Šis notikums datējams ar šī gada 19. Decembri. Bija dzestrs un sniegots rīts, ārā -13, pamodos ar apārstētu saaukstēšanos un pārdomāju vēlmi braukt uz mežu, bet nu pieteikušies bijām un adrenalīns arī bija līmenī. Līdz ar ausmiņu sākās lenkšana un jau pirms desmitiem mēs karabīnisti aizbraucām uz flangu, lai būtu tur pirms mednieki dodas uz līniju, par cik brieži jau bija manīti pļāvās lenkšanas laikā. Vēl pirms dzīšanas sākuma, kā vēlāk saskaitīju 260 soļu attālumā uz pļavas izbrāzās briežu bariņš, par ko jau tikko bija izšāvis kaimiņš. Aukstums, satraukums un pieredzes trūkums briežu medībās darīja savu – nosvēra veiksmes kausus par labu briežiem. Pēc 3 neveiksmīgiem šāvieniem un nespējas ar nosalušajiem pirkstiem iedabūt nākamo patronu aptverē, nolēmu vienkārši pabaudīt skatu. Šis atgadījums būtiski iedragāja ticību šodienas šaut prasmei, lai gan līdz šim Brownings bijis ļoti uzticams pavadonis. Nākamais masts Lielauces ezera krasts – purvains muklājs, aizaudzis ar smilgām. Man priekšpēdējais numurs, stāvu uz aizsalušā purva aiz muguras smilgas un aizsalis ūdens klajums. Priekšā krūmi un masts. Mežsargs piekodina, lai vaktēju klajumu no manis pa labi starp masta galu un niedrēm. Pa kreisi no manis labi pārredzams aizsalis muklājs, kas atdala mežu no tālāk esošajām niedrēm. Mani pārņem zināma skepse, kur gan redzēts, ka cūkas iet pa ezeru, ja var brist caur eglītēm, šai teorijai par labu runāja arī pēdu statistika 90% pēdu bija mežā un purva malā manīju tikai divas šļokas. Mežsargs pazūd niedrēs. Sākas dzīšana, pirmie šāvieni uz atpēdām, sunīts paceļ cūkas man priekšā un aizdzen (dzen ilgi un cītīgi) uz otru masta galu gar ezera krastu – tur atskan dublets. Stāvam jau stundu, mazais vējiņš, kas pūš no masta tieši man kreisajā ausī, liekot griezt muguru smukajam klajumiņam, dara savu. Pie sevis nolemju, ka pie velna cūkas, aukstums mani ir pieveicis, rokas nosalušas no pirkstiem līdz skaustam, arī kājas jau vēsas. Kā sadzirdējis manu sūkstīšanos no smilgām izpeld mežsargs, un nāk uz manu pusi gar niedru malu, grasos lādēt ārā karabīni, kad pēkšņi no smilgām aiz mežsarga izlien melns šņukurs un tad vēl un vēl, mežsargs, steigā lādē, mērķē – dublets. Tagad jau cūkas ~80 metru attālumā rauj pār tādu klajāku vietu uz nākamo smilgu puduri, prom pāri ezeram – mana kārta. Aizmirstās aukstums, aizmirstās nosalušās rokas, atbalsta kociņa trūkums un viss pārējais, noķeru optikā trešo ruksi un ezeru pāršalc stindzinošs kvieciens un tas apmetas. Paspēju izšaut vēlreiz un tad vēl vienu veltīt savam ruksim, kas nu jau velkas atpakaļ smilgās ar priekšējo tiltu. Ejam klāt... šamējais vēl kustās, saslejas, griež zobus un ir pilnīgi skaidrs, ka tas nav nedz sivēns, kā pa attālumu, sniegu un smilgām izskatījās, un nav arī pērnulis. Tāpat ir skaidrs, ka tuvumā nav neviena koka, kurā mēģināt uzrāpties. Spiežu gaili.. klusums, karabīne nav līdz galam pārlādējusies, mežsargs labo situāciju ar svinu un nu jau vairs kokā kāpšana nav aktuāla. Iekšā vārās satraukums, jo sivēnmāšu medīšana tiek sodīta, pieejam klāt un prieks.. bumbuļi šitam zēnam līdz ceļiem, vēlāk vietējais eksperts noteica, ka esot bijis 4,5g vecs spriežot pēc nagiem. Izrādījās pirmais šāviens bija trāpījis drusku zem mugurkaula, to aizķēris, sadragājis un atslēdzis aizmuguri, bet ar to nebija gana. Šis skaitā šogad 6. un vislielākais viennozīmīgi bija – veiksme, visās tās izpausmēs. Lai arī no visiem sešiem bija ko pamācīties, šis lika vēlreiz atcerēties to, ka medībās nevajag steigties un svarīga ir pacietība, lielākā daļa nopietno zvēru un cūku baru man ir uznākuši tieši pēc masta beigām, kad viss jau nomierinājies uz šamējās arī nolemj tīties no notikumu epicentra.