Forums

Dažs siena kaudzē, dažs auto mašīnā, dažs krastā izvilktā laivā cenšas sagaidīt saules lēkta signālu. Līdz pulkstens trijiem vēl viss mierīgi. Tāds mednieks, kas pagājušā gadā divpadsmitā kalibra bisei paņēmis sešpadsmitā kalibra patronas, stāsta, kā viņš ar vienu lādiņu nogāzis trīs pī-les, un saprotoši smīn.
— Nelej nu, brālīt, skaidru čugunu! — viņi pie sevis domā, bet taisnību neviens acīs nesaka. Kas gan būtu mednieks bez melošanas? To neviens nevar iedomāties un tāpēc klusē.
— Melo vien tu, — viņi domā, — vismaz mana sirdsapziņa būs tīra! — tāds mednieku viedoklis.
Tiklīdz stundenis pārslīd trim, — plašo ezeru pārskrien nemiera salka. Vai tas bū-tu nāves tuvums? Varbūt, bet visās malās rodas dzīvība. Mednieki jau sakāpj laivās, sakārto airēs un nu visi gaida. Ak, šīs mocošās minūtes! Beidzot ezera galos uzvijas gaisā uguns strūkla, airētāji visā spēkā ieguļas airēs un sākas... Putni lielās izbailēs jūk uz visām pusēm un visur viņus sagaida nāvējošais skrošu lietus. Cilvēki šauj, it kā viņiem te vesela ienaidnieku armija būtu jāattur. Šauj, putni virpuļodami krīt, bet, paldies Dievam, vairums lādiņu tomēr aiziet gaisā. Citādi, nudien, nevienas dzīvas radības Babītē vairs nepaliktu.

Tūkstotis kritušo Ballītes ezerā
Piedzīvojumi 20. jūlija „kaujas lauka"
Visu gadu rīdzinieki par Babītes ezeru zina tikdaudz, ka pavasaros un rudeņos tas apkārtējiem lauksaimniekiem appludina tī-rumus un pļavas.
— Piķis viņu būtu parāvis! — domā rī-dzinieks, kas arī tikdaudz saprot, ka appludināšana «vairumā» nav nekāda labā lieta. Tomēr vajaga tikai pionākt 20. jūl. un katrs bērns, nar Babīti runājot, zina jautāt:
— Nu kā, mercenes jau ceļas? Uz kuru pusi šogad velk popiņi?
Tad pēkšņi Babītei milzīga slava un Latvijas mednieku biedrības biedri taisās gluži vai svētceļojumam. Un šodien tā diena ir pienākusi. Nabaga pīlītēm aiz muguras vairs nestāv visustiprais likums, un katrs, kam kabatā mednieku biedrības biedru karte, var braukt uz Babīti un šaut ik dienas veselas desmit treknās mercenes, veiklās kriķes, vai savādniekus — popiņus, kas dodas nāvē organizētā rindā, ja vien lidojuma vadītājs vēl dzīvs. Varētu domāt, ka pēc 20. jūlija mednieki brūk virsū spārnotiem Babītes ezera iemītniekiem bez kādām ceremonijām. Tā tomēr nav. Mednieki ir gan nesaudzīga, bet tomēr džentlmeniska tauta, kas lielo cīņu sāk oficiāli — karu pieteicot. Faktiski pīlēm vajadzētu to saprast un mierīgi, katru gadu 20. jūlijā, aizlidot, lai daudzie, divstobrenēm apbruņotie, vīri paliek gariem deguniem. Pagaidām tas vēl nav noticis un ikgadus, pirmā kara dienā, krīt vismaz tūkstotis veiklo amfībiju.
— Asiņaini cilvēki gan tie mednieki! — dažs labs mīkstčaulis sacīs, bet īsts pīļu šāvējs viņam atbildēs:
•— Labi jums runāt par žēlsirdību! Bet par ko tad mēs maksājam 7000 latu?
Taisni tik liela ir Rīgas pilsētas prasītā noma. Ezers pieder pilsētas pašvaldībai un Latvijas mednieku biedrībai par to jāmaksā spožie lati. Tāpēc arī medīšanas kārtība stingra. Visu pavasari tiek cieši raudzīts, lai putniem neviens nedarītu pāri. Stingri uzrauga, lai nelietīgi cilvēki neizņem olas no ligzdām un lai nenomaitā putnus, kas vēl neprot lidot. Beidzot noliktā diena ir klāt. Jau visu sestdienu Rīgas ieroču veikalos tāda drūzmēšanās, ka būtu karā jādodas. — Man simtu sešpadsmitā kalibra ! — Man divi simti divpadsmitā! Tā vien sauca steidzīgie ļaudis, un pārdevēji nosvīduši saiņoja prasīto. — Ak, debestiņ ! Tad jau šie divi vien nobendēs trīs simti pīlītes? — dažs labs
.
— Nav tik traki! — viņu mierinās lietpratējs, — ar šīm trīs simti patronām kritīs labi, ja obligātās divdesmit. Sevišķi pirmā dienā, mednieki nežēlo municiju, jo pēc tik ilgas gaidīšanas, patīkami dizrdēt šā-vienu troksni.
Bet nu par pašu medīšanu. Tā faktiski sākās jau vakar, kad Rīgas šoferus apstaigāja noslēpumaini ļaudis.
— Par cik brauksat līdz Babītei? — viņi pusbalsī jautāja, lai konkurents «nenoņem» lētāko šoferi. Bet arī auto vadītāji gudrinieki. Viņiem, braucienam līdz Babītei, visiem viena cena, un mednieki maksā sūrodamies:
— Tā gan viena sasodīta būšana, ka pat šoferi zina pīļu medību sākumu! Plēš vai ādu pār acīm !
Tomēr salīgt salīga visi un krēslai iestājoties karotāju pulki devās ceļā. Laimes viņiem neviens nevēlēja, jo tādam medniekam nekas neķeras.Tomēr dziļi sirds dziļumos (to jau pīles nezina!) katrs domāja:
— Kad tikai nu es tiktu savam kaimi-ņam priekšā! Kaut par vienu kriķīti, vai kalsnējo popiņu, ko citādi būtu šāvis tikai rudenī, kad putns daudzmaz apveļas. Kaut tikai viens spalvu vīkšķis vairāk ...
Pusnakts krēslā visi klusēdami ieradās ezera malā. Patlaban pulksteņi rāda divpadsmito stundu. Likums atļauj šaut tūliņ, bet kārtīgs mednieks neies ezerā, kamēr nav uzlēkusi saule. Lai visiem saule lēktu reizē, abos ezera galos izšauj raķetes un tad tikai mednieki var sākt savu iznīcinā-šanas darbu. Šoreiz tas pēc vecas tradicijas notika četros no rīta. Bet nedaudzās stundas līdz četriem? Kas lai izstāsta mokas, kādas jāizcieš nabaga medniekam

Kāds Liepājas mednieks mums ziņo: Pagājušā svētdienā vairāki Liepājas mednieki ar autobusiem izbrauca zaķu medībās. Ceļa posms līdz Grobi-ņai pagāja «gludi», bet tālāk sākās klizmas. Ceļš, pa kuru brauca «mednieku transports» bija aizputināts milzīgām sniega kaudzēm. Auto biezajai sniega kārtai cauri nespēja izlauzties un palika pusceļā. Mednieki iepriekš paredzēdami nelaimi bija līdz paņēmu-ši lāpstas un ar tām sāka atbrīvot pieputināto ceļu. Sviedri lija aumaļām, bet darbs uz priekšu nevirzījās. Neiespējami atrakt ceļu vairāku kilometru garumā! Ko darīt? Pēc ilgākas gudrošanas lielākā daļa mednieku atgriezās atpakaļ Liepājā un liepājniekiem stāstīja parastos «mednieku stāstus» par «veiksmīgām medībām». Daži mednieki tomēr domāja citādi, tie devās uz tuvējām mājām sameklēt zirgus, lai pajūgā turpinātu ceļu uz za-ķiem. Arī te medniekus piemeklēja neveiksme. Lauksaimnieki ar zirgiem bija izbraukuši no mājām vai arī mednieki nevarēja salīgt par cenu. Atlicis vienīgais ceļš — Iet kājām. Tas bija grūtākais posms mednieku pag. svētdienas gaitās. Vairākās vietās sniegs sniedzās līdz jostas vietai un pat augstāk. Bija brīži, kad draugs neredzēja draugu. Tas bija sniegā «noslīcis». Pēc lielām grūtībām mednieki sasniedza savu sprausto mērķi — lielu egļu mežu. Nu vajadzēja sākties medībām, bet nedabūja izšaut nevienu šāvienu, jo visi zaķi aizgājuši gulēt. Jā, mednieka dzīve nemaz nav tik viegla!