Sestdienas vakars, kuru gaidīju visu nedēļu, jo jau saplānots kur iet un kur gaidīt lielos grauzējus. Tā nu es biju jau pie grāvja ap 18.30, lai nopētītu takas un kur zēni našķojas ar koku stumbriem, bet par nožēlu nevienā no ieplānotajām vietām nekādas pazīmes kad šeit būtu kāds grauzējs bijis krastā un ko grauzis. Nograuzti koki un mizoti sprungulīši bija visur, tā nu nolēmu stāvēt tur kur divi grāvji saplūst kopā. Tad nu sākas viļņošanās. Pirmais izlīda tik negaidīti no nekurienes, es pat bisi nepaspēju pielikt pie pleca kad šis jau zem ūdens. Tad nu laiks āka skriet ātrāk un palika siltāks, sāka pūst neliels vējiņš, sapratu ideāls laiks bebram lai viņš nāktu ārā svaigu gaisu ieelpot. Tad nu grāvi plūst no manis redzu plunkš viens ieveļas un nāk zem ūdens uz manu pusi un nu velku līz vilnim un domāju, ka šim taču vajag ieelpot tak ar un jā šis iznirst pč gaisa malka un kopā ar to saņem skrošu zalvi. Gatavs paliek uz vietas. Ja, viens ir bet vēl gana gaišs, jāstāv vēl lai viņš tu guļ. Jā, nepagāja ne 15 min redzu atkal nāk jauns vilnis uz manu pusi un tieši manā priekšā apstājas. Redzu ka ai sīkiem koku zariem parādās visā garumā pavēries ar skatu prom no manis un peld pa virsu, līdz ko bija ārā no krūmu aizsega tā arī viņš dabūja divas skrošu devas.



Rezultāts pirmais bebrs 21 kg un otrajam (kurš bildē) 23,5 kg. Pagaidām mani lielākie eksemplāri.