Medību trofejas - Neliels atstāsts par pirmo...

Kā pilntiesīgam medniekam šī man bija pirmā sezona. Pirms sniega periods tika aktīvi pavadīts brienot pa ūdeņiem bagātajiem mežiem veicot dzinēja pienākumus, līdz liktenīgajai dienai, kad pirmo reizi biju priviliģēts stāvēt uz masta. Dodoties uz pirmo mastu, kolēģis smaidot prasa: Pirmais? Tad jau būs!!! Pirmais masts nostāvēts - nav, nav nevienam, dzirdama tikai dzinēja klaigāšana, bez šāvienu trokšņa.Dodamies uz otro mastu, mani kā jaunāko noliek masta tālākajā punktā pret skaistu priežu jaunaudzīti, vieta skaista, labi pārredzama. Stāvu uz masta, gaidu, dzirdamas dzinēju balsis, kas pamazām tuvojas uz manu pusi, gaidu, gaidu bet tuvāk, kā nenāk, tā arī nenāk, brīžiem skan tālāk, brīžiem atkal tuvāk, bet no meža ārā nekas nenāk. Dzirdu, darbu sāk suns, kaut kas tiek dzīts, bet suņa rejas attālinās - skaidrs, dzen uz pretējo pusi, pēc neilga laika atskan arī zīmīgs šāviens. Paiet vēl kādas desmit minūtes, zvans no vadītāja, nomedīts alnis, ņemamies nost - man galvā viena doma, skaidrs šodien medības beigušās, man kā pirmās ar plinti rokās diemžēl tukšā. Izlādēju ieroci un dodos pie blakus esošā kolēģa paziņot jaunumus. Esmu nogājis kādus nieka desmit metrus no savas vietas, kad BLAUKŠ atskan skaļš šāviens, šāvis blakus esošais kolēģis. Dzirdu, ka kaut, kas mežā skaļi brakšķ un strauji tuvojās uz manu pusi, ātri lādēju atpakaļ savu bisi un satraukumā gaidu. Drīz vien arī ieraugu trokšņotāju, kādu sešdesmit metru attālumā no manis raitā solī skrien alnis, kādu gabaliņu nopakaļ tam seko suns. Pirmā doma patālu, kādu sekundi apsveru vai maz šaut - labi, vienreiz jau šauts, kas būs, būs jābliež virsū. Pirmais šāviens, alnis turpina savu iesākto ceļu, laižu otru stobru vaļā, alnis paklūp, ātri pieceļas un skrien tālāk, līdz pazūd aiz eglītēm mežiņā - domāju jābūt trāpījumam. Pēc neilga brīža dzirdu, ka suns sāk riet - skaidrs, suns tur alni uz vietas. Attālums neliels, ātri skrienu uz to pusi, lai alnis neizdomā turpināt savu ceļu un tas pēc tam nav jādzenā pa visu mežu. Dodos tuvāk un redzu, alnis mežiņā stāv aiz kokiem visā savā krāšņumā, tik pakaļģals pa šāvienam. Pieskrienu nedaudz tuvāk, lai šāviens precīzāks un bliežu no abiem stobriem pa mērķi - alnis saļimst uz pakaļkājām, bet ar priekškājām vēl mēģina piespiest blakus esošo suni, kas to cītīgi aprej. Mēģinu pārlādēt ieroci, bet nevaru dabūt ārā tikko izšautās patronas, ieķīlējušas stobrā, beidzot tas izdodas un varu nomainīt munīciju. Saprotu, ka alnis vairs nekur neaizies un dodos tam piesardzīgi tuvāk. Palikušas pēdējās divas patronas, lai izbeigtu dzīvnieka mocības nolemju šāvienu raidīt galvā - notēmēju, šauju - nekā, būšu aizšāvis garām. Palikusi pēdējā patrona, to nedrīkst laist garām. Eju alnim tuvāk, lai šāviens būtu 100% drošs, bet suns redzot, ka tuvojos sāk sparīgi uzbrukt dzīvniekam - pagāja brīdis līdz izdevās atgaiņāt suni, lai būtu iespējams izdarīt pēdējo šāvienu - šuju, alnis saļimst, viss ir beidzies!!! Tikai tad saprotu cik satraucies esmu. Vēlāk kolēģi teica izklausījies, ka karš sācies - ko, lai saka - bliezu kamēr kustējās. Tāda nu izvērtās mana pirmā diena uz masta...