Forums

Laikam kaut kas neieraxtījās - ja posts atkārojes - PARDON :D
Beidzot ir patīkami palasīt ko interesantu un kā nu kuram ir iesākusies šī "sērga" :D Kā arī patīkami arī palasīt kādu no foruma tēmām 3 lpp garumā, kur nav jūtamas negācijas un sava subjektīvā viedokļa pasniegšanu kā "vienīgo pareizo"
Tā turpunāt - malači ! :D
Manas nedību gaitas sākās 27 gados un pa šiem gadiem esmu sapratis , kad esmu zaudējis 20 pavasarus, 20 vasaras, 20 rudeņus un 20 ziemas, jo man nebija tāda cilvēka kas man šo "sērgu" pielipinātu 7 gadu vecumā... :( Ceru kad Jānim K. izdosieš šo labot savā nākamajā paaudzē.. :D

Pateicoties vectēvam bij' tā laime mednieka taku sākt mīt kopš 4 gadu vecuma (plinti uzticēja no 7gadiem). Kā reiz sākot ar šnepēm. Sekoja pīles, tad pamazām palēnām arī pārnadži, bet individuālā kārtā. Arī mājās pie cūku bērēm līdz kādu desmit gadu vecumam tiku pielaists vien noslēguma fāzē. Kolektīvajās sāku piedalīties vien padsmit gadu vecumā. Un pareizi vien bij'. Jo pareizi ļaudis šeit raksta - katrs gadījums ir individuāls un ar pārāk lielu forsēšanu var panākt pretēju efektu vēlamajam.

Jo vairāk mēs piesaistīsim medībām un medību procesam savus bērnus un arī svešus bērnus jo vairāk būs tādu kas nedomās ka kartupeļi aug Rimi plauktos, ka desas pašas no sevis rodas, ka meža dzīvnieki ar vairojas kā tarakāni un tos ar jāierobežo skaitā, bet nevis kā zaļie tikai visus medniekus vēlas aizsūtīt uz vientuļu salu. Kā saka lai jaunības gados būtu saprašana kā dabā notiekās visi procesi un pašu dabas mātes būtību.
Gunta tai europeiskai idejai it kā nekā slikta nav, jo ja paskaties mednieku dzīvi, paražas, tad tās vēl ir daudz vairāk attīstītākas nekā pie mums Latvijā un tur tiešām to visu piekopj un attīsta, cik pie mums diemžēl ir tādu kolektīvu kur tiešām viss notiek kā filmā :( Vairāk tieši rodas problēmu no tiem zaļo domāšanas ideoloģijas un stulbuma, jo viena tante teica un viss āmen, ponislas pa kočkam p...., un rezultātā jau puse pasaules zaļo propogandē ka tas ir slikti un tas ir slikti, patiesībā pat 10% no tās lietas pat neizprotot :( Rezultātā rodas tādi stulbi likumi, noteikumi un vēl dažādi safantazētie šizofrēniķu izdomu augļi :(
Bet jo mazāk būs tādu zaļo domājošo jo vairāk būs reāli domājošo cilvēku kas izprot medības, maķškerēšanu un citus dabas procesus ka viss ir savā starpā saistīts un pietiek viena stulba pieņemta likuma un viss dabā var ļoti strauji mainīties uz pretējo pusi. Diemžēl no sākuma tiek pieņemti likum un tikai pēc vairākiem gadiem saprot kaāds ir nodarīt dabai ļaunums :(

Tieši tā , kā Juris raksta katrs gadījums ir individuāls.Es domāju , ka pats svarīgākais ( ko šķiet te visi arī piemin) ir kontakts ar dabu un vecāku spēja bērnu ieinteresēt.Un sākums var būt gan iešana bekās, gan makšķere, gan lielais pasākums ar tēti braukt barot zvērus un kur nu vēl pirmo reizi medībās.Zinot to mazajam no emociju pārpilnības nakts negulēta.Un noteikti nedrīkst piespiest , tiem jābūt svētkiem.Gribētu piekrist arī , ka ši laikam ir viena no nedaudzām tēmām forumā, kas ir tikai ar pozitīviem komentāriem.Prieks lasīt!!!!

Vēl jau arī atkarīgs, kur dzīvo, ja laukos tad jau tā daba ir viss apkārt mežs, ūdeņi, dzīvnieki un vairāk vai mazāk bērns zina, kas un kā notiek, jo pats ir šīs dabas sastāvdaļa, bet ja dzīvo pilsētas džungļos vai tālu no dabas, tad jau ir grūtāk, jo visbiežāk labākā gadījumā dabu redz 1x 2x mēnesī, kad aizbrauc uz laukiem un tad jau sākas problēmas. Nesen kaut kad uzdūros rakstam, ka dziedošās dvīnes māsas Drozdovičas( atvainojos, ja nepareizi uzrakstīju) iepriekšējo vasaru pirmo reizi dzīvē laukos ieraudzījušas dzīvu mājas cūku, ko lai tādā gadījumā saka par dabas procesu izpratni?
Pats vairāk vai mazāk dzīvoju visu savu pieticīgo mūžu dzīvoju laukos un dabas tuvumā, lai gan nebiju nekāds mežonis, kas dienu no dienas dzīvojos pa mežu, tomēr man patika daba un viss, kas tajā notiek, tā kā vectēvs un tēvs ir mednieki, loģiski, ka jau no mazotnes biju saistīts ar dabu un medībām. Kad biju mazs, godīgi sakot nu nepatika man tās medībās, lai gan tēvs ņēma līdzi un tā, īpaši man nepatika dzinēj medības, jo tās parasti notika sestdienās un svētdienās, kas bija brīvdienās, un parasti bija jāceļas kaut kur pirms 7 no rīta, arī darba dienās kad bija jāiet uz skolu jāceļas bija tā pirms 7 nu loģiski, ka gribas jau arī bērnam izgulēties. tādēļ arī man šausmīgi nepatika dzinējmedības jo parasti bija auksts un lietains. Tad nāca padsmitnieki gadi, kad citas lietas prātā. Tas īstais medību klikšķis iestājās laikam ap 18 vai 19 ( tagad ir 24) gadiem, kad vnk tēvs piedāvāja vai negrib atnākt līdzi uz gaidi pasēdēt, padomāt, parunāt, pavērot un tā, nu tad vnk notika klikšķis un viss medības kļuva par manu sirdslietu, īpaši jau gaides medības, kad atslābinies no visa stresa. Ar dzinējmedībām ir tā, ka es protams uz tām eju, taču labāk, kā jau teicu man patīk gaide.
Arī brālis pāris reizes ir bijis uz medībām un viņam par to visu lietu ir sapratne, viņam var jebkurā laikā pazvanīt palīdzes suni atvest, kādu torni uztaisīt, medījumu palīdzēt izvilkt utt., taču par mednieku es varu apgalvot par visiem 100% viņš nekad nekļūs, nu tav tā lieta tik tuva.
Ar to visu penteri gribu teikt, ka neko nevajag ar varu uzspiest, ja bērnam ir interese par medībām, tas labi, ja nav nu tad neko, ar varu vest sev līdzi, nekādā gadījumā nevajag, ieteiktu sākumā galvenokārt ņemt līdzi uz gaidi vienalga kādu, bebri, lapsas utt. un tad ja redz, ka ir interese uz dzinējmedībām, un galvenais ir runāt, stāstīt ar bērnu, un dot lasīt medību literatūru. Varbūt no Jūsu bērna iznāks nevis, izcils mednieks, bet varbūt izcils gleznotājs, mūziķis utt.

Man pa šo tēmu ir ko pastāstīt par sviem bērniem! Jaunākā meita visu medību procesu iepazina jau no agras bērnības.Tie paši 2-3 gadiņi vien bija,kad nāca ar mammu uz garažu paskatīties cik tad bebri nomedīti,kāds kažoks lapsai utt. Viss par medību pasauli bija skaidrs. Tas bija pats par sevi saprotams,ka ziemā jāaizved rukšiem uz mežu kartupelis ,bet kad tas tika nomedīts,tad būs garšīga gaļiņa vakariņās!Buciņš smuks un mīļš ,bet šašliks ar nav smādējams.
Un tam visam pilnīgs pretstats-mans puika!Viņam nesanāca to visu tā , vai pareizāk sakot ,tik bieži redzēt ,kā māsai. Jo pēdējos gados vairs nesanāk tik bieži pamedīt. Tagad puikm 4.gadi un kad sanāk kādu medījumu redzēt,tad rodas pilnīgi citi jautājumi un sarunas par medībām skan pavisam citādāk-ne tā kā māsai.Piemēram - ,, Kapēc tu griez bebrītim kāju nost?,, vai ,,Nešauj to cūciņu medībās,viņu mamma gaida mājās!,,
Citi teiks,ka bērnam lidz kaut kādam vecumam to nevajag ne redzēt ,ne dzirdēt! Es tam pilnīgi nepiekrītu,jo manas domas ,ka bērnam medību lietas ir vieglāk uztvert un saprast,ja viņš aug tam visam līdz jau no agras bērnības.

Lai situāciju uzlabotu, mednieku pārstāvošām organizācijām vajadzētu iestāties par medību kā procesa iekļaušanu Dabasmācībā, kā arī kopējo šī priekšmeta stundu skaita palielināšanu! Savādāk sanāk kā māsām Drozdovičām, kad dzīvo ar pārliecību - kotletes rodas ledusskapī, piens pakās un daba tiek vērota caur logu (mājas, mašīnas vai datora)..

Kā tad, ja kāds kaut ko tādu mēģinātu izbīdīt, manuprāt, bļaušana būt lielāka nekā par kristīgo mācību. Ir lietas, ko skolā nemāca, priekš tam ir vecāki, draugi un sabiedrība kopumā. Iedomājies, ka dabas mācības skolotājai "pārliecinātai dabas mīļotājai", mācību programma liktu stāstīt, ka medības ir foršas un dabai nepieciešamas...

Jēkab var būt lielāku uzsvaru jāliek nevis uz medībāk kā tādām skolas programmā, bet tieši kas un pa čom, savādāk tiešām daudziem liekas ka kartupeļi aug veikala plauktos !!!

Manā laikā skolā dabasmācības skolotāja bij' dikti nelaimīga - sarka un bālēja - kad bija jāstāsta kā bērni rodas. :D :D :D Ja vēl medības liks slavināt ... :)