiem izlien melnais gaidītais plankums. Plkst bija ap 23:15. Tāds bailīgs skatās uz torņa pusi un osta to gaisu (kaut gan vējš itkā bija pateicīgs), tāds tramīgs visu laiku un nenāk pilnīgi atklātā vietā. Atkal jau pagriež purnu uz torni un pagriežas, lai ietu atpakaļ mežā. Paspēra dažus soļus un piestāja. Nodomāju, ka šis ir īstais brīdis. Nospiedu mēlīti. Ruksis sabrūk uz vietas. Es jau priecīgs, ka medījums ir rokā. Skatos šis kustinot kājas uz muguras iesperas tur pat blakus esošajā krūmā. Paiet dažas sekundes un dzirdu, ka šis rūc. Un tā ik pa laikam, bet uz vietas. Zvanu kolēģim, šis saka, tumsā nav ko līst klāt, atbrauksim no rīta un gan jau viss būs ok. Runāts darīts. No rīta ierodamies un tuvojamies vietai. Viss kluss. Vietā kur krita ir asiņu peļķe, redzu, ka līdis uz priekšu nevis gājis kājām. Pusmetru krūmā kur rūca, atkal peļķe, bet rukša nav. :( Sākas meklēšanas pasākumi. Ir līdzi arī mūsu dzinējs (kolēģa laika), diemžēl vēl nav īsta meklētāja. Jauna vēl, cerams vēlāk šīs iemaņas apgūs. Izmeklējamioes krustu, šķērsu, nekā. Asinis ar pazūd turpat 5m attālumā. Pašam iekšā stulba sajūta, varbūt vakarā jau vajadzēja iet klāt. Kolēģis nosaka, droši vien pa "ragiem", no šoka nokrita un pēc tam aizgāja. Vēl pameklējam nekā. Aizbraucu mājas, daru savas lietas, bet nav iekšā miera, nu nevar tā būt, ka nomāzēju. Zvanu attālākam kolēģim un ceru uz viņa palīdzību. Šim ir Bavārijas asinspēdu suns. Man paveicas, kolēģis saka, ka var izbrīvēt laiku un atbraukt līdz manīm. Kolēģis atbrauc ar palīgu un dodamies meklējumos. Suns aposta sev nezināmo vietu un saimnieks uzliek uz asinspēdas. Un te nu es redzu, ka cilvēks pret suni ir apaļa 0. Sunim vajadzēja apmēram 10-15min, lai lēnā garā aizietu apmēram 300-400m, kur grāvī bija palicis mans vakardienas draugs. Pa ceļam neviena asins pilīte. Protams liels atvieglojums man, ka visu izdariju līdz galam pareizi.(tā vismaz man liekas). Prieks liels, tas nekas, ka izvilkšana bija pagrūta. Secinājumi. JA IR IESPĒJA, tad pārbaudam savus šāviena rezultātus ar tam apmācītu suni. Protams vieglāk ir pateikt "gan jau garām" "varbūt tik biku aizķēra", bet pareizāk noteikti nē. Ne spalvas visiem!!! Paldies kolēģim un protams Arfai!!!! :))