Viena liela daļa mednieku klusē.
Tie mani sapratīs.
Cik ir kolektīvu kur Lielie šaujami 20-30 gabali un ir pieredze un nav mandrāžas?
Pārsvarā 2-3, varbūt 5. Daudzi Lielo, individuāli, nav pāris gadu redzējuši, varbūt pat viss kolektīvs.
Un ja tāds ir nolenkts, pirmais, pēdējos 2 -3 gados?
Un katrs domā - nu tad beidzot!
Tad galvenais ir bliezt!
Gadās arī savārīt sūdus.
Un te nav "pohuj noteikumi, ka tik uzbliezt".
Nu komentējot filmiņas, nu iejūtās citu ādās!!!
Tur var būt 101 iemesls konkrētai mednieka rīcībai.
Un reāli, stāvot uz līnijas pie meža, nākot zvēram pāri līnijai, 2,5 - 3 m platai, šaujot, tikai 5 - 10 grādu leņķī,
aiz līnijas, šāviens ir drošs, lode ieies aizmugures kvartālā, protams, ja kāds mudaks tur nestāv līnijas otrā
pusē.
Ko nozīmē nešaut pa līniju?
Šaut blakus iznākušam alnim, līnijas otrā pusē, dējamspraugā?
Katra situācija ir atškirīga un nekad dzīvē tas neatkārtosies. Katru reizi dzīvnieks iziet citā vieta. Cik reizes varu saderēt bija tā ka reāli neieraugi dzīvnieku un tas aizlavās tev garām vai arī bija tāds gadījums ka nevari vienkārši šaut pa to. Un tad nākamajā reizē stāvi un jau sapņo kā tas atkal ies pa to pašu taku vai stigu. Bet nekā. Tikai reizi dzīvē gadās tādi momenti un tie spilgti paliek atmiņā. Bet gadās arī tā ka nervi neiztur un sāc jau stresot, zvēru redzi un viss apkārt tev vairs nekas neeksistē tikai zvērs un tu. Tas pārvietojas pa krūmu masīvu, šaut nevari, jo nav jēgas, un tas pienāk pie neliela ceļa un apstājas, noklausās un tas aiziet ātra ātrumā lec pāri ceļam. tajā momentā dažādi varianti var būt sākot no veiksmīgā šāviena pa dzīvnieku kā video redzams līdz pat nelaimes gadījumam kad šāva pa alni un nošāva mednieku. Es domāju katram dzīvē bija tādi momenti kā es aprakstīju. Daudziem bija tā ka pat stobru nepacēla jo nebija jēgas saut jo visi šāvieni ies tikai pa mednieka līniju. Pašam dzīve cik reizes bija noliek tādā numurā ka tur pat stobru neaiztiku kaut ruksis pārskrēja blakus jo reāli ja šaut tad sanāk šaut tieši pa mednieka līniju. Bet cik reizes bija tā ka zvērs skrien un tu jau temē, zini kur stāv mednieks un pēdejā momentā ieraugi ka viens ir apstājies nevis ceļa pusē no kuras dzen puses, bet pretējā pusē. Un nekas. nolamājies un vēsā prātā palaid dzīvnieku lai tas skrien talāk. Jo labāk lai dzīvnieks ir nešauts un aiziet nekā 100m no tevis mednieks guļ nošauts.
Es kad apstājos uz numura, iedomājos virtuāli kur un kā apmēram varētu zvērs skriet, kur var šaut kur nevar. kur ir galejā robeža šaušanai, atceries areālu tev kas apkārt atrodas, kalni pakalni, ielejas, jo gadās tā ka dzinēji ir pat 50 m no tevis be tzvērs atrodas ielejā tāpēc šāviens ir drošs. Visu izdomā no A līdz Z. Bet vienalga dzīve ir interesanta un gadās tā kā nekad pat nevarēji iedomāties ka tā var notikt vai džīvnieks parādīsies no tādas puses no kuras nekad negaidīji.
Tāpēc pirms veikt šāvienu esam aukstasinīgi un labāk 10 reizes nogaidām vai pat vispār neveicam šāvienu , nekā izdarām liktenīgo šāvienu. Dzīvnieks nekur nepazudīs, bet cilvēka veselību vai dzīvību diemžēl jau neatgriezīsi.
Uldi - Tev nevar piekrist!
Tu saki, ka ja 2-3 gadus neredz lielo, tad ir pieļaujami riskēt ar cilvēka dzīvību? Nu sviests! Ja pašam nav nekas pret to, ka trāpies lodei ceļā, OK, bet šāds viedoklis liecina par to, kāds rīcības šablons ir pašam. Cerams, ka citi zin, kam viņi stāv blakus...
Nedrīkst pat uz brīdi zaudēt kontroli pār situāciju. Ja to nespēj, tad ieroci rokās nevajag ņemt un vajag makšķerēt. Viss cits ir liriskas otmazkas, kuras ir pilnīgi nevietā!
Liela problēma ir tā, ka daudzi mednieki slikti pārzina mežu (es nesaku neko par viesmedniekiem). Stāv uz masta tāds auns, labi, ka elementāros drošības noteikumus ievēro. Meža pārzināšana dod iespēju paredzēt situācijas attīstību. Piemēram, dzird, ka zvērs nāk virsū, bet pēkšņi sagriežas un aiziet gar menieku līniju. Bet izrādās, ka turpat mastā iekšā ir graviņa ar biezoknīti - dzīvnieks apstāsies tur un nogaidīs. Pienāk dzinēji vai atskrien suns un....tad ir stāsts par pēkšņo lidojumu pāri ceļam ne no kurienes, jo pirms desmit minūtēm viss taču apklusa.
godīgi sakot bail iet medībās ar tādiem kas šauj garām .... zvēri arī ir gudri un jūt kas notiek.... kad iet dzinēji vecie kam ir pieredze zvēriem izšmauc starp dzinējiem ....
Tādēļ medniekus izvieto uz atpēdām un flangos; tādēļ tepat trofeju sadaļā var atrast neskaitāmas labas trofejas, kuru aprakstā ir stāstīts par to, ka dzīvnieks iznācis flangā vai atpēdās un tā pie labas trofejas ir ticis dažs labs ļoti jauns mednieks, kurš nostādīts tādā "tipo tukšā" vietā...:)
Protams, tur nevar likt tādus, kuriem, kā Edgars daiļi aprakstījis, "aizveras širmis" ieraugot zvēru. Ja tādam vēl rokās pusautomāts...esmu pusautomātu fans, bet strādāju ar sevi ikdienā, lai spētu kontrolēt situāciju. Ar adrenalīnu ir jāspēj tikt galā - mēs vairs nemedījam ar šķēpiem mamutus...un svarīgi ir būt medībās, pēc iespējas biežāk - tas ir pat svarīgāk, nekā būt šautuvē. Ja medībās aiziet kādas 2-5 reizes sezonā, tad iespēja, ka tas "širmis aizvērsies", ir krietni vien liela.
Briedis!!!
Tie mani sapratīs.
Cik ir kolektīvu kur Lielie šaujami 20-30 gabali un ir pieredze un nav mandrāžas?
Pārsvarā 2-3, varbūt 5. Daudzi Lielo, individuāli, nav pāris gadu redzējuši, varbūt pat viss kolektīvs.
Un ja tāds ir nolenkts, pirmais, pēdējos 2 -3 gados?
Un katrs domā - nu tad beidzot!
Tad galvenais ir bliezt!
Gadās arī savārīt sūdus.
Un te nav "pohuj noteikumi, ka tik uzbliezt".
Nu komentējot filmiņas, nu iejūtās citu ādās!!!
Tur var būt 101 iemesls konkrētai mednieka rīcībai.
Un reāli, stāvot uz līnijas pie meža, nākot zvēram pāri līnijai, 2,5 - 3 m platai, šaujot, tikai 5 - 10 grādu leņķī,
aiz līnijas, šāviens ir drošs, lode ieies aizmugures kvartālā, protams, ja kāds mudaks tur nestāv līnijas otrā
pusē.
Ko nozīmē nešaut pa līniju?
Šaut blakus iznākušam alnim, līnijas otrā pusē, dējamspraugā?
Es kad apstājos uz numura, iedomājos virtuāli kur un kā apmēram varētu zvērs skriet, kur var šaut kur nevar. kur ir galejā robeža šaušanai, atceries areālu tev kas apkārt atrodas, kalni pakalni, ielejas, jo gadās tā ka dzinēji ir pat 50 m no tevis be tzvērs atrodas ielejā tāpēc šāviens ir drošs. Visu izdomā no A līdz Z. Bet vienalga dzīve ir interesanta un gadās tā kā nekad pat nevarēji iedomāties ka tā var notikt vai džīvnieks parādīsies no tādas puses no kuras nekad negaidīji.
Tāpēc pirms veikt šāvienu esam aukstasinīgi un labāk 10 reizes nogaidām vai pat vispār neveicam šāvienu , nekā izdarām liktenīgo šāvienu. Dzīvnieks nekur nepazudīs, bet cilvēka veselību vai dzīvību diemžēl jau neatgriezīsi.
Tu saki, ka ja 2-3 gadus neredz lielo, tad ir pieļaujami riskēt ar cilvēka dzīvību? Nu sviests! Ja pašam nav nekas pret to, ka trāpies lodei ceļā, OK, bet šāds viedoklis liecina par to, kāds rīcības šablons ir pašam. Cerams, ka citi zin, kam viņi stāv blakus...
Nedrīkst pat uz brīdi zaudēt kontroli pār situāciju. Ja to nespēj, tad ieroci rokās nevajag ņemt un vajag makšķerēt. Viss cits ir liriskas otmazkas, kuras ir pilnīgi nevietā!
Protams, tur nevar likt tādus, kuriem, kā Edgars daiļi aprakstījis, "aizveras širmis" ieraugot zvēru. Ja tādam vēl rokās pusautomāts...esmu pusautomātu fans, bet strādāju ar sevi ikdienā, lai spētu kontrolēt situāciju. Ar adrenalīnu ir jāspēj tikt galā - mēs vairs nemedījam ar šķēpiem mamutus...un svarīgi ir būt medībās, pēc iespējas biežāk - tas ir pat svarīgāk, nekā būt šautuvē. Ja medībās aiziet kādas 2-5 reizes sezonā, tad iespēja, ka tas "širmis aizvērsies", ir krietni vien liela.