Forums

Там оказалось не очень глубоко, и он по камышам дошёл до берега, а потом и до егерей с машинами. Я увидел его уже на базе. Он был уже переодет, помыт и пьян, и рассказывал окружающим о том, какие все утки суки, как они нагло насрали ему прямо в душу своим нежеланием попадать под его выстрелы и что он только теперь понял, что является рыбаком, и на рыбалку отправится в ближайшие выходные. Я только забыл спросить - куда. Чтобы случайно не поехать в это же место.

Я собрался ехать на охоту. Пригласили хорошие друзья. А фигли, погода отличная, солнечная первая половина осени, утка летает, и к тому же её много. В общем, я согласился. Поехали в Рязанскую губернию. Арендовали домик на базе отдыха, всё чин-чинарём. То есть водку пить начали, практически только открыв багажники. Понеслась: за приезд, встречу, здоровье, за нас с вами и х%й с ними, ну и так далее. Единственным трезвым существом в нашей компании была охотничья собака. В нашей компании выделялся один товарисч, которого я сразу для себя назвал
Рэмбо, он был даже похож на него. Другое имя ему просто не подходило, так как количества боеприпасов, которые он приволок с собой, было достаточно чтобы истребить всю летающую живность в округе, включая ворон. Так же он продемонстрировал разгрузку, которой позавидовал бы любой спецназовец. Своё ружьё он не показывал. да я и не обратил особого внимания на всю офигенную крутость этого парня. А зря! На следующий день рано утром, вернее поздно ночью, так как было ещё темно, нас разбудили, распихали по машинам и повезли на озеро, собственно охотиться.
Когда мы приехали и вылезли из машин, чтобы грузиться в лодки - я увидел этого крутого парня. Он был весь в камуфляже, его разгрузка отблёскивала в свете фар неимоверным количеством юбок патронов, словно кольчуга. За его плечами так же был рюкзак, в котором кроме патронов ничего не было. Но самое главное - его оружие!!! Это были короткоствольная "Сайга-12" (гибрид автомата Калашникова и охотничьего ружья 12 калибра) с магазином на 10 патронов!!! ещё 2 магазина было впихнуто в его разгрузочный жилет.
Охота предполагалась с засидок, то есть с площадок, расположенных прямо на озере, среди камыша, которые держались на вбитых в дно озера кольях.
Егерь на лодке развёз нас по этим площадкам (метр на метр, повернуться негде), и охота началась. Нет, и тут НАЧАЛОСЬ!!!
Засидка, на которой находился Рэмбо, была от меня метров 200-250. Я сбил утку со второго выстрела, настроение сразу улучшилось. Одна из уток полетела в направлении засидки сержанта, но, встретив плотный заградительный огонь, практически на месте развернулась, и начала у@бывать на такой скорости, такими зигзагами, что я просто офигел.
Единственным недостатком манёвра было то, что летела она прямиком в мою сторону. Это же стало серьёзной проблемой и для меня, так как выстреленная этим зенитчиком недоделанным дробь стала падать вокруг моей засидки, и на меня в том числе!!! Я отвернулся, закрыл голову курткой - и дробь застучала по куртке, пара дробин попала мне по жопе. Летевшая в мою сторону утка стала второй, которую я сбил, причём с первого выстрела. Этот Рембо хренов, высадивший по этой несчастной утке целый рожок патронов - 10 штук! - и не попавший в неё, стал выражать по этому поводу свой бурный восторг, слышимый на всё озеро. я во всю глотку порекомендовал ему, во-первых, заткнуться, а во-вторых, не стрелять в мою сторону. К сожалению, мои слова не имели должного действия. По странному стечению обстоятельств, дальнейшая охота выгладела так: утка долетала до границы сектора обстрела Рэмбо, обстреливалась Рэмбо (безрезультатно), потом под его крик "Йоообаанаароот!!!" летела в мою сторону, я укрывался курткой от падающей на меня дроби, потом вдогон бил утку. Так я сбил 5 уток. Восторг Рэмбо по поводу 100% непопаданий был слышен даже в в окрестностях озера. Мало того, он ещё и подпрыгивал на этом хлипком сооружении. Зря. Сооружение сказало: "я не батут! " и подломилось. Рэмбо пизданулся в воду с дикими криками, подражая самцу бабуина в период гона. Он кричал все свои соображения по поводу уток, охоты, егерей, сделавших такие хрупкие засидки. Я ожидал, что утки, услышав такие высказывания в свой адрес, соберутся в одну шеренгу и пройдут над этим охотником, обсирая его изо всех орудий. Но этого не случилось.

Вовочка спрашивает у отца:
- А как я появился на свет?
- Тебя аист принес.
- Папа, вокруг так много красивых девушек, а ты аистов трахаешь. .

Ar čukču piegaršu, tomēr stipri pamācīgi. Sēž čukča ar sievu jarangā, kaut kas sit pie durvīm. Šis saka- siev, noteikti kaimiņš nāk pēc parāda- cēnera-, saki, ka čukča ohota taiga pošol. Pats mudīgi zem ādu čupas, sieva atver durvis, patiešām, kaimiņš, bet tikai polšs rokā, saka, nācis ar sosedu ieraut, ja nu kaimiņš ohota taiga pošol, tad rausim mēs, kaimiņien! Viss notiek, čukča skatās, domā- o, vodka pjot, no čukča ohota taiga pošol, guļ tālāk. Trauks tukšs, kaimiņš saka, ja reiz soseds taigā, tad jau viņš nav pretī kaimiņa sievu palustēt, viss notiek, čukča no ādu čupas apakšas skatās- oi, morda biķ nado, no čukča ohota taiga pošol... Turēsim vārdu!!!

Zhirinovskis mediibaas.
Izkopeeju no aizliegtaa foruma linkiem :)

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē. Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija! Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku...
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam;
- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es :)
- Un zini, kam šo rakstu pārsūtīsi....
P.S. Cerams, ka te rakstītais atsauca atmiņā patīkamos brīžus.

Dakotas indiāņu gudrība vēsta: “Ja tu atklāj, ka jāj uz beigta zirga, kāp nost.”
Taču Latvijas valdība šādā situācijā izvēlas citas stratēģijas:
- Mēs iegādājamies pātagu;
- Mēs mainām jātnieku;
- Mēs sakām: “Šādi mēs ar zirgu esam jājuši vienmēr”;
- Mēs izveidojam darba grupu, lai analizētu zirgu;
- Mēs braucam komandējumos uz citām valstīm, lai analizētu, kā tur jāj ar beigtiem zirgiem;
- Mēs izveidojam īpašu uzdevumu vienību, lai beigto zirgu atdzīvinātu;
- Mēs pievienojam treniņ vienību, lai mācītos labāk jāt;
- Mēs mainām kritērijus, kas nosaka, vai zirgs ir beigts;
- Mēs apvienojam vairākus beigtus zirgus, lai tie kļūtu ātrāki;
- Mēs izveidojam kvalitātes darba grupu, lai atrastu izmantojumu beigtiem zirgiem;
- Mēs paaugstinām beigtu zirgu jāšanas kvalitātes standartus;
- Mēs salīdzinām dažādi beigtus zirgus;
- Mēs meklējam cilvēkus ārpusē, lai viņi jātu;
- Mēs paziņojam: “Neviens zirgs nevar būt tik beigts, ka ar to vairs nevarētu jāt”;
- Mēs piešķiram papildu līdzekļus zirga jaudas palielināšanai;
- Mēs veicam pētījumu, lai redzētu, vai ir pieejami lētāki konsultanti;
- Mēs iepērkam kaut ko, kas liek beigtiem zirgiem skriet ātrāk;
- Mēs paziņojam, ka mūsu zirgs ir “labāk, ātrāk un lētāk” beigts;
- Mēs ierīkojam neatkarīgu izmaksu posteni beigtiem zirgiem

Ģimene sēž pie vakariņu galda. Dēls jautā tēvam:
“Tēti, cik veidu krūtis tu vari nosaukt?? ”
Tēvs izbrīnīts, manāmi šokēts par jautājumu atbild: “Nu vispār ir 3 veidu krūtis. Sievietēm viņu 20 gados krūtis ir kā melones - apaļas un tvirtas. Savos 30-40 gados krūtis ir kā bumbieri - joprojām jaukas, bet nedaudz nokarājas. Pēc 50 tās ir kā sīpoli.”
Dēls: “Kā sīpoli??? ”
Tēvs: “Jā, kā sīpoli - tu tās redzi, bet tev no tām nāk raudiens.”
Māte un meita ir sašutušas, un meita tūdaļ jautā mātei: “Mammu, cik veida “draudziņus” tu zini??”
Māte pārsteigta, bet smaidot saka: “Nu… vīrieši iziet cauri trīs fāzēm. Viņiem 20 gados loceklis ir kā ozols - varens un spēcīgs. Viņu 30-40 gados kā bērzs - lokans bet izturīgs. Pēc 50 gadiem tas ir kā ziemassvētku egle.”
Meita: “Kā Z-svētku egle??? ”
Māte: “Nu jā, mīļā. Tas ir beigts un olas kalpo vien kā dekorācija.”....................

Kāpēc latvieši ir vislabākie pasaulē!?!
...jo latvietis ēd poļu ābolus, dzer igauņu pienu, iepērkas lietuviešu veikalos un ļoti lepojas ar savām latviskajām tradīcijām.
...jo pie mums, Latvijā, cilvēki pārvietojas pa aizvakardienas ceļiem ar vakardienas auto, ar rītdienas ātrumu.
...jo mums vienīgajiem ir ceļa zīme «Uzmanību - cūkas!».
...jo pie mums par «zebru» sauc gājēju pārbrauktuves.
...jo Latvijā nav tādas vietas, uz kuru būtu jābrauc ilgāk par trimstundām, izņemot no viena Rīgas gala līdz otram.
...jo Latvijā tu bremzē satiksmi, braucot ar maksimāli atļauto braukšanas ātrumu.
...jo, braucot pa pretējo braukšanas joslu, kāds var ietriekties tavas mašīnas aizmugurē.
...jo tikai pie mums garantijas laiks tosterim ir ilgāks nekā jaunbūvei.
...jo Latvijas valsts svētkos alkohola patēriņš mērāms spaiņos.
...jo mums ir Preiļu «dzidrais», kurš ir tik labs, ka cilvēki labāk mirst nekā atklāj vietu, kur to var iegādāties.
...jo valstij naudas pietiek tikai lielajām algām, mazajām ne.
...jo tūristiem, ierodoties Rīgā ar vilcienu, liekas, ka viņi atrodas pilsētā ar nosaukumu Origo.
Un vēl....
...jo latviešu valodā neviens nelamājas. Tam mums ir krievu valoda.
...jo meklējot darbu, svarīgāk ir zināt svešvalodu, nevis valsts valodu.
...jo Latvijā cilvēki vispirms domā un tikai tad neko nedara.
...jo mēs pat no kaņepēm protam uztaisīt sviestu.
...jo pie mums topošais darba devējs vispirms apskatīs tavu profilu «draugos» un tikai pēc tam izlasīs tavu CV.
...jo mēs dzīvojam pasaulē visneatkarīgākajā vietā, jo no tās nav atkarīgs nekas nevienā lietā.
...jo mēs varam dzīvot divreiz sliktāk par igauņiem, bet izsmiet viņus divreiz vairāk.
...jo centrālo apkuri pieslēdz tikai tad, kad puse Latvijas ir saaukstējušies.
...jo mums būs koncertzāle kā Ņujorkā, bet bērnu slimnīcas - kā Somālijā.
...jo mūsu nacionālais augs ir latvānis.

Labs! Izkopeeju no hunters.lv
Tiem, kas nesaprot angliski:
Vegjetaarietis - sens indianju vaards, kas noziimee, "slikts mednieks"