Skaists ziemas rīts, braucam lenkt cūkas. Braucam ar Ņivu, pie stūres mežzinis Modris G. Blakus sēž mednieks Uldis A. Braucam pa svaigu, iesnigušu meža ceļu. Es viņiem saku: "Piebremzē, redzēju pēdas!" Uldis saka, ka nebija nekā. Modris - "Neesam slinki, padosim atpakaļ" Un ieraugam kaķa pēdu. Sākās lenkšana. Lencām visi divpadsmit. Saejam kopā, kaķis krustojis daudz stigas. Sametam galvas kopā, cūkas ir, kaķi nevar saprast. Braucam uz krustpunktu. Mežzinis Modris saka: " Jāņem saucamā Recijas mala, jo šoreiz no cūkām atteiksimies, ņemsim plēsoņu." Un mežzinis aizgāja dzīt ar divām laikām. Pēc minūšu 15 ilgas dzīšanas, mežzinis iznāca ārā un atgriezās mežā atpakaļ, savācot suņus, kuri bija ieskrējuši blakus mastā patrenkāt rukšus. Pēc minūtēm 10 atskanēja suņu riešana. Es stāvēju izcirtuma vidū. Sniegs bija liels. Pamanīju, ka kaut kas dzeltens izveļās. Pirmais skats, ka lapsa, bet suņi mežā rej. Tomēr tas izrādījās lūsis, kurš bija atrāvies no suņiem vismaz 100 metru attālumā. Kad lūsis piestāja apmēram 60 metru attālumā no manis un pētīja, kas viņu trenc. Raidīju šāvienu un domāju:"Ja nebūs man, tad varbūt, iedodot asumu, nomedīs cits kolēģis." Pēc pirmā bija bargs uzrāviens, raidīju otru - lūsis aizskrēja. Pa pēdu nāk suņi. Eju skatīties, redzu - parādās perve. Dzirdu suņu rējienus. Dodu signālu, lūsis sašauts, uzmanās! Pēc metriem 50 liela egle. Suņi eglei katrs savā pusē sēž un rej. Lavos klāt, mans kaķis guļ! Prieks liels, atskan uzvaras kliedziens!:) Sniegs dziļš, jānes ārā, ļoti smags. Kopvērtējumā - sudrabs galvai, bronza - ādai.