Vasarā sēdēju uz lūri. Meža maliņa uz trepītes, kas no apses turpatās uzsista. Sēžu iznāk jaņķels, tāds drošs, un nāk taisni uz mani. Kamēr pienāca pilnīgi zem trepītes sāka ošņāties, es jau domāju, ka tūlīt sāks man trepīti graust, bet nekā laikam sajuta un ņēma kājas pār pleciem :) P.S. Mūsu kolektīvs zaķus nešauj, aizliegts nav, bet viņi maz palikuši tākā saudzējam.
P.S. Mūsu kolektīvs zaķus nešauj, aizliegts nav, bet viņi maz palikuši tākā saudzējam.