Vot skaidrā prātā šo vārdu salikumu tā arī nesaprast. :)
Ir finiera loksne, tās salīmējot iegūst saplāksni, savukārt lamināts laikam domāts laminēta kokskaidu plātne... :)
neesmu valodnieks,bet ja naža asmens vidū ir viens tērauds un no malām cits,savādāks tērauds.tad tādu sauc par laminētu asmeni.te ir līdzīgi-salīmē daudz finierus un nosauc par laminētu. :)
:D:D vispār lamināts ir pārklājums,tie krāsainie ir līmēts finieris kuram izmantota krāsaina polimēru saistviela,vai otrādi salīmētas ķīmiski apstrādatas šķeldas,bet nu pupu mizas ja visi saprata-lai ir lamināts.:D:D
Būs gari, bet kam interesē, var izlasīt.
Mazliet taisnības ir visiem arī tiem, kas saprata, kas ir pupu mizas.
Laminēta saplākšņa iegūšanai, kā jau tika minēts, tiek izmantota finiera skaida. Tas var būt gan drāztais, gan lobītais finieris. Šinī gadījumā tiek izmantots finieris kam ir tangensiāls (griezums paralēli gadskārtām)griezums. Lobītais finieris ir tikai ar tangensiālu griezumu, bet tas ir ar zemāku kvalitāti. Drāztais finieris ir ar augstāku kvalitāti, bet ja nepieciešams atlasīt tangensiāla griezuma skaidu, lietderīgais iznākums ir niecīgs. Raibi krāsainos salikumus iegūst izmantojot dažnedažādas koksnes kodnes, kas piešķir kokam vēlamo toni. Prastākais, ko nesen minēju pie "Roblas" iedarbības, ir amonjaks ar ko iegūst pelēko toni, vai kodinot sarkankoku var iegūt pat spilgti melnu toni.
Kārtu salikums nebūs gluži lineārs (garenvirziena) visām kārtām, jo pie pietiekoša platuma iegūst materālu ar tādām pašām īpašībām kā parasts dēlis. Tas ir mainoties ārējiem apstākļiem tas būs pakļauts tādām pašām deformācijām kā vienkārš dēlis. Tāpēc līmēšanas pakā finierus kārto ne gluži 90 gr leņķī vienu pret otru, kā ikdienas celtniecības saplāksnim, bet ne lielākā kā 30 gr leņķī. Līdz ar to atsevišķu kārtu šķiedras savā starpā krustojas, bet nespeciālistam skatoties liekas, ka ir viesas vienā virzienā, jo tik izteikti neredz galagoka griezumu katrā otrajā kārtā.
Pats būtiskākais no kā iegūst nosaukumu lamināts ir salīmēšanas tehnoloģija un saistvielas. Saplāksnim parastajam tā ir karbomīda vai fenola līme, kuras sastāvā kā škīdīnātājs, precīzi neatceros cik, bet apmēram 90% ir ūdens, kas pēc līmēšanas paliek tur pat koksnē un pēc tam ļoti ilgā laikā lēnā garā izgaro, tāpat kā vienmēr mainot materiāla formu. Tiesa jau krietni mazāk nekā parastam dēlim. Lai no tā izvairītos tiek izmantotas sausās līmes, vai līmfilmas, kas arī ir lamināts. Ja šādu lamināta līmfilmu uzklāj parastam saplāksnim virskārtā, pievienojot vēl kādu tonētu līmfilmu iegūstam laminēto saplāksni ar kādu mēs sastopamies ikdienā.
Bet mūsu gadījumā šādas sausās līmfilmas tiek izmantotas visās līmēšanas kārtās. Līmēšana , presēšana, notiek pie augstāka spiediena nekā ikdienā un arī līmēšanas temperatūru sasniedz līdz pat 140*C.
Rezultātā iegūstam materiālu ko sauc par laminātu, kas nav tas pats kas laminētais saplāksnis.
Jēkabpils Hubertā stāv plauktā divi kluči riekstkoka - laidei un pastobrei.
Vot skaidrā prātā šo vārdu salikumu tā arī nesaprast. :)
Ir finiera loksne, tās salīmējot iegūst saplāksni, savukārt lamināts laikam domāts laminēta kokskaidu plātne... :)
kas tur ko nesaprast?
Mazliet taisnības ir visiem arī tiem, kas saprata, kas ir pupu mizas.
Laminēta saplākšņa iegūšanai, kā jau tika minēts, tiek izmantota finiera skaida. Tas var būt gan drāztais, gan lobītais finieris. Šinī gadījumā tiek izmantots finieris kam ir tangensiāls (griezums paralēli gadskārtām)griezums. Lobītais finieris ir tikai ar tangensiālu griezumu, bet tas ir ar zemāku kvalitāti. Drāztais finieris ir ar augstāku kvalitāti, bet ja nepieciešams atlasīt tangensiāla griezuma skaidu, lietderīgais iznākums ir niecīgs. Raibi krāsainos salikumus iegūst izmantojot dažnedažādas koksnes kodnes, kas piešķir kokam vēlamo toni. Prastākais, ko nesen minēju pie "Roblas" iedarbības, ir amonjaks ar ko iegūst pelēko toni, vai kodinot sarkankoku var iegūt pat spilgti melnu toni.
Kārtu salikums nebūs gluži lineārs (garenvirziena) visām kārtām, jo pie pietiekoša platuma iegūst materālu ar tādām pašām īpašībām kā parasts dēlis. Tas ir mainoties ārējiem apstākļiem tas būs pakļauts tādām pašām deformācijām kā vienkārš dēlis. Tāpēc līmēšanas pakā finierus kārto ne gluži 90 gr leņķī vienu pret otru, kā ikdienas celtniecības saplāksnim, bet ne lielākā kā 30 gr leņķī. Līdz ar to atsevišķu kārtu šķiedras savā starpā krustojas, bet nespeciālistam skatoties liekas, ka ir viesas vienā virzienā, jo tik izteikti neredz galagoka griezumu katrā otrajā kārtā.
Pats būtiskākais no kā iegūst nosaukumu lamināts ir salīmēšanas tehnoloģija un saistvielas. Saplāksnim parastajam tā ir karbomīda vai fenola līme, kuras sastāvā kā škīdīnātājs, precīzi neatceros cik, bet apmēram 90% ir ūdens, kas pēc līmēšanas paliek tur pat koksnē un pēc tam ļoti ilgā laikā lēnā garā izgaro, tāpat kā vienmēr mainot materiāla formu. Tiesa jau krietni mazāk nekā parastam dēlim. Lai no tā izvairītos tiek izmantotas sausās līmes, vai līmfilmas, kas arī ir lamināts. Ja šādu lamināta līmfilmu uzklāj parastam saplāksnim virskārtā, pievienojot vēl kādu tonētu līmfilmu iegūstam laminēto saplāksni ar kādu mēs sastopamies ikdienā.
Bet mūsu gadījumā šādas sausās līmfilmas tiek izmantotas visās līmēšanas kārtās. Līmēšana , presēšana, notiek pie augstāka spiediena nekā ikdienā un arī līmēšanas temperatūru sasniedz līdz pat 140*C.
Rezultātā iegūstam materiālu ko sauc par laminātu, kas nav tas pats kas laminētais saplāksnis.