Aprīkojums: H&K 2000 SLB (30-06), Savage (223), IŽ 57
Suņi: Krievu Eiropas laika- Bārts, Latvijas Dzinējsuns Dārts Veiders
Medību trofejas: 93
12.01.2010. 21:21
Zini Edgar, tev patiesi vajadzetu iespringt un vismaz kadu isstastinu gramatu izdot, vai kadu noveliti uzrakstit :)))) Vai tik tev rados nav Jaunsudrabins?! Blaumanis nevaretu but, jo vins man attalos rados esot :)))).....
Ja nopietni man taka zel palika to "dizgalviti", jo vinam cilvekam tikai uznaca liela "cilveciska" skaudiba, par to ka citiem ir skaistas atminas (tatad ari piepildita dzive) un ari par to ka citiem ir Dieva dots talants aprakstit pasaules skaistumu ta lai rakstitais vards uzburtu gandriz taustamu pasauli......
Milzigs Tev Paldies!!!!!
Un mēģinu izbaudīt katru mirkli ko pavadu šajā brīnumiem piepildītā mežā. Tā es toreiz veselu dienu pavadīju mežā, ne mani nomāca izsalkums, ne slāpes, tikai vakaram ejot devos uz mājām. Omīte iztīrīja manas pirmās sēnes, izvārīja tās un sataisīja riktīgi labo sēņu mērci un ar jaunajiem kartupeļiem, tas ir naprakstāms baudas mirklis. Kā es toreiz jutos lepns, ka es arī varu pabarot savu ģimeni, un tas ka es būdams tāds mazs, sīciņš attiecībā pret mežu, nenobaidījos to, bet gan sadraudzējos, sāku iepazīt to un pats galvenais ka mežs toreiz mani neatgrūda, bet pieņēma paspārnē ka mazu lauku irbīti, un izzaudzīnāja no manis riktīgu meža aizstāvi un vīrieti, kas prot no meža ne tikai ņemt bet arī pretī dot. Tā es toreiz pirmo reizi dzīvē patstāvīgi iepazinu kas tas ir lielais mežs :)
Raimond uzdrukāt jau var, bet ar laiku ir nedaudz tā kā ir!!! Nekas var būt kaut kad tomē izdosies ar kautko tamlīdzīgu sarakstīt. Vēl ja izdotos bračku pierunāt tad vispar visādi joki līstu ārā.
Vēl atcerējos kā pirmo reizi bērnībā nopietni sāku iepazīt meža takas.
Man toreiz bija kādi gadiņi 4-5, vēl skolā pat nesāku iet, bet Dieviņs ir apveltījis ar ļoti labu atmiņu un agri sāku visu to atcerēties, kāpēc 4-5 gadi jo 3,5 gados man nomira vecais tēvs, un vēl atceros kad bija 3 gadi ziemā veicais tēvs no medībām sniega ragavās atvila lielo meža kuili, kāpēc lielo, jo varu neskaidros cik lielas ir ziemā sniega ragavas, pieauguš vīrietis varēja mierīgi iztiepties uz tām un kājas vēl pat nerādīsies no ragavu malas. Nu lūk, ups sāku jau par citu lietu rakstīt, nekas, ja sāku tad turpināšu rakstīt. Omīte mani modina, jau vēls vakars, saka unuceņ, izej ārā paskaties ko tavs vectētiņš ir nomedījis. Izeju ārā, tā bilde vēl līdz šim manu acu priekšā stāv, ragavās sēž mans vecais tēvs, tieši aiz vina muguras sākas rukša pēcpuse un neiedomājami rukša galvu es neredzu, eju no otras puses izrādās ruksis ir tik liels ka tas ragavās neielīda un galva vilkās pa sniegu, cik kg viņš bija toreiz neatceros, bet tas ka bija ļoti liels to es labi atceros, tā un es saslimu ar medību garu.
Par to kā es tuvāk iepazinos ar mežu bija manos otrajos laukos, tas ir mana tēva lauki. Viņi atrodas meža ielokā un būtu grēks neizmantot šo situāciju, nezinu kāpēc, bet mana ome un vec vecmamma nebaidījās laist mani mežā, var būt juta ka es ar dabu spēšu sadraudzēties, un nekļūdījās, es ar dabu tā sadraudzējos ka mežs ir manas otrās mājas kur varu pavadīt diennaktīm, nedēļam :)
Atceros tos pirmos mirkļus, jau tuvojas rudens, sēņu mežā pilns, paņēmu mazo groziņu, mazo nazīti, plikām kājām, parastas bikses uzģērbtas un vienkārš bērnu kreliņš mugurā un aiziet uz mežu. Vispārībā es pārgāju uz kurpēm kad ārā parādījās jau mīnus grādi, nezinu kāpēc, bet es līdz šim kurpes ne visai mīlu nesāt, labāk basām kājām veselīgi, tāpēc bērnībā un nekad neslimoju, pat iesnas nezināju kas tas ir.
Ir Saulaina vasaras pēdejās dienas, pāris dienas atpakaļ beidza ļīņāt, izskrēju no lauku mājas un aiziet uz mežu, bet līdz mežam kādi 50m. Pagaidām visi koki vēl ir zaļajos vasaras tērpos. Diena ir karsta. Ieejot mežā uzreiz ir sajūtama savdabīgā meža smarža, kas uzreiz iesēžas sirds dziļumos līdz pat matu galiņiem. No tās smaržas kas piepildīja toreiz mežu, varēja aprebt, nokrist uz sūnām un gulēt ilgi ilgi izbaudot šo svētku mirkli, būt brīvam, neatkarīgam un no otrs puses apzinoties ka viss tas ir neaptverams un neaizmirstam. Ejot pa meža taku priekšā ir papardes, tās ar smaržo interesanti, pieliecos, nosmaržoju, nolauzu papardi, paostu kā smaržo papardes sula, pamēģinu, nezinu, bet bērnībā es esmu uz zoba izmēģinājis visu kas dabā aug un jau pat nelasot grāmatas zināju ko var ēst un ko nevar. Pieceļos tālāk eju, mana pirmā sēne, kā es to vēl līdz šim atceros, nav nekā īpaša, bet vilnītis, un ne viens bet vesela kolonija, metos ceļos un ar lielāko baudu lasu tās, iznāca pielasīt pus groziņa, jo ar vilnīšiem bija nosēts nelielais kalniņš, vēlāk ejot tālāk pienāku pie apšu jaunaudzes, tur ar skatos aug šīs skaistās papardes, ieeju tajās, skatos kaut kāds dīvains sarkanums atsīd starp zaļajām papardēm pieliecos re, apšu beka, aug, protams nosaukumu es vēl nezināju, bet tas ka ēdams protams jau zināju, jo foto atmiņa laba un jau atceros kādas sēnes lasīja omīte. Tā pamazām, pamazām tālu neejot mežā, es tā iepazinu mežu, viņa saldeno savdabīgo smaržu, garšu. Bet kā mežš elpo, un dzied to ir jādzird, kad ir pilnīgais bezvējš, un var sadzirdēt katru troksnīti ko tas izdala, bet kad tādā laikā papūš neliela brāzma, tad kā tas sāk dziedāt, to ir jādzird, domāju daudzi piekrītīs, ka tādā momentā liekas ka tev priekšā stāv vesels orķestris un spēlē tikai priekš tevis vienīgā, bet tu griezies un girezies valsī meža centrā un no šī valša apreibinošās skaņas vienkārši iekrītu sūnās :)
Nākošajā dienā tika nolemts pirms cūku šaušanas patrenēties. Noskatīju, kur kaimiņu runcis rāpo pa miežu lauku un, izrēķinājis, kur šis iznāks nopļautajā pļavā, ieņemu kaujas pozīciju. Līdzko runcis no labības apjucis izlien, tā nostrinkšķ loka stiegra un bultas nagla ar dobju paukšķi iesprūst runcim pleca kaulā....Šis protams ar visu bultu aizlēkšoja uz savu sētu un vēlāk pēc kaimiņienes apciemojuma bija loks ar bultām jāslēpj no omes.
Bet, kad vienu nakti piegājām tiešām lielam kuilim trīsdesmit soļu attālumā un šis sprauslodams stāvēja un skatījās uz mums, tad tomēr izdomājām, ka mums jau nemaz tas kuilis nav jānomedī.....
Egilam tik varu atgādināt amerikāņu sakāmvārdu - vegetarian is an old Indian word for "bad hunter" !
Nujā, tie tālie padomju laiki asociējas ar skaisto bērnību. Un uz laukiem cilvēkiem bija vieglāka un drošāka dzīve, diemžēl, kā tagad pateicoties dažiem harizmātiskiem vadoņiem-zagļiem.
Bērnībā ar brāli pie vectēva uz laukiem arī gājām kaimiņiem pie meža kartupeļus sargāt ar lokiem bruņojušies. Zogamies gar mežmalu un dzirdam, ka milzīgs kuilis šņāc un krāc. Pārvarējuši izbīli, tomēr tuvojamies ar savām naglotajām bultām šņākšanas vietai....bet izrādījās, ka kaimiņam dēls - mednieks atbraucis un, cūkas vaktējot, siena gubiņā aizmidzis....
Mjāa palsījos atmiņu rakstus, skatos Edgars varētu kādu gračeni uzdrukāt, tam nu nāk ārā! Bet nu tas ar to niku Dižgalvis, lai pasārg dievs, kārtējais amplis šini saitā, varbūt točh, kā Vērners izteica - admins varētu to tā vienkārši nokārtot, klik klik un game over, no ko te nāk un izbīdās par varoni.... ercina puišus tikai!
Varu pastastīt,kā "medīju" cūkas krievu laikā.
Tas bija 1986 gadā, kad mani, ar kursabiedru nosūtīja praksē uz Līgatni aroniju vākšanas darbos.Bijām 2kursa studenti no Bulduru dārzkopības tehnikuma.
Dzīvošana bija vasaras tipa mājiņās,blakus lielam abeļdārzam,kas bija apjozts ar drāšu žogu uz betona stabiem.Vieta diezgan klusa.Kādu vakaru,pastaigājoties un grauzdami ābolus,uzgājām žogā cauruma,un tur svaigas cūku pēdas.Caurums nebija liels,nu tieši tāds,lai vidējs ruksis,tā smuki varētu izspraukties.Un pēc pēdām varēja saprast,ka cūkas uz aboliem nāca regulāri,pie kam dažāda kalibra.
Nu šitāda lieta man baigi uzsita asini,un nolēmu,ka rīt dodamies medībās.Mērķis-šāgada sivēns,kam mums lielāks.
Nākamā diena pagāja gādājot medību rikus un instruējot manu draugu par šī vakara medību gaitu,un kā pareizi vajag uzvesties ejot uz meža cūku.Pats jutos ļoti lepns,jo draugs klausījās muti paplētis,uzskatīdams mani par nopietnu un pieredzejušu mednieku.Kā nekā es tēvam gāju līdzi medibās jau pāris gadus,a viņš zēns no Rīgas-poņas nekādas šinī lietā. Tiešie darba pienakumi,protams palika otrā plānā.
Tā vakarā,pirms tumsiņas,brunojušies ar kuvaldas tipa āmuru,drausmīgi garu nazi,trīsi un izturigu striķi,dodamies uz žoga caurumu.Plāns ir vienkāršs- ap caurumu apliekam cilpu,trīsi piestiprinam staba galā,caur to izveram striķi,ko rausim,tiklīdz caurumā parādās vajadzigā izmēra cūķis.Jārauj ir abiem reizē,tad mans poddeļņiks nofiksē striķi,visbeidzot es ņemu āmuru un nazi,un nodaru lietu līdz galam.Iekārtojamies metrus 15-20 no cauruma blakus žogam,dārza pusē.Striķi tā kartīgi uztinam uz rokām,ar papēžiem iecērtamies zemē un sākam gaidīt.....
Paiet kāda stunda līdz izdzirdu ka ,kaut kas nāk,bet jau ir tā satumsis,ka knapi ko var saredzēt.Aprauts rukšķiens-jā,tiešām cūkas,tikai nez kapēc nāk no tās puses kur sēžam mēs.Dīvaini,jo pēdas norādija,ka nāks no pretējas puses,bet nekas vējš ir labvelīgs-pūš mugurā ieslīpi uz caurumu,un galu galā žogs ir pa vidu.Nu jau bars ir kaut kur pa visam blakus,tikai neko nevar redzēt.Pēkšņi aptveram,ka cūkas ir mums tieši aiz muguras dārza pusē.....katapultēties betona staba galā palīdz cūku mātes rēciens.Uz stabiņiem notupam minūtes 15,tad dodamies mājas.
Kas attiecas par meza cūkam pirms kara,tēvs stāstīja ka latgalē(Rikavas,Gaigalavas puse)viņu praktiski nebija,alņu arī ne.Pamatā medīja zaķus,irbītes,rubeņus.
Ir jau forši atcerēties un pakavēties atmiņās,jo cilvēks kļūstot vecāks,jo biežāk un patīkamākas atmiņas raisoties par bērnību.Vēl 90jos gados pats esmu lencis ar zirgu(vairāk gan dēļ hobija,ne nepieciešamības)patīkami jau ir.Bet šaubos,vai šodien kāds izvēlētos zirgu lenkšanai,it īpaši,ja medību iecirknis ir 20 000(kā Edgars minēja),tur nevien jātnieks,bet arī zirgs garu izlaistu.Un cik zirgu vajadzētu lai visus medniekus pārvietotu,un ja vēl mobilo sakaru nebūtu... Varbūt vienu dienu to romantiku izturētu!
Ja nopietni man taka zel palika to "dizgalviti", jo vinam cilvekam tikai uznaca liela "cilveciska" skaudiba, par to ka citiem ir skaistas atminas (tatad ari piepildita dzive) un ari par to ka citiem ir Dieva dots talants aprakstit pasaules skaistumu ta lai rakstitais vards uzburtu gandriz taustamu pasauli......
Milzigs Tev Paldies!!!!!
Vēl atcerējos kā pirmo reizi bērnībā nopietni sāku iepazīt meža takas.
Man toreiz bija kādi gadiņi 4-5, vēl skolā pat nesāku iet, bet Dieviņs ir apveltījis ar ļoti labu atmiņu un agri sāku visu to atcerēties, kāpēc 4-5 gadi jo 3,5 gados man nomira vecais tēvs, un vēl atceros kad bija 3 gadi ziemā veicais tēvs no medībām sniega ragavās atvila lielo meža kuili, kāpēc lielo, jo varu neskaidros cik lielas ir ziemā sniega ragavas, pieauguš vīrietis varēja mierīgi iztiepties uz tām un kājas vēl pat nerādīsies no ragavu malas. Nu lūk, ups sāku jau par citu lietu rakstīt, nekas, ja sāku tad turpināšu rakstīt. Omīte mani modina, jau vēls vakars, saka unuceņ, izej ārā paskaties ko tavs vectētiņš ir nomedījis. Izeju ārā, tā bilde vēl līdz šim manu acu priekšā stāv, ragavās sēž mans vecais tēvs, tieši aiz vina muguras sākas rukša pēcpuse un neiedomājami rukša galvu es neredzu, eju no otras puses izrādās ruksis ir tik liels ka tas ragavās neielīda un galva vilkās pa sniegu, cik kg viņš bija toreiz neatceros, bet tas ka bija ļoti liels to es labi atceros, tā un es saslimu ar medību garu.
Par to kā es tuvāk iepazinos ar mežu bija manos otrajos laukos, tas ir mana tēva lauki. Viņi atrodas meža ielokā un būtu grēks neizmantot šo situāciju, nezinu kāpēc, bet mana ome un vec vecmamma nebaidījās laist mani mežā, var būt juta ka es ar dabu spēšu sadraudzēties, un nekļūdījās, es ar dabu tā sadraudzējos ka mežs ir manas otrās mājas kur varu pavadīt diennaktīm, nedēļam :)
Atceros tos pirmos mirkļus, jau tuvojas rudens, sēņu mežā pilns, paņēmu mazo groziņu, mazo nazīti, plikām kājām, parastas bikses uzģērbtas un vienkārš bērnu kreliņš mugurā un aiziet uz mežu. Vispārībā es pārgāju uz kurpēm kad ārā parādījās jau mīnus grādi, nezinu kāpēc, bet es līdz šim kurpes ne visai mīlu nesāt, labāk basām kājām veselīgi, tāpēc bērnībā un nekad neslimoju, pat iesnas nezināju kas tas ir.
Ir Saulaina vasaras pēdejās dienas, pāris dienas atpakaļ beidza ļīņāt, izskrēju no lauku mājas un aiziet uz mežu, bet līdz mežam kādi 50m. Pagaidām visi koki vēl ir zaļajos vasaras tērpos. Diena ir karsta. Ieejot mežā uzreiz ir sajūtama savdabīgā meža smarža, kas uzreiz iesēžas sirds dziļumos līdz pat matu galiņiem. No tās smaržas kas piepildīja toreiz mežu, varēja aprebt, nokrist uz sūnām un gulēt ilgi ilgi izbaudot šo svētku mirkli, būt brīvam, neatkarīgam un no otrs puses apzinoties ka viss tas ir neaptverams un neaizmirstam. Ejot pa meža taku priekšā ir papardes, tās ar smaržo interesanti, pieliecos, nosmaržoju, nolauzu papardi, paostu kā smaržo papardes sula, pamēģinu, nezinu, bet bērnībā es esmu uz zoba izmēģinājis visu kas dabā aug un jau pat nelasot grāmatas zināju ko var ēst un ko nevar. Pieceļos tālāk eju, mana pirmā sēne, kā es to vēl līdz šim atceros, nav nekā īpaša, bet vilnītis, un ne viens bet vesela kolonija, metos ceļos un ar lielāko baudu lasu tās, iznāca pielasīt pus groziņa, jo ar vilnīšiem bija nosēts nelielais kalniņš, vēlāk ejot tālāk pienāku pie apšu jaunaudzes, tur ar skatos aug šīs skaistās papardes, ieeju tajās, skatos kaut kāds dīvains sarkanums atsīd starp zaļajām papardēm pieliecos re, apšu beka, aug, protams nosaukumu es vēl nezināju, bet tas ka ēdams protams jau zināju, jo foto atmiņa laba un jau atceros kādas sēnes lasīja omīte. Tā pamazām, pamazām tālu neejot mežā, es tā iepazinu mežu, viņa saldeno savdabīgo smaržu, garšu. Bet kā mežš elpo, un dzied to ir jādzird, kad ir pilnīgais bezvējš, un var sadzirdēt katru troksnīti ko tas izdala, bet kad tādā laikā papūš neliela brāzma, tad kā tas sāk dziedāt, to ir jādzird, domāju daudzi piekrītīs, ka tādā momentā liekas ka tev priekšā stāv vesels orķestris un spēlē tikai priekš tevis vienīgā, bet tu griezies un girezies valsī meža centrā un no šī valša apreibinošās skaņas vienkārši iekrītu sūnās :)
Bet, kad vienu nakti piegājām tiešām lielam kuilim trīsdesmit soļu attālumā un šis sprauslodams stāvēja un skatījās uz mums, tad tomēr izdomājām, ka mums jau nemaz tas kuilis nav jānomedī.....
Nujā, tie tālie padomju laiki asociējas ar skaisto bērnību. Un uz laukiem cilvēkiem bija vieglāka un drošāka dzīve, diemžēl, kā tagad pateicoties dažiem harizmātiskiem vadoņiem-zagļiem.
Bērnībā ar brāli pie vectēva uz laukiem arī gājām kaimiņiem pie meža kartupeļus sargāt ar lokiem bruņojušies. Zogamies gar mežmalu un dzirdam, ka milzīgs kuilis šņāc un krāc. Pārvarējuši izbīli, tomēr tuvojamies ar savām naglotajām bultām šņākšanas vietai....bet izrādījās, ka kaimiņam dēls - mednieks atbraucis un, cūkas vaktējot, siena gubiņā aizmidzis....
Tas bija 1986 gadā, kad mani, ar kursabiedru nosūtīja praksē uz Līgatni aroniju vākšanas darbos.Bijām 2kursa studenti no Bulduru dārzkopības tehnikuma.
Dzīvošana bija vasaras tipa mājiņās,blakus lielam abeļdārzam,kas bija apjozts ar drāšu žogu uz betona stabiem.Vieta diezgan klusa.Kādu vakaru,pastaigājoties un grauzdami ābolus,uzgājām žogā cauruma,un tur svaigas cūku pēdas.Caurums nebija liels,nu tieši tāds,lai vidējs ruksis,tā smuki varētu izspraukties.Un pēc pēdām varēja saprast,ka cūkas uz aboliem nāca regulāri,pie kam dažāda kalibra.
Nu šitāda lieta man baigi uzsita asini,un nolēmu,ka rīt dodamies medībās.Mērķis-šāgada sivēns,kam mums lielāks.
Nākamā diena pagāja gādājot medību rikus un instruējot manu draugu par šī vakara medību gaitu,un kā pareizi vajag uzvesties ejot uz meža cūku.Pats jutos ļoti lepns,jo draugs klausījās muti paplētis,uzskatīdams mani par nopietnu un pieredzejušu mednieku.Kā nekā es tēvam gāju līdzi medibās jau pāris gadus,a viņš zēns no Rīgas-poņas nekādas šinī lietā. Tiešie darba pienakumi,protams palika otrā plānā.
Tā vakarā,pirms tumsiņas,brunojušies ar kuvaldas tipa āmuru,drausmīgi garu nazi,trīsi un izturigu striķi,dodamies uz žoga caurumu.Plāns ir vienkāršs- ap caurumu apliekam cilpu,trīsi piestiprinam staba galā,caur to izveram striķi,ko rausim,tiklīdz caurumā parādās vajadzigā izmēra cūķis.Jārauj ir abiem reizē,tad mans poddeļņiks nofiksē striķi,visbeidzot es ņemu āmuru un nazi,un nodaru lietu līdz galam.Iekārtojamies metrus 15-20 no cauruma blakus žogam,dārza pusē.Striķi tā kartīgi uztinam uz rokām,ar papēžiem iecērtamies zemē un sākam gaidīt.....
Paiet kāda stunda līdz izdzirdu ka ,kaut kas nāk,bet jau ir tā satumsis,ka knapi ko var saredzēt.Aprauts rukšķiens-jā,tiešām cūkas,tikai nez kapēc nāk no tās puses kur sēžam mēs.Dīvaini,jo pēdas norādija,ka nāks no pretējas puses,bet nekas vējš ir labvelīgs-pūš mugurā ieslīpi uz caurumu,un galu galā žogs ir pa vidu.Nu jau bars ir kaut kur pa visam blakus,tikai neko nevar redzēt.Pēkšņi aptveram,ka cūkas ir mums tieši aiz muguras dārza pusē.....katapultēties betona staba galā palīdz cūku mātes rēciens.Uz stabiņiem notupam minūtes 15,tad dodamies mājas.
Kas attiecas par meza cūkam pirms kara,tēvs stāstīja ka latgalē(Rikavas,Gaigalavas puse)viņu praktiski nebija,alņu arī ne.Pamatā medīja zaķus,irbītes,rubeņus.