Pirmo ko atceros kad vecais tēvs kādu ziemu atveda ragavās lielu, nu ļoti lielu ruksi un kaut tas likās ļoti liels, bet tā un bija jo ziemas ragavas kurās tas tika atvests, vecais tēvs sēdēja priekša, ruksis gulēja ragavās un vēl galva vilkās pa sniegu. Toreiz biju ļoti ieinteresēts jau par šo te būtni. Man bija kaut kur nepilni 3 gadiņi. Pirmo reizi copēt ar veco tēvu aizgāju kaut kur 3,5 gadiņos, bet ziemā pirmo reizi aibraucu copēt jau 5 ar pusi gados.
Medības sāku nedaudz vēlāk, bet jau padsmit gados ņēmu gaiseni un medīju visādus mazos kustoņus, ļoti patika bērnībā kā jēgerim paņemt gaiseni plecos un ar slēpēm apbraukāt tuvākos mežus, jutos kā lielais mežsargs :) Protams ka tika nomedīti arī dažādi putniņi it īpaši nežēlīgā skaitā žurkas, gūlās ļoti labi.
Savu mazo kuram ir 2,5 gadiņi pagaidām neņemu medībās, bet skatos ka vasarā varēs jau ņemt līdzi uz medībām lai izmēģina kas tas ir :)
Katrams savs laiks un saprašana. Kas agrāk atcerās visu šo te procesu, cits atcerās sevi labi ka 5 gados.
Augu laukos, zināju jau no bērnības ka gaļa tiek iegūta nokaujot ruksi, pats piedalījos procesā, ne kaušanā bet jau svilināšanā un paŗejā no A līdz Z. Pirmo reizi kad redzēju kā ruksi kauj, bija kādi 6-7 gadi, nedaudz nepatīkami bija viss tas sākums, bet vēlāk pieroi un pats kāju pieturēju :) Kā saka kā kuram ir ar to saprašanu un morālo izturēšanu :)
Agrāk, vairumam nākamo mednieku, pirmās medības parasti bija kopā ar tēvu, vai vectēvu uz šnepēm pavasarī. Tur mazais varēja iet, tiklīdz vien pats spēj meimurot līdzi un pietiek pacietības bez lielas dīdīšanās, sagaidīt tumsu uznākam. Tās bija mūsu medību tradīciju pamatu pamats, kad paaudze paaudzei nodeva savas izjūtas un attieksmi pret medībām. Tagad tas mums ir atņemts. Tā vārdā, lai vienlīdzīgākie Eiropā, viņu tradicionālajās medībās sloku ziemošanas vietās,netiktu apdalīti ...
Mani uz sloku vilkšanu ņēma līdzi jau tad, kad pats vēl taigāt lāga nepratu. Manas meitas arī ar to izauga, lielākā tipināja līdzi pati, mazākā uz pleca sēdēja, tā arī to pus kilometru līdz cirsmas stūrim trijatā gājām. Viņām ar to vēl paveicās.
Šobrīd vienīgais ar ko tos kopīgos pavasara vakaru gājienus var mēģināt aizvietot, ir bebri. Kaut tas tomēr nav īsti tas pats. Nākamais ir pīles uz vakara cuku, kad jau lielāks gājējs, arī uz celšanu var gabaliņu paieties. Un tad jau gaides medības. Un nevajag obligāti censties pirmajā reizē uzreiz kaut ko nomedīt. Medības pirmkārt ir izjūtas un tikai tad medījums.
Un nevajag baidīties par agru paņemt līdzi, līdzi jāņem tad, ka viņiem par visu to lietu rodas interese. Kamēr gaidīsi kad paaugsies, tikmēr viņam tā vēlme iet līdzi būs izčibējusi, būs citas intereses un tad īdzi ņemt būs jau par vēlu. Nespēsi pat aiz matiem atvilkt no datora, vai kādas citas mūslaiku sērgas.
Jā Ojār šnepju medības pavasarī tas bija kaut kas, romantika, klasika un agrā pavasara sajūta, izjušana, saplūšana ar dabu :)
Diemžēl jā tā ES direktīva kāda ir tāda ir, jo redziet tie nabaga mednieciņi no ES mazāk šnepju nomedītu rudenī uz pārlidošanu. Ja nešaubos bija kaut kur rakstīts par vienu mednieku kas nomedīja pa dienu vai pa sezonu ap 5000 šnepju. Nu pasaktiet tad man lūdzu kas lielāks kaitnieks ir tas mednieks vai visa mednieku saime Latvijā kad medījām pavasara šnepes. Da varu saderēt mēs pat visi toreiz mednieki pa pavasari nenomedījām tik šnepju cik viens šis te indivīds.
Bet par medībām jā jo agrāk sāks bērns ņemts medībās, jo lielāka varbūtība ka viņu tas aizraus un būs nākamais mednieks un turpinās mednieka paaudzi :)
Manējais no 4 gadiem sāka staigāt līdz pa mežu,kādu buku vai sivēnu dažreiz dabūjām,viss proces bja interesants,no šāviena līdz atrašanai,stiepšanai,un ūdens dzeršanai no blašķes.Arī dīrājot turēja ādas stūri ,veselīgs izzināšanas proces jo vēl neviens nav paspējis piebāzt galvu ar"fui tas nav labi".No 5 gadiem devu draugiem blakus uz dzīšanu,gadījās ka pašu mazo dzinēju bija jānes laukā kukuragā,bet arvien retāk un retāk.Nu ap 8,9 gadi teritoriju pazina kā savu kabatu,dažreiz uzticēja nolikt dzinējus un padot signālu kad dzīt.Maziņš slimoja,kad sāka dzīvoties pa mežiem ar visām slapjajām kājām pat īsti šķaudījis nav.Un tad vēl piķiera gadi(iegādājāmies laiku),kura joprojām vairāk klausa viņu nevis mani.Tagad jau būs gads kā pilntiesīgs mednieks un malā nemetīs!
neņemat ļaunā,ka ne pa tēmu!bet anekdote ir par bērniem. Dēliņš atnāk mājās un saka mammai:Mammu!man skolā teica,ka es esot lohs!Mamma mierinošā balsī:nu kāds gan,dēliņ,tu vari būt lohs?Dēls :teica,ka konkrēts! :)
Mana pirmā atmiņa ir par tēva nomedīto medni , pat nezinu kādā vecumā .Un , protams , pēc tam visa apzinīgā bērnība - medības kā dabīgs dzīves process. Mana mazmeita neprātīgi mīl dzīvniekus , da jebkādus - suņus , kaķus , briežus ,meža cūkas , pat sikspārņus , bet , jau kopš 2-3 gadu vecuma viņai nomedītie dzīvnieki ir ""gaļa" un es uzskatu , ka tā arī tie bērni būtu jāaudzina. Galvenais , lai ir normāla ( ne europeiska)attieksme pret reālo dzīvi.
Medības sāku nedaudz vēlāk, bet jau padsmit gados ņēmu gaiseni un medīju visādus mazos kustoņus, ļoti patika bērnībā kā jēgerim paņemt gaiseni plecos un ar slēpēm apbraukāt tuvākos mežus, jutos kā lielais mežsargs :) Protams ka tika nomedīti arī dažādi putniņi it īpaši nežēlīgā skaitā žurkas, gūlās ļoti labi.
Savu mazo kuram ir 2,5 gadiņi pagaidām neņemu medībās, bet skatos ka vasarā varēs jau ņemt līdzi uz medībām lai izmēģina kas tas ir :)
Katrams savs laiks un saprašana. Kas agrāk atcerās visu šo te procesu, cits atcerās sevi labi ka 5 gados.
Augu laukos, zināju jau no bērnības ka gaļa tiek iegūta nokaujot ruksi, pats piedalījos procesā, ne kaušanā bet jau svilināšanā un paŗejā no A līdz Z. Pirmo reizi kad redzēju kā ruksi kauj, bija kādi 6-7 gadi, nedaudz nepatīkami bija viss tas sākums, bet vēlāk pieroi un pats kāju pieturēju :) Kā saka kā kuram ir ar to saprašanu un morālo izturēšanu :)
:) Nu nebija viegli - viens plecos, otrs uz rokām! Bet mērķis attaisno līdzekļus!
Mani uz sloku vilkšanu ņēma līdzi jau tad, kad pats vēl taigāt lāga nepratu. Manas meitas arī ar to izauga, lielākā tipināja līdzi pati, mazākā uz pleca sēdēja, tā arī to pus kilometru līdz cirsmas stūrim trijatā gājām. Viņām ar to vēl paveicās.
Šobrīd vienīgais ar ko tos kopīgos pavasara vakaru gājienus var mēģināt aizvietot, ir bebri. Kaut tas tomēr nav īsti tas pats. Nākamais ir pīles uz vakara cuku, kad jau lielāks gājējs, arī uz celšanu var gabaliņu paieties. Un tad jau gaides medības. Un nevajag obligāti censties pirmajā reizē uzreiz kaut ko nomedīt. Medības pirmkārt ir izjūtas un tikai tad medījums.
Un nevajag baidīties par agru paņemt līdzi, līdzi jāņem tad, ka viņiem par visu to lietu rodas interese. Kamēr gaidīsi kad paaugsies, tikmēr viņam tā vēlme iet līdzi būs izčibējusi, būs citas intereses un tad īdzi ņemt būs jau par vēlu. Nespēsi pat aiz matiem atvilkt no datora, vai kādas citas mūslaiku sērgas.
Diemžēl jā tā ES direktīva kāda ir tāda ir, jo redziet tie nabaga mednieciņi no ES mazāk šnepju nomedītu rudenī uz pārlidošanu. Ja nešaubos bija kaut kur rakstīts par vienu mednieku kas nomedīja pa dienu vai pa sezonu ap 5000 šnepju. Nu pasaktiet tad man lūdzu kas lielāks kaitnieks ir tas mednieks vai visa mednieku saime Latvijā kad medījām pavasara šnepes. Da varu saderēt mēs pat visi toreiz mednieki pa pavasari nenomedījām tik šnepju cik viens šis te indivīds.
Bet par medībām jā jo agrāk sāks bērns ņemts medībās, jo lielāka varbūtība ka viņu tas aizraus un būs nākamais mednieks un turpinās mednieka paaudzi :)