Kādreiz bērnībā kurinājām ugunskurus kartupeļu lauka stūros. Likām pat šīferi iekšā, lai būtu blīkšķi. Bet bija gadījums, kad dēļ slinkuma stiept malku, ugunskurs izdega ātri - no rīta atdzisušie pelni bija izrakti ...
bija MMD reiz aprakstīts kāds baigais bliezējs, speciāls cūku biedējamais no vāciem atvests, uz propāna gāzes pamata, varēja regulēt blīkšķa stiprumu un intervālus.
Esmu sēdējis uz cūkām un ik pa laikam klausījies šādus blīkšķus. Problēma tāda, ka nevar blīkšķināt nepārtraukti, jo tie vepri jau arī nav muļķi, saprot ka nekās slikts nenotiek un turpina savu ierasto darbiņu.
Žēl, ka ar mežacūkām nevar kā ar cilvēkiem... Laukos vienam saimniekam rudenī ir aizdomas, ka kaimiņš no viņa dārza naktī zog ābolus un tad dienā spiež sulu. Uz ābeļdārzu taciņa no kaimiņa iet tieši gar malkas šķūnīti. Šis aiz šķūnīša noslēpjas un gaida. Sametās jau krietni tumšs un skatās-viens nāk. Šo pārņem bailes-a ja nu svešs cilvēks nevis kaimiņš. Drošības pēc nolemj pārvaicāt- Anton, tas esi tu? Nācējs protams atbild apstiprinoši - ES! Nu tad dežurants šim ar ganību mietu starp lāpstiņām no visas sirds un dvēseles! Miets salūza, jo šķūnīti tādi papuvuši vien bija, ar stipru sekas būtu bēdīgākas. PAts dīvainākais ka kaimiņš neapvainojās, jo sitējs rītā uz zemes robežas izvēla pašbrūvētā alus muciņu un tad abi draudzīgi apsprieda iepriekšējās nakts notikumus. Lūk tā!
madonas puse viens saimnieks suni pieseja pie lauka gara pavada. Cukas apraka rinki suna sargatajai teritorijai. Ar ruksiem nav viegli tikt gala. Man laukam rinki ir sieta zogs, pagaidam ruksi netrauce.
Un vel laukos kur regulari medi ari vini nenak biezi.
Un vel laukos kur regulari medi ari vini nenak biezi.