2011.gada ziemā tiku uzaicināts uz gaides medībām uz meža cūku.

Ārā pilnmēness,termometrs rādīja -26 grādi. Bet nu vēlme pasēdēt ir tik liela,ka neinteresē cik liels tas sals ir.

Tā nu es tieku apsēdināts, tornī pie barotavas, kuru regulāri apmeklē meža cūkas. Esmu nosēdējis jau 2,5 stundas, kājām pirkstu gali jau pamazām sāk salt. Sāku domāt ka rukšiem laikam arī auksti un tiem nav vēlēšanās atnākt pamieloties pie barotavas. Bet nu atbraucis esmu, tad jau jāsēž līdz galam. Vienīgie,kas mani priecēja bija buciņi,kas mielojās pie burkānu kaudzes.

Kad jau ir pagājušas 3 stundas un termometra stabiņš ir noslīdējis līdz -29 (mašīnā iekāpjot to konstatēju) sāk jau pamazām drebulis kratīt. Saprotu, ka ir jāzvana kolēģim, kurš arī sēdēja citā tornī,lai brauc man pakaļ. Zvanu viņam, bet šis man atbild, ka vēl kādas 30 minūtes būšot jāpagaida, jo meža cūkas esot netālu no viņa. Tā nu, es palieku sēdēt un cerēt, ka varbūt arī man palaimēsies...

Tad pēkšņi, tālumā sadzirdēju sniega čarkstoņu. Buciņi arī to sadzirdot pazūd meža biezoknī. Skatos es apkārt un nevaru saprast,kas par zvēru tos aizbiedēja. Tad 150m attālumā no grāvs parādās melns siluets. Nopriecājos, jo no sākuma domāju ka meža ruksis. Bet kad sāku pētīt to optikā sapratu, ka tas nav nekāds ruksis, bet gan kaut kas līdzīgs lielam sunim. Līdz tai dienai, nekad nebiju redzējis dzīvu lūsi, brīvā dabā.

Tad dīvainais siluets apsēdās un nekustīgi sēdēja pāris minūtes. Pa to laiku, es biju to nopētījis optikā un ieraudzījis, ka šim esot ļoti skaistas un spicas ausis. Aizdomas sāka parādīties, ka mans dīvainais siluets ir nekas cits kā lūsis.

Tā kā viņš man bija patālu un es biju pārliecināts tikai uz 95%,ka tas ir lūsis, nolēmu nešaut. Jo tam tā pat būtu jāiet vai pa labi, vai pa kreisi pāri pļavai.

Tā nu es sēžu un pētu šo skaisto dzīvnieku.

Pagāja pāris minūtes, kuras priekš manis likās vesela mūžība un skaistais dzīvnieks nolēma savu ceļu turpināt tālāk. Bet viņš devās nevis pāri pļavām ,kā es biju domājis, bet gan ielīda atpakaļ grāvī un devās pa grāvi tieši man virsū. Kad viņš bija vien 100m no manis, es biju jau pilnībā pārliecināts, ka tas ir lūsis.Kļuvu tik satraukts, ka vairs nedzirdēju neko vairāk, kā savus sirds pukstus. Likās, ka sirds varēja izlēkt pa muti, ja es to atvērtu.

Tā nu es turot uz grauda šo skaistuli, pielaidu pie sevis uz 50 metriem līdz atskanēja liktenīgais šāviens manai pirmajai zelta vērtajai trofejai!



Galvaskauss tika novērtēts Purnavu muižā, Purnavu muižas izstādē. Tas tika novērtēts uz 27,16 CIC punktiem = ZELTS.

Paldies Medību Dievietei Diānai par neaizmirstamo vakaru, kurš man ilgi paliks atmiņā!!!!