Pirmā septembra vakars. Tornī esmu jau pirms sešiem, tornis uz kvartālstigas starp divu izcirtumu stūriem. No briežiem ne skaņas. Vienā cirsmā ganās kaza ar kazlēnu un viena kaziņa atsevišķi. Pulkstenis jau pāri astoņiem, sev nosaku, ka pusdeviņos kāpšu lejā, jo pilnīgs klusums un ārā ar jāiet labs gabaliņš. Ievēroju, ka kaza ar kazlēnu jau labu laiciņu skatās vienā virzienā, pagriežos es ar uz to pusi un mēģinu kaut ko saklausīt, bet nekā. Te vienā brīdī redzu, ka uz cirsmas iznāk vilks un pa treilēšanas ceļu nāk tieši virsū, izšaut nevaru, traucē zari un arī tas, ka tieši pretī. Domās prasu, lai pirms lazdu krūma vilks piestāj, varbūt kādā spraugā varēs izspiest, attālums kādi 25 metri, bailes ka sajutīs. Nepiestāja, iet garām lazdu krūmam, pus korpuss ārā un nu jau kādi 15 metri, piestāj, spiežu, sametas un skrien atpakaļ un ieskrien bērzā, ka nograb galva vai žokļi un tur arī paliek. Prieks liels, foto sesija uz vietas un garais ceļš līdz mašīnai.
Pēteris Osvalds2017-09-03 23:33
Foršš apraksts skaista bilde, malacis Agri apsveicu.