Suņi: Rietumsibīrijas medību suņi ,vienmēr vismaz 2.Latvijas dzinēji.
Medību trofejas: 6
29.09.2015. 20:30
Tākā tēma ir par suņiem,ielikšu nelielu ieskatu materiālā pie kura tagad strādāju.
Dīvainīši ,kuri sevi tagad sauc par LMKA kinologiem, šo darbu noraka. Tev,Māri, negribas uzdot jautājumu - kāpēc?
Suņa izcelsme
Dažādos literatūras avotos teorijas par suņa izcelsmi atspoguļotas atšķirīgi. Daži zinātnieki apgalvo, ka mājas suns ir cēlies no fosilā kūdras suņa (Canisfamiliarispalustris), savukārt citi apgalvo, ka suņa priekšteči ir bijuši vilki un šakāļi. Vēl joprojām dažādos kinoloģijas literatūras avotos nav vienprātības šajā jautājumā. Spriežot pēc galvaskausa izmēra un uzbūves, dažu šķirņu suņu galvaskauss līdzinās vilka galvaskausam, bet citu šķirņu – šakāļa galvaskausam. Savukārt rakstura iezīmes un uzvedība vilkiem un mājas sunim lielākoties ir sakritīgas. Vilki, tāpat kā mājas suns, ne tikai gaudo, bet arī rej, pirms apgulšanās apgriežas ap savu asi, urinējot paceļ pakaļējo ķepu utt. Pētot šakāļu uzvedību, zinātnieki ir spiesti secināt, ka šakāļiem un mājas sunim ir ievērojami mazāk kopīgu iezīmju. Piemēram, šakāļi rej un gaudo pavisam citādāk nekā suņi un vilki. Atšķirībā no savvaļas suņiem un vilkiem, šakāļiem nepiemīt paradums apvienoties radnieciskos baros, un tie parasti dzīvo pa pāriem. Turklāt suņiem un vilkiem ir 78 hromosomu pāri, bet šakāļiem – 74 pāri (tiek apgalvots, ka Maskavas zooloģiskajā dārzā ir veikti eksperimenti ar mājas suņu un šakāļu sakrustošanu, kā rezultātā radās veselīgi pēcnācēji ar visneiedomājamāko iezīmju sajaukumu un vairākās paaudzēs).
Mājas suņa evolūcijas process acīmredzot ir bijis samērā ilgstošs. Sākotnēji visdrīzāk ir notikusi mājas suņa savvaļas priekšteču pieradināšana.
Daži autori uzskata, ka suņa piejaucēšana un pieradināšana ir notikusi pēc „brīvprātības principa”. Uzskata, ka mājas suņa savvaļas priekšteči ir uzturējušies pirmatnējo cilvēku apmetņu tuvumā un barojušies ar cilvēku ēdiena atliekām. Kā pateicību pirmatnējie savvaļas suņi ir sargājuši cilvēkus no ienaidniekiem, ar riešanu (un citām skaņām) brīdinot par gaidāmām briesmām un apdraudējumu.
Savukārt citas teorijas piekritēji pieslejas viedoklim, ka pirmatnējiem cilvēkiem, tolaik vēl zemā attīstības posmā, patika pieradināt savvaļas dzīvniekus. Visbiežāk šim nolūkam tika izraudzīti dzīvnieku mazuļi, kurus saķēra medību laikā vai atrada izliktajos slazdos. Cilvēka uzaudzinātie savvaļas dzīvnieku mazuļi ne tikai kļuva pieradināti, bet arī spēja gādāt par savas sugas turpināšanu.
Diemžēl neviena no šīm teorijām nespēj izskaidrot, kādā veidā vilks kļuva par mājas suni. Pieradinot vilku, lai cik ļoti arī vilks nebūtu pieķēries cilvēkam un piejaucēts, vilks tomēr ir un paliek vilks.
Visdrīzāk pieradināšanas procesā laika gaitā ārēju un iekšēju faktoru ietekmē ir notikušas mutācijas. Sākotnēji tās ir bijušas neuzkrītošas, bet pēc tam cilvēks apzināti ir centies šīs mutācijas uzturēt, dzīvnieku sugas turpināšanai atlasot īpaši izraudzītus eksemplārus.
Suņi: Rietumsibīrijas medību suņi ,vienmēr vismaz 2.Latvijas dzinēji.
Medību trofejas: 6
29.09.2015. 20:33
Šķirņu veidošanās
Cilvēka arvien pieaugošās vajadzības un suņa daba, kas labi pakļaujas pielāgošanai, ir veicinājušas visdažādāko šķirņu veidošanos.
Pēc morfoloģiskajām pazīmēm (uzbūves) suņus iedala vilkveidīgajos un šakāļveidīgajos. Pēc izmantošanas veida suņus iedala tādās grupās kā dienesta suņi, medību suņi un dekoratīvie suņi. Tomēr abas no šīm klasifikācijām ir samērā nenoteiktas. Paaudžu nomaiņa, selekcija un dažādu pieradināto suņu veidu savstarpējā krustošanās ir tik lielā mērā mainījusi suņa sākotnējo tēlu, ka šķirņu klasificēšana pēc līdzības vilkam vai šakālim ir kļuvusi vienkārši bezjēdzīga. Savukārt iedalījums pēc izmantošanas veida ir atkarīgs no daudziem kritērijiem un faktoriem, jo visas vai gandrīz visas suņu šķirnes ir saglabājušas savus pirmatnējos ieradumus un instinktus – medību instinktu, sarga instinktu, niknumu un citas lieliskas „pārsuniskas” īpašības, un tas ļauj jebkuras šķirnes suni, pat bezšķirnes suņus, izmantot ļoti daudzveidīgiem mērķiem. Mūsdienās daudzi cilvēki suņus iegādājas nevis kāda konkrēta pienākuma pildīšanai, bet gan savam priekam (suns kā pavadonis un kompanjons). Šim mērķim itin labi kalpos gan tīrasiņu suņi, gan arī bezšķirnes suņi (lai izvairītos no vilšanās pēcāk, iepriekš vēlams apdomāt, kāda lieluma, rakstura, temperamenta un apspalvojuma mīlulis būtu vispiemērotākais jūsu ģimenes prasībām un ieradumiem).
Ieskats šķirnes ģenētiskajā struktūrā – populācija, asinsgrupas, līnijas un ģimenes. Populācija (vispārējā nozīmē) – tas ir cilvēku, dzīvnieku vai augu kopums konkrētā vietā. No ģenētiskā skatpunkta populācija ir indivīdu/eksemplāru grupa, kurā savstarpējās krustošanās iespējamība ir daudzkārt lielāka par iespējamību krustoties ar citas līdzīgas grupas (šķirnes) pārstāvjiem. Indivīdu grupa, kas spēj savstarpēji krustoties un krustošanās rezultātā radīt pilnvērtīgus (tas ir, dzīvotspējīgus un auglīgus) pēcnācējus, tiek saukta par ģenētisko jeb Mendeļa populāciju. Pēctečiem, sasniedzot dzimumbriedumu, arī ir jābūt spējīgiem savstarpēji krustoties un radīt pilnvērtīgus pēcnācējus, proti, populācijai jāspēj eksistēt daudzu paaudžu garumā.
Galvenie populācijas struktūru raksturojošie statistiskie rādītāji ir organismu skaits un izplatība noteiktā apgabalā, kā arī savstarpējās attiecības starp eksemplāriem ar atšķirīgām iezīmēm. Populācijas skaita turpmākajai izaugsmei ļoti nozīmīgs ir katra dzimuma pārstāvju skaits jeb tā sauktais dzimumu sastāvs, jo īpaši vairoties spējīgo tēviņu īpatsvars populācijā. Tiek izšķirti populācijas statistiskie raksturlielumi (skaits, blīvums, apdzīvotais areāls) un dinamiskie raksturlielumi (dzimstība, mirstība, relatīvais un absolūtais skaita pieaugums).
Ģenētikas jomā asins radniecības līmeni populācijāmēra ar inbrīdinga koeficientu (krustošanās populācijas ietvaros).
Visās lopkopības un zvērkopības nozarēs par šķirni pieņemts uzskatīt kādu dzīvnieku grupu, kas ir līdzīga pēc izskata (ārējām pazīmēm), ražīguma, kam raksturīga kopīga izcelsme un kas stabili nodod savas īpašās iezīmes pēcnācējiem.
Tiek uzskatīts, ka šķirne skaitliski nedrīkst būt mazāka par 2000 indivīdiem (10–12 līnijām), lai varētu veikt selekciju bez vajadzības izmantot inbrīdingu (radniecisku indivīdu krustošanu).
Izšķir selekcionētās, primitīvās un pārejas šķirnes.
Selekcionētās/audzētavas (zavdskije)šķirnes ir cilvēka darba rezultāts (ar šīm šķirnēm tiek veikts ciltsdarbs un selekcionēšana, proti, organizēts un mērķtiecīgs pasākumu kopums šķirnes indivīdu atlasei; pēcnācējiem tiek piešķirti ciltsraksti jeb dokumenti par izcelšanos).
Primitīvās šķirnes veidojas stihiski, lielākoties dabiskās atlases rezultātā. Šīs šķirnes spēj labi pielāgoties konkrētiem klimata apstākļiem. Šķirnes īpatnību saglabāšanās ir atkarīga no tā, vai šķirne ir izolēta no sajaukšanās ar citām šķirnēm.
Pārejasšķirnes – pārejas posms starp selekcionētajām un primitīvajām šķirnēm. Tās ir šķirnes, kuru izveidē nozīmīga loma jau ir bijusi mākslīgajai atlasei, kā arī dzīvnieku barošanas un turēšanas apstākļu uzlabošanai. Viena no pārejas šķirnēm raksturīgām īpatnībām ir struktūras nevienmērīgums. Kamēr vienviet ar šo šķirni tiek veikts mērķtiecīgs selekcionēšanas darbs, kas vērsts uz šķirnes pilnveidošanu un izkopšanu, citviet šīs šķirnes pārstāvji atrodas eksistenciālos apstākļos un paliek zemā pilnveides stadijā.
Tāda situācija pēckara gados bija ar daudzām šķirnēm, kad daudzas jau izveidotas selekcionētās šķirnes jau atkal bija kļuvušas par pārejas šķirnēm. Šāda situācija arī mūsdienās ir vērojama vietās, kur ciltsdarbs tiek veikts nelietpratīgi (nepārdomātas sankcijas un nelabvēlīgi apstākļi lielu daļu suņu audzētāju, kuriem ir atbilstoši suņi, attur no ciltsdarba veikšanas).
Šķirnes struktūras pamatvienības ir šādas: atzars, šķirnes tips, šķirnes grupa, līnija, radnieciskā grupa, audzētava.
Atzars – šķirnes daļa, kas ir labi pielāgojusies un piemērota noteiktiem zonālajiem audzēšanas apstākļiem. Atzari veidojas atšķirīgu ekoloģisko apstākļu dēļ vietās, kur dzīvo šķirnes pārstāvji.
Šķirnes tipi. Selekcionētajām šķirnēm (zvērkopībā un lopkopībā) izšķir šķirnes iekšējos tipus, kas atšķiras pēc produktivitātes; (suņkopībā) tipi nedaudz atšķiras pēc eksterjera formas, kā arī kažoka veida.
Šķirnes grupa jeb tā sauktā apakššķirne ir liela dzīvnieku grupa, kas ir šķirnes veidošanās procesā, bet tai vēl nav noturīgu pazīmju, kas raksturīgas jau izveidotām jaunām šķirnēm.
Līnija – kvalitatīva un unikāla dzīvnieku grupa šķirnes ietvaros, kura izcēlusies no viena ciltstēva un selekcijas rezultātā ir saglabājusi ciltstēvam piemītošas būtiskas saimnieciski noderīgas iezīmes.
Radnieciskā grupa – grupa, kuru veido vairākas paaudzes ar labāko ciltsmāšu pēctečiem. Radnieciskajai grupai ir raksturīgas noteiktas pazīmes un līdzība.
Dīvainīši ,kuri sevi tagad sauc par LMKA kinologiem, šo darbu noraka. Tev,Māri, negribas uzdot jautājumu - kāpēc?
Suņa izcelsme
Dažādos literatūras avotos teorijas par suņa izcelsmi atspoguļotas atšķirīgi. Daži zinātnieki apgalvo, ka mājas suns ir cēlies no fosilā kūdras suņa (Canisfamiliarispalustris), savukārt citi apgalvo, ka suņa priekšteči ir bijuši vilki un šakāļi. Vēl joprojām dažādos kinoloģijas literatūras avotos nav vienprātības šajā jautājumā. Spriežot pēc galvaskausa izmēra un uzbūves, dažu šķirņu suņu galvaskauss līdzinās vilka galvaskausam, bet citu šķirņu – šakāļa galvaskausam. Savukārt rakstura iezīmes un uzvedība vilkiem un mājas sunim lielākoties ir sakritīgas. Vilki, tāpat kā mājas suns, ne tikai gaudo, bet arī rej, pirms apgulšanās apgriežas ap savu asi, urinējot paceļ pakaļējo ķepu utt. Pētot šakāļu uzvedību, zinātnieki ir spiesti secināt, ka šakāļiem un mājas sunim ir ievērojami mazāk kopīgu iezīmju. Piemēram, šakāļi rej un gaudo pavisam citādāk nekā suņi un vilki. Atšķirībā no savvaļas suņiem un vilkiem, šakāļiem nepiemīt paradums apvienoties radnieciskos baros, un tie parasti dzīvo pa pāriem. Turklāt suņiem un vilkiem ir 78 hromosomu pāri, bet šakāļiem – 74 pāri (tiek apgalvots, ka Maskavas zooloģiskajā dārzā ir veikti eksperimenti ar mājas suņu un šakāļu sakrustošanu, kā rezultātā radās veselīgi pēcnācēji ar visneiedomājamāko iezīmju sajaukumu un vairākās paaudzēs).
Mājas suņa evolūcijas process acīmredzot ir bijis samērā ilgstošs. Sākotnēji visdrīzāk ir notikusi mājas suņa savvaļas priekšteču pieradināšana.
Daži autori uzskata, ka suņa piejaucēšana un pieradināšana ir notikusi pēc „brīvprātības principa”. Uzskata, ka mājas suņa savvaļas priekšteči ir uzturējušies pirmatnējo cilvēku apmetņu tuvumā un barojušies ar cilvēku ēdiena atliekām. Kā pateicību pirmatnējie savvaļas suņi ir sargājuši cilvēkus no ienaidniekiem, ar riešanu (un citām skaņām) brīdinot par gaidāmām briesmām un apdraudējumu.
Savukārt citas teorijas piekritēji pieslejas viedoklim, ka pirmatnējiem cilvēkiem, tolaik vēl zemā attīstības posmā, patika pieradināt savvaļas dzīvniekus. Visbiežāk šim nolūkam tika izraudzīti dzīvnieku mazuļi, kurus saķēra medību laikā vai atrada izliktajos slazdos. Cilvēka uzaudzinātie savvaļas dzīvnieku mazuļi ne tikai kļuva pieradināti, bet arī spēja gādāt par savas sugas turpināšanu.
Diemžēl neviena no šīm teorijām nespēj izskaidrot, kādā veidā vilks kļuva par mājas suni. Pieradinot vilku, lai cik ļoti arī vilks nebūtu pieķēries cilvēkam un piejaucēts, vilks tomēr ir un paliek vilks.
Visdrīzāk pieradināšanas procesā laika gaitā ārēju un iekšēju faktoru ietekmē ir notikušas mutācijas. Sākotnēji tās ir bijušas neuzkrītošas, bet pēc tam cilvēks apzināti ir centies šīs mutācijas uzturēt, dzīvnieku sugas turpināšanai atlasot īpaši izraudzītus eksemplārus.
Cilvēka arvien pieaugošās vajadzības un suņa daba, kas labi pakļaujas pielāgošanai, ir veicinājušas visdažādāko šķirņu veidošanos.
Pēc morfoloģiskajām pazīmēm (uzbūves) suņus iedala vilkveidīgajos un šakāļveidīgajos. Pēc izmantošanas veida suņus iedala tādās grupās kā dienesta suņi, medību suņi un dekoratīvie suņi. Tomēr abas no šīm klasifikācijām ir samērā nenoteiktas. Paaudžu nomaiņa, selekcija un dažādu pieradināto suņu veidu savstarpējā krustošanās ir tik lielā mērā mainījusi suņa sākotnējo tēlu, ka šķirņu klasificēšana pēc līdzības vilkam vai šakālim ir kļuvusi vienkārši bezjēdzīga. Savukārt iedalījums pēc izmantošanas veida ir atkarīgs no daudziem kritērijiem un faktoriem, jo visas vai gandrīz visas suņu šķirnes ir saglabājušas savus pirmatnējos ieradumus un instinktus – medību instinktu, sarga instinktu, niknumu un citas lieliskas „pārsuniskas” īpašības, un tas ļauj jebkuras šķirnes suni, pat bezšķirnes suņus, izmantot ļoti daudzveidīgiem mērķiem. Mūsdienās daudzi cilvēki suņus iegādājas nevis kāda konkrēta pienākuma pildīšanai, bet gan savam priekam (suns kā pavadonis un kompanjons). Šim mērķim itin labi kalpos gan tīrasiņu suņi, gan arī bezšķirnes suņi (lai izvairītos no vilšanās pēcāk, iepriekš vēlams apdomāt, kāda lieluma, rakstura, temperamenta un apspalvojuma mīlulis būtu vispiemērotākais jūsu ģimenes prasībām un ieradumiem).
Ieskats šķirnes ģenētiskajā struktūrā – populācija, asinsgrupas, līnijas un ģimenes. Populācija (vispārējā nozīmē) – tas ir cilvēku, dzīvnieku vai augu kopums konkrētā vietā. No ģenētiskā skatpunkta populācija ir indivīdu/eksemplāru grupa, kurā savstarpējās krustošanās iespējamība ir daudzkārt lielāka par iespējamību krustoties ar citas līdzīgas grupas (šķirnes) pārstāvjiem. Indivīdu grupa, kas spēj savstarpēji krustoties un krustošanās rezultātā radīt pilnvērtīgus (tas ir, dzīvotspējīgus un auglīgus) pēcnācējus, tiek saukta par ģenētisko jeb Mendeļa populāciju. Pēctečiem, sasniedzot dzimumbriedumu, arī ir jābūt spējīgiem savstarpēji krustoties un radīt pilnvērtīgus pēcnācējus, proti, populācijai jāspēj eksistēt daudzu paaudžu garumā.
Galvenie populācijas struktūru raksturojošie statistiskie rādītāji ir organismu skaits un izplatība noteiktā apgabalā, kā arī savstarpējās attiecības starp eksemplāriem ar atšķirīgām iezīmēm. Populācijas skaita turpmākajai izaugsmei ļoti nozīmīgs ir katra dzimuma pārstāvju skaits jeb tā sauktais dzimumu sastāvs, jo īpaši vairoties spējīgo tēviņu īpatsvars populācijā. Tiek izšķirti populācijas statistiskie raksturlielumi (skaits, blīvums, apdzīvotais areāls) un dinamiskie raksturlielumi (dzimstība, mirstība, relatīvais un absolūtais skaita pieaugums).
Ģenētikas jomā asins radniecības līmeni populācijāmēra ar inbrīdinga koeficientu (krustošanās populācijas ietvaros).
Visās lopkopības un zvērkopības nozarēs par šķirni pieņemts uzskatīt kādu dzīvnieku grupu, kas ir līdzīga pēc izskata (ārējām pazīmēm), ražīguma, kam raksturīga kopīga izcelsme un kas stabili nodod savas īpašās iezīmes pēcnācējiem.
Tiek uzskatīts, ka šķirne skaitliski nedrīkst būt mazāka par 2000 indivīdiem (10–12 līnijām), lai varētu veikt selekciju bez vajadzības izmantot inbrīdingu (radniecisku indivīdu krustošanu).
Izšķir selekcionētās, primitīvās un pārejas šķirnes.
Selekcionētās/audzētavas (zavdskije)šķirnes ir cilvēka darba rezultāts (ar šīm šķirnēm tiek veikts ciltsdarbs un selekcionēšana, proti, organizēts un mērķtiecīgs pasākumu kopums šķirnes indivīdu atlasei; pēcnācējiem tiek piešķirti ciltsraksti jeb dokumenti par izcelšanos).
Primitīvās šķirnes veidojas stihiski, lielākoties dabiskās atlases rezultātā. Šīs šķirnes spēj labi pielāgoties konkrētiem klimata apstākļiem. Šķirnes īpatnību saglabāšanās ir atkarīga no tā, vai šķirne ir izolēta no sajaukšanās ar citām šķirnēm.
Pārejasšķirnes – pārejas posms starp selekcionētajām un primitīvajām šķirnēm. Tās ir šķirnes, kuru izveidē nozīmīga loma jau ir bijusi mākslīgajai atlasei, kā arī dzīvnieku barošanas un turēšanas apstākļu uzlabošanai. Viena no pārejas šķirnēm raksturīgām īpatnībām ir struktūras nevienmērīgums. Kamēr vienviet ar šo šķirni tiek veikts mērķtiecīgs selekcionēšanas darbs, kas vērsts uz šķirnes pilnveidošanu un izkopšanu, citviet šīs šķirnes pārstāvji atrodas eksistenciālos apstākļos un paliek zemā pilnveides stadijā.
Tāda situācija pēckara gados bija ar daudzām šķirnēm, kad daudzas jau izveidotas selekcionētās šķirnes jau atkal bija kļuvušas par pārejas šķirnēm. Šāda situācija arī mūsdienās ir vērojama vietās, kur ciltsdarbs tiek veikts nelietpratīgi (nepārdomātas sankcijas un nelabvēlīgi apstākļi lielu daļu suņu audzētāju, kuriem ir atbilstoši suņi, attur no ciltsdarba veikšanas).
Šķirnes struktūras pamatvienības ir šādas: atzars, šķirnes tips, šķirnes grupa, līnija, radnieciskā grupa, audzētava.
Atzars – šķirnes daļa, kas ir labi pielāgojusies un piemērota noteiktiem zonālajiem audzēšanas apstākļiem. Atzari veidojas atšķirīgu ekoloģisko apstākļu dēļ vietās, kur dzīvo šķirnes pārstāvji.
Šķirnes tipi. Selekcionētajām šķirnēm (zvērkopībā un lopkopībā) izšķir šķirnes iekšējos tipus, kas atšķiras pēc produktivitātes; (suņkopībā) tipi nedaudz atšķiras pēc eksterjera formas, kā arī kažoka veida.
Šķirnes grupa jeb tā sauktā apakššķirne ir liela dzīvnieku grupa, kas ir šķirnes veidošanās procesā, bet tai vēl nav noturīgu pazīmju, kas raksturīgas jau izveidotām jaunām šķirnēm.
Līnija – kvalitatīva un unikāla dzīvnieku grupa šķirnes ietvaros, kura izcēlusies no viena ciltstēva un selekcijas rezultātā ir saglabājusi ciltstēvam piemītošas būtiskas saimnieciski noderīgas iezīmes.
Radnieciskā grupa – grupa, kuru veido vairākas paaudzes ar labāko ciltsmāšu pēctečiem. Radnieciskajai grupai ir raksturīgas noteiktas pazīmes un līdzība.