Tā jau ir gan, bet trīceklis ko sauc par adrenalīnu , pirms sērijas, ir gluži tāds pats kā mežā un par vienu nepareizu kustību ar plinti ne tajā virzienā -diskvalifikācija. Tāpēc kāda sezona pa šaušanas mačiem ,jaunajiem medniekiem , ir tikai ieguvums. Es tā uzskatu.
Suņi: Rietumsibīrijas medību suņi ,vienmēr vismaz 2.Latvijas dzinēji.
Medību trofejas: 6
30.11.2015. 08:02
Trīcekļa noņemšanai ir arī cita, gadsimtiem parbaudīta, metode...., bet kas noteikti medniekam ir jāzin ir - vai šāviena trāpījuma vieta tiešām sakrīt ar tēmējuma vietu. Tā nu, manuprāt, būtu šautuves kā kompleksa, pamatuzdevums.
vai šāviena trāpījuma vieta tiešām sakrīt ar tēmējuma vietu.
Uz papīra viss sakrīt, tēmējot pa dzīvnieku vai sacensībās, kad adrenalīns dara savu, tad gan visādi gadās un visbiežāk reālā tēmēšanas vieta nesakrīt ar domāto.
Tam procesam ir kautkāds pamatojums, kapēc to daru. No tiem laikiem kad tiko nopirku karabīni, es baigi neaizrāvos ar grupu vākšanu, piešāvu optiku un ja gribēju kādu treniņu tad izšāvu pāris reizes no rokas. Neinteresēja man tad super grupas, ja ap vienu MOA varēja salasīt tad tā brīža vajadzībām pietika, toties patrenēt roku un daudzmaz ciešamu blīvumu savākt šaujot bez atbalsta likās daudz noderīgāk.
No Tevis teiktā sapratu, ka optikas piešaude ir interesanta. Es gan tur neko interesantu nesaskatu - mani šis process galīgi neaizrauj, vien tā ir tāda neizbēgama lieta, kas jāveic, jo citādi nevar.
Ar pāris reizēm no rokas vai ne no rokas nez vai varētu pietikt. Zinu gadījumus, kad nospēlē veiksme un cilvēks kādas trīs reizes izšauj atzīstami un uzskata, ka ar to pietiek. Diemžēl pēc tam reālos apstākļos izrādās, ka tik labi īsti vis nav. Treniņš ir vajadzīgs. Pat ja cilvēks ir ļoti nosvērts un spēj aukstasinīgi šaut uz zvēru bez trīcošām rokām, bez treniņā iegūtām iemaņām rezultāti var izpalikt.
Janu netiek galā ar savu "adneralīnu" tad puška jāmaina pret makšķeri, un auto pret zirgu..... tas tā, lai sevi nesaivainotu, un citus.
Biežāk vajag sacensībās piedalīties un medībās iet, ar laiku tas uztraukums mazināsies, bet lai jaunais mednieks nodzītu pirmo dullumu vajag dažus gadus uz gaidi pamedīt, nevis uzreiz dzinējmedībās iet. Iešana dzinējos palīdz mežu iepazīt bet vēlmi kādreiz pašam to dzīvnieku nomedīt tikai vairo un tad sākas jautrība, kad pirmoreiz uz masta nostājas, pofig ka zina, kur ir mednieku līnija bet to dzīvnieku gribas nomedīt.
Nu gan nepiekritīšu viedoklim, man jau reizēm izskatās, ka tas jaunais, satraukuma dēļ vai nepārliecinātības dēļ un vēl visu šo gudro tekstu salasījies iespaidos, pat reālos apstākļos neizšauj pa dzīvnieku. Taču savukārt vīrs ar stāžu, tas jau gan zina ko dara un bez satraukuma mauc.... Neatbalstu jauno te noniecināšanu, kaut gan par treniņu un meža iepazīšanu pilnībā atbalstu. Ļoti daudz, kas atkarīgs no situācijas un nostātnēm kolektīvā.
Vienkārši sakot 100% drošas rezultatīvas dzinējmedības praktiski nav iespējamas. Jaunais aiz uztraukuma neizšaus bet pieredzējis mednieks dēļ pārdrošības kļūst bīstams apkārtējiem, ej nu vēl šautuvē pārdrošību trenēt. Te jāsaka kā filmā Briljanta roka: "Ja cilvēks ir idiots tad tas ir uz ilgu laiku", treniņi šautuvē idiotu tikai apmāca mērķi apstrādāt bet par situāciju aiz mērķa neliek domāt un tāds laikam neārstējas nedz šautuvē nedz mežā, tādam vieta tikai gaides medībās.
Tiem kam šīberis krīt ciet,tiem nevar to izmācīt ne gaides medības un vel jo mazāk šautuve un sacensības... Vienkārši tā ir tāda daba-stāvot uz masta jau nervozē ka tik kāds dzīvnieks varētu nākt un dabūt izšaut,tādiem pat ar pirkstu var parādīt,kur viņš drīkst šaut un kur nē,bet to tik viņi saprot tanī brīdi kamēr rādi,bet kad nāk dzīvnieks sākās atkal vecais labais pureklis un visi rādītie šaušanas virzieni ir kaķim zem astes un bliež tik virsū. Un daudzos kolektīvos apzinās to ka starp viņiem ir viens vai pat vairāki biedri ar tādām problēmām.bet kamēr šamējie nav nopietnas ziepes savārījuši pakrata tikai ar pirkstu un viss,bet neaizdomājās par to,ka agrāk vai vēlāk kaut kādas ziepes jau viņi savārīs...
Māri M. nu nav tā - ja kādam pureklis nepāriet pēc regulārām medībām (katras brīvdienas medībās visas sezonas garumā) - tad tādam jau ir psihiska rakstura problēmas un plinti nemaz nedrīkst dot. Diemžēl.
Bet katrā kolektīvā tādu točna nav.
Uz papīra viss sakrīt, tēmējot pa dzīvnieku vai sacensībās, kad adrenalīns dara savu, tad gan visādi gadās un visbiežāk reālā tēmēšanas vieta nesakrīt ar domāto.
Janu netiek galā ar savu "adneralīnu" tad puška jāmaina pret makšķeri, un auto pret zirgu..... tas tā, lai sevi nesaivainotu, un citus.
No Tevis teiktā sapratu, ka optikas piešaude ir interesanta. Es gan tur neko interesantu nesaskatu - mani šis process galīgi neaizrauj, vien tā ir tāda neizbēgama lieta, kas jāveic, jo citādi nevar.
Ar pāris reizēm no rokas vai ne no rokas nez vai varētu pietikt. Zinu gadījumus, kad nospēlē veiksme un cilvēks kādas trīs reizes izšauj atzīstami un uzskata, ka ar to pietiek. Diemžēl pēc tam reālos apstākļos izrādās, ka tik labi īsti vis nav. Treniņš ir vajadzīgs. Pat ja cilvēks ir ļoti nosvērts un spēj aukstasinīgi šaut uz zvēru bez trīcošām rokām, bez treniņā iegūtām iemaņām rezultāti var izpalikt.
Biežāk vajag sacensībās piedalīties un medībās iet, ar laiku tas uztraukums mazināsies, bet lai jaunais mednieks nodzītu pirmo dullumu vajag dažus gadus uz gaidi pamedīt, nevis uzreiz dzinējmedībās iet. Iešana dzinējos palīdz mežu iepazīt bet vēlmi kādreiz pašam to dzīvnieku nomedīt tikai vairo un tad sākas jautrība, kad pirmoreiz uz masta nostājas, pofig ka zina, kur ir mednieku līnija bet to dzīvnieku gribas nomedīt.
Bet katrā kolektīvā tādu točna nav.