Nomācies 2012. gada Mārtiņdienas rīts, mēs - MK "Lemzere" vīri, pulcējamies pusdeviņos no rīta. Paredzēts sākt dzinējmedības ar pirmo mastu netālu no Uģa mājas, pirmais masts - nekā, otrais masts pie Biļļiem - atkal tukšā. Paēdam pusdienas, nolemjam dzīt "pierobežas" mastu ar kaimiņu kolektīvu. Stāvu uz līnijas pirmspēdējā numura, dzinēji vēl nav sākuši dzīt, kad dzirdu mežā lūstam zarus. Jāā - vieglā riksītī pa taku tuvojas meža cūka - iesākumā domāju ka kuilis - augums ražens, viens pats. Kā stendā - atdrošināju, ieplecoju, notēmēju un izšāvu, ruksis turpina kustību, lūst zari un iestājas klusums. Tātad tepat vien tuvumā ir. Pēc brīža no blakus numuriem arī atskan šāvieni, tad tuvojas dzinēji. Dzīšana beigusies, jāiet lūkot kur palicis mans medījums. Aptuveni 30 metrus no šāviena vietas sekojot bagātīgai asinspēdai ruksi atrodu. Lūkojos medījumam zobos - ilkņu nav, domāju - johaidī, sivēnmāte, taču kāpēc viena? Ārēji apskatot secināju, ka cūciņa ālava, aptuveni 4 gadus veca. Nomedīju ar savu "iženīti", izmantoju "Zala Arms" lādēto "Poļeva" lodi. Distance nebija liela - aptuveni 20 metri, lode izskrēja medījumam cauri. Diāna trešajā mastā bija mums labvēlīga, pavisam nomedījām sešus rukšus. Kolektīva vadītājs, kurš trešajā mastā stāvēja uz blakus numura vēlāk teica - "es jau domāju, ka šāvi "lapsu bulli" - viens šāviens un klusums". Sacīju ka pietiek ar vienu precīzu šāvienu, jo "izšāvās" labi.