Otrā dienā(25.06.2011)pēc pērnā gada Līgo svētku svinēšanas, nolēmu vakarā iziet izvēdināt Jāņu dziesmas no savas galvas. Apsēdos tornī ap pl.20.00. Sēžu, klausos dabu - vakars brīnišķīgs, putniņi dzied, odiņi dzeļ. Ap 9-iem buciņš padzen kaziņu, mazliet vēlāk zaķis pa lauku aizcilpo. Vēl mazliet vēlāk pamatīgi pārbiedēja vanagu dzimtas putns, kas vēlējās nolaisties man blakus. Viss liecināja par to, ka zvēri šovakar ir īpaši aktīvi. Pl.22.55 izlēmu-vēl 5 min. un eju mājās. Ātri aizlidoja šīs minūtes, pieceļos, lai kāptu zemē, un! Dzirdu kā mežā pārlūst zariņš. Nē, vēl mazliet jāpasēž. Pārlūst vēl viens, un tad.....klusums.Kad nodomāju, ka, lai kas tur bija, tas ir prom, un atkal piecēlos, skatos, no garās zāles laukā spīd divas ausis. Skatos optikā un ko ieraugu? Uz mani cītīgi skatās un ostās kuilītis, kuram pamatīgi no mutes rēgojās skaisti, balti ilkņi. Sirds sāka sisties kā negudra, tā, ka likās ka viss tornis dreb. Un tā mēs gaidam - es tornī, viņš garajā zālē. Šis ārā nelien, un es šim pierē šaut arī neriskēju, jo attālums ap 70m. Tā pagāja apmēram pus stunda, un tad viņš spēra savu liktenīgo soli laukā no zāles. Es jau biju nomierinājies un šāvu nekļūdīgi. Kad piegāju klāt atklājās, kāpēc no zāles bija redzamas tikai ausis, jo augumā šitas zvērs bija kā apmēram divgadnieks, taču ilkņi liecina par ko citu. Skaista pirmā trofeja, un, lai visiem pārējiem "ne pūku, ne spalvu"!