Forums

Ja arī pavasarī vairs neiesim mežā un nemedīsim tās pašas mežacūkas un grūsnās bebru mammas, brīvas rokas būs malumedniekiem. Medību inspekcijas praktiski vairs nav.
Četrdesmit litri benzīna inspektoriem mēnesī un sešdesmit kilometrus liela apgaita mežsargam maliķus neierobežos.
Mednieku kolektīviem pašiem jāzina, kas notiek viņu nomas platībās, jāreaģē uz šāvieniem, jāuzmana riesti.
K. Šuikovskis: – Kādreiz, kad gājām pavasarī uz slokām, tad neapzinīgākajiem medniekiem bises stobros bija divas šnepu patronas un lodes kabatā – ja nu nāk kas lielāks. Tagad, paklausoties, ko zirgi naktī runā vai vīri pie šņabja glāzītes, ir otrādi – lodes stobros bebriem vai mežacūkām un sloku patronas kabatā. Tā ir realitāte. Man ir skaists dokuments, rubeņu sugas aizsardzības plāns. Tā darbības laiks beidzās 2008. gadā. Vai kāds par to ir izrādījis kādu interesi? Plānā aprakstīts, kādēļ pavasara medības ir aizliegtas, kādi ir populāciju ietekmējušie faktori. Ar rubeņiem esmu nodarbojies ļoti ilgu laiku, skatījies, pētījis, medījis. Šajā plānā ir sarakstītas tādas muļķības, ka mati ceļas stāvus. Tur ierakstītas 105 atsauces uz ārvalstu zinātnieku un tikai divpadsmit Latvijas pētnieku darbiem. Pēdējos gados rubeņus tikpat kā nemedījam, tas nozīmē, ka neesam nekādi badakāši un rijēji, uz putniem gājām kā tradīciju turpinātāji, lai būtu dabas procesos un piedalīties dabas atmodā.
Ādažu poligonā "Natura 2000" ietvaros ir aizsargājamas tūkstoš hektāru lielas rubeņu riesta platības, katru pavasari esmu tur klāt un vēroju notiekošo. Vairāk rubeņu pa pieciem nemedīšanas gadiem noteikti nav. Kraukļi lido milzīgos baros un izēd visu, kas tur kustas. Ja aizliegumi ir pretdabiski, un tādi tie ir, tad cilvēkos rodas pretdarbība un rūgtums un viņi, lai arī it kā pretlikumīgi, šo lietu mēģina sakārtot pa savam.
Lielākie medņu ienaidnieki ir ūpji, caunas, rubeņu bieds ir stārķi, kraukļi. Nu tad jāregulē arī to skaits. Plēsēju blīvums ir desmitreiz lielāks par pieļaujamo. Tagad tiek taisīta ažiotāža par medņu medībām, ornitologi grib panākt nulles limitu, kamēr nav izstrādāts sugas aizsardzības plāns. Nu, uztaisīs to un aizmirsīs tāpat kā tagad rubeņu sugas aizsardzības papīrus.

Lai cik jauka un patīkama medniekiem būtu mežacūka, arī tā apēd visu, kas ir uz zemes – izskaitot mazos putnēnus un olas. Saimnieciskajā darbībā – izcērtot kokus un būvējot ceļus – esam mežus sašķērējusi mazās strēmelītēs. Ap apzinātām riesta vietām ir noteikti mikroliegumi, tādus vajadzētu ieviest arī meža putnu barošanās vietās – mellenājos. Taču tā nav. Ar savu rosīšanos mežos esam panākuši ievērojamu putnu mirstības faktora palielināšanos. Rudenī nomedīto putnu skaits nav jāpieskaita dabiskajai putnu mirstībai, populācija šos zaudējumus spēj atražot. Visi putni perēšanas periodā ir ļoti jutīgi pret jebkuriem traucējumiem, arī cilvēku klātbūtni un šāvienu troksni. Medības inkubācijas laikā viennozīmīgi samazina putnu skaitu. Medņu dzīvotnes esam krietni papostījuši. Nav precīzas un ticamas medņu uzskaites. Tas viss, kopā ņemot, ir pietiekams iemesls, lai no medībām atturētos, kamēr tiekam gudri par šo putnu.
Ar rubeņiem stāvoklis ir vēl bēdīgāks. Pirms gadiem piecdesmit Engures ezermalā pavasaros visas dienas garumā galvenais fona troksnis bija rubeņu radītā skaņa. Tagad situācija krasi mainījusies, ir izaugusi vesela paaudze, kura rubeni nav dzirdējusi, kur nu vēl redzējusi.
V. Gaross: – Ūdens noteci un hidrorežīmu nosaka vismaz trīssimt dažādi faktori. Bet tas viss ir pupu mizas, salīdzinot ar nokrišņu daudzumu. To gribētu teikt, runājot ar putniem. Meži un riesti netiek vairs taupīti. Rubeņiem piemērotās dzīvotnēs ir izveidojies tik labs biotops, kāda līdz šim nebija, gandrīz nemaz nav tikai pašu putnu. Kamēr nedarīsim visu iespējamo un medniekiem nemaksāsim kaut vai no Medību saimniecības attīstības fonda līdzekļiem par plēsēju ierobežošanu, par vistveidīgo putnu medībām jāaizmirst.
Par slokām. Jau piecus gadus tās vairs pavasarī nemedījam. Mani un kolēģu novērojumi liecina – cik tās lidoja toreiz, kad medījām, tik lido tagad. Latvijas Mednieku asociācijai vajadzētu rīkoties, lai šīs medības atkal būtu atļautas.
Nezinu, kuram bija tā gaišā galva, izdomājot un panākot to, ka medības vairs nav jāpiesaka. Visu gadu varam trokšņot, trenkāt un šaut lapsas, arī grūsnas mežacūkas, tas ir likumīgi. Varam piesaukt mednieku ētiku, taču ne visiem tā ir.
A. Zvejnieks: – Visi šie aizliegumi ir tikai daļēji pamatoti. Mēs identificējam, ka medības ir populācijas ietekmējoši faktori. Aizliedzot medības kā sabiedrības lielāko bubuli, jūtamies padarījuši labu darbu – lielos maitas un slepkavniekus mežā vairs nelaižam. Bet, kungi, vai nav neērti runāt par labo darbu, aizliedzot medības, ja tajā pašā laikā meži ir pilni ar ogotājiem un sēņotājiem, dabas draugiem putnu vērotājiem. Nepamatoti un nepareizi tiek glābtas citu putnu sugas. Cik medņu, rubeņu un sloku riestā izēd ūpji? 440 tūkstošus latu tērējam Eiropā neatzītas prettrakumsērgas vakcīnas iepirkšanai Čehijā, jo tā esot lētākā. Simtus tūkstošus tērējam kaut kādiem kukuruzņikiem un divām emancipētām dāmām, kas šīs vakcīnas izkaisa, kur pagadās. Un tad skatāmies, kā lapsas izēd olas, putnēnus. Sešdesmit procentus no dzimstošajiem stirnu kazlēniem apēd lapsas. Kā lai prēmē mednieku par plēsēju skaita samazināšanu, ja fondā nonāk tikai puse no medniekiem paredzētās, viņu pašu samaksātās naudas. Atliek tikai zinātniskajiem pētījumiem un monitoringiem.
Putnu medības populāciju samazināšanā nebūt nav tas būtiskākais un nozīmīgākais faktors, bet redzamākais gan. Tāpēc mednieki sabiedrības acīs ir kā īlens.

Kopš 2004. gadā labprātīgi iestājāmies Eiropas Savienībā, daudz kas arī mūsu medību dzīvē ir mainījies. Jau 2005. gadā eiroonkuļi Latvijā aizliedza mūsu medniekiem simtiem gadus ierastās, tradicionālās pavasara sloku un rubeņu gaiļu medības, atvēlot uz šiem putniem iet rudens sezonā, kad, īpaši rubeņiem, ir zudusi krāšņā spalvu rota. Ne jau gaļas dēļ tos medījām, un jaktniekiem interese par šīm medībām pilnīgi zudusi. Pēc tam kad aizliedza rubeņu gaiļus šaut riesta tērpā, pēdējos rudeņos krituši vidēji trīs teteri.
Līdz šim pavasaros medījamo putnu liegumu nosaka jau tālajā 1979. gadā pieņemtā Eiropas Padomes direktīva nr. 79/409/EEK "Par savvaļas putnu aizsardzību". Toreiz ES bija iestājušās vien septiņas valstis, tagad jau divdesmit septiņas. Katrai ir savas paražas, termiņi, dažādi medījamie putni un dzīvnieki, bet "putnu direktīva" palikusi nemainīga gandrīz trīsdesmit gadus.
Daudzviet mēs, latvieši, paši skrienam lokomotīvei pa priekšu un savārām tādu "zapti", ko ne paši gribam baudīt, ne Eiropā tā ir vajadzīga. Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus izsludinājis atklātu vēstuli par medņu medībām, kurā aicina noteikt medņu gaiļu medību moratoriju, nosakot nulles limitu.
Uz diskusiju par putnu medībām laikraksta redakcijā aicināju piedalīties Valsts meža dienesta medību daļas vadītāju Jāni Ozoliņu, Latvijas Mednieku asociācijas izpilddirektoru Aināru Zvejnieku, Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētāju Viesturu Ķeru, Rīgas reģionālās virsmežniecības medību speciālistu Kasparu Šuikovski, LU Bioloģijas institūta ornitoloģijas laboratorijas vadītāju Jāni Vīksni, mežsaimniecības institūta "Silava" speciālistu Vitautu Garosu.
J. Ozoliņš: – Visi likumi izriet no akadēmiskiem pētījumiem un zināšanām, ja likums pavasarī aizliedz putnu medības, nav vērts par to diskutēt. Medības pavasarī perēšanas periodā noteikti populācijai nodara lielāku kaitējumu nekā tad, ja tos medījam rudenī. Medību tradīcijas ir būtisks, svarīgs faktors. Ja tradīcija ir medīt tā, kā to darīja mūsu senči, to varētu saprast un viss būtu kārtībā, taču medību ietekme uz populācijām nepaliek tradīciju līmenī, attīstās tehnoloģijas, ir uzlaboti ieroči, ekipējums, pārvietošanās iespējas. Tas viss neizbēgami noved pie dabisko populāciju samazināšanās. Mēs neesam ne inuīti, ne hotentoti, un tādēļ medību tradīciju piesaukšana te nav vietā. Tas jāņem vērā, pieņemot likumus un ierobežojumus.
J. Vīksne: – Varam medīt un izmantot jebkuru dzīvās dabas resursu, tikai ar noteikumu, ka netiek sagrautas šo resursu atjaunošanās spējas. Ja tā nenotiek, izmantošanas sistēma jāmaina.
Plašā mērogā runājot, pavasara putnu medības Eiropā ir ciet. Neskartā un netraucētā daba Rietumu pasaulē ir palikusi maz kur. Nevar vainot tikai medniekus par populāciju samazināšanos un apdraudējumu tām. Galvenais iemesls medījamo putnu skaita samazinājumam ir piemērotu dzīvotņu iznīcināšana. Pēdējos gados Latvijā tiek tērēta milzīga nauda prettrakumsērgas orālo vakcīnu izkaisīšanai no gaisa, tas veicinājis būtisku sīko plēsēju – lapsu un jenotsuņu – pavairošanos. Un, ja vēl šai aszobju armijai pieskaita ūdeles, tad visiem uz zemes perējošiem putniem ir gals klāt.