Kā zināms, medību ierocis ir paaugstinātas bīstamības objekts, un drošības noteikumi medībās ir “rakstīti ar asinīm”. Latvijā 60-70 % drošības noteikumu pārkāpumu joprojām notiek dzinējmedībās. Lielākā daļa no tiem ir veca kā pasaule – šaušana pa mednieku līniju, šaušana pa neskaidri redzamu mērķi, nevērīga apiešanās ar ieroci un pielādēta ieroča pārvadāšana. Stiprāku dzērienu lietošana medībās gan ir krietni gājusi mazumā.
Varētu likties – lielākajai riska grupai vajadzētu būt jaunajiem medniekiem, kuri nupat tikuši pie ieroča, taču pieredzes un iemaņu trūkst. Praksē viss izrādās pilnīgi otrādi – līdz šim „ziepes vārījuši” vienīgi vecie mednieki ar 20-30 gadu pieredzi, kuri jau visu prot un visu zina. Līdz ar to rodas arī pašpārliecība, zūd respekts un mazinās bijāšana pret drošības prasībām. Un viss beidzas pilnā saskaņā ar seno ķīniešu parunu, ka pat veci un gudri pērtiķi gāžas nost no koka.
ASV un Zviedrijas pieredze liecina, ka nelaimes gadījumu skaitu medībās krietni mazina preventīvie pasākumi, tostarp mednieku eksaminācija un izglītošana. Tādēļ arī Medību noteikumos paredzētā ikreizējā drošības instruktāža pirms dzinējmedībām it nemaz nav ne lieka, ne arī nevajadzīga.
„Medniekiem.lv” vēlas atgādināt, ka nelaimes gadījums medībās var celties arī no gāšanās no medību torņa (Amerikā tas vispār ir ļoti izplatīts negadījums) vai klupieniem un kritieniem šķēršļu pārvarēšanā. Tādēļ pats par sevi saprotams, ka ierocis pirms kāpšanas tornī vai grāvja forsēšanas ir jāizlādē, medību nazis jātur drošā makstī, bet torņa pakāpienu izturība noteikti jāpārbauda. Noslēgumā „medniekiem.lv” vēlreiz atkārtos četrus drošības „zelta likumus”, apejoties ar ieroci:
1) Visi ieroči vienmēr ir pielādēti (arī tad, kad nav).
2) Nekad nevērst stobru pret to, ko nevēlies sašaut.
3) Pirkstu uz mēlītes likt tikai tad, kad ir notēmēts uz mērķi un gatavība atklāt uguni.
4) Vienmēr šaut tikai pa skaidri redzamu mērķi un zināt, kas aiz tā atrodas.
